Maija Meiere-Oša. Muzejiem būtu regulāri jānodarbojas ar pesteļošanu

Šovasar jau 19. reizi Latvijas, Lietuvas un Igaunijas muzejnieki augustā tikās Baltijas Muzeoloģijas vasaras skolā, lai savā ikdienas skrējienā iepauzētu un nekad nebeidzamo darbu jūrā izbrīvētu vienu nedēļu domāšanai par muzejiem – kas tie ir un kur tie dodas.

Katru gadu muzejnieki tiekas citā Baltijas valstī, un šogad visus uzņēma Latvija. Vasaras skolas organizatori bija tik drosmīgi, ka šī brīža politiskajā situācijā par tikšanās vietu izvēlējās Daugavpili. Baltiešus piekrita uzņemt Marka Rotko mākslas centrs, kurš beidzot ir nolēmis oficiāli pievienoties Latvijas muzeju saimei un uzsācis akreditācijas procesu. Par šo lēmumu mākslas centra desmit gadu jubilejas svinībās šī gada pavasarī paziņoja tā vadītājs Māris Čačka. Labāk vēlāk nekā nekad. Jāapbrīno arī daugavpiliešu drosme atkal uzņemt ciemos igauņu brīvdomātājus. Latviešu muzejnieki jau pirmajā dienā Igaunijas kolēģiem izstāstīja, cik vēsturiskā vietā šogad tiek rīkota Baltijas Muzeoloģijas skola, jo tieši Daugavpilī tika cenzēti igauņu keramiķa Sandera Raudsepa (Sander Raudsepp) darbi izstādē “Nāvīga vēlme nonākt pēcnāvē”. Jāpiebilst, ka, manuprāt, Baltijas Muzeoloģijas skolā cenzūrai nav vietas, tā ir veidota drīzāk kā demokrātiju stiprinoša, nevis nomācoša domapmaiņas platforma. 

Katru gadu par skolas lektoriem tiek pieaicināti starptautiski atzīti muzeoloģiskās domas celmlauži. Šogad baltiešu domāšanas procesus iekustināja muzeoloģijas un kultūras ekonomikas profesors Jaunajā Sorbonas Universitātē un muzeoloģijas pasniedzējs Luvras skolā doktors Fransuā Meress (François Mairesse) kopā ar Brazīlijā izglītotu muzeoloģijas un antropoloģijas doktoru, Skotijas Sentendrūsas Universitātes lektoru Bruno Brulonu Soaresu (Bruno Brulon Soares). Profesionāļu vidū šie vārdi ir labi zināmi, jo abi muzeologi snieguši nenovērtējamu ieguldījumu Starptautiskās Muzeju padomes (ICOM) jaunās muzeju definīcijas izstrādē, skaidrošanā un apstiprināšanā. Šī sarežģītā un globālā procesa aizkulises abi īsi pēc jaunās definīcijas pieņemšanas 2022. gada augustā skaidroja Latvijas Laikmetīgās mākslas muzeja fonda vadītājai, Latvijas Kultūras akadēmijas pasniedzējai, Latvijas Muzeju biedrības valdes loceklei Elīnai Vikmanei.[1]

Fransuā Meress baltiešus trenēja domāt par muzeju fenomenu bezkaislīgi, hronoloģiski, analītiski un globāli, kā arī brīdināja neiekrist eirocentriskas domāšanas lamatās. Piemēram – lai arī jau kuro gadu pasaules apmeklētākā muzeja gods pieder Luvrai, kura, izrādās, vēl nav atguvusi savu pirmspandēmijas apmeklētāju skaitu un 2022. gadā uzņēmusi “tikai” 7,8 miljonus apmeklētāju, Āzijas, īpaši Ķīnas, muzeji tai jau elpo pakausī un arī ir tā sauktajos “muzeju-miljonāru” sarakstos, kur nonāk tie, kurus gada laikā apmeklē miljoniem cilvēku. Tikai 2022. gadā vien Ķīnā esot atvērti 382 muzeji. Lietderīgi atgādināt, ka Latvijā 2022. gadā pastāvēja 111 muzeji (statistika izdala arī “muzejus kā atsevišķas fiziskas apskates vietas, kas pilda muzejiskās funkcijas”, tad kopskaits ir 162). No tiem pērnajā gadā visapmeklētākā bija Latvijas Nacionālā mākslas muzeja galvenā ēka: 296 218 apmeklējumi.

Savukārt Bruno Brulons Soaress aicināja apdomāt vienu no pasaules muzeju “karstajiem kartupeļiem” – dekolonizāciju – un pamanīt, kuras balsis vismaz pagaidām neizskan Baltijas muzeju ekspozīcijās, ar kādiem tabu jāsaskaras vietējiem muzejiem. Ar dažiem spilgtiem piemēriem lektors izgaisināja jebkādas ilūzijas par to, ka muzeji ir statiska, nemainīga, klasiska vērtība un pilnīgs pretstats Raiņa ikoniskajiem vārdiem: “Pastāvēs, kas pārvērtīsies!”. Iespējams, tieši tāpēc, ka muzeji ir tik mainīgi un katrā laikā un pie katras varas meklē veidu, kā eksistēt, šis fenomens ir ne tikai izdzīvojis, bet arī turpinās pastāvēt, vismaz pārskatāmā nākotnē. 

Viens no profesora dotajiem piemēriem bija traģiskais Dienvidāfrikas koikoi cilts sievietes Sāras Bārtmanes (Sarah Baartman, 1789–1815) jeb Hotentotu Venēras dzīvesstāsts. Ar saldiem labākas dzīves solījumiem 1810. gadā uz Angliju atvilinātā sieviete ar, eiropiešuprāt, eksotiskām ķermeņa formām par vienu vai diviem šiliņiem tika izrādīta muzejos kā eksotisks zvērs. 1814. gadā sieviete pārdota un aizvesta uz Parīzi, kur viņu pamanīja dabaspētnieks un zoologs Žoržs (arī Žans) Kivjē (Jean Cuvier, 1769–1832). Zinātnieki vēl strīdas, kas tieši bija iemesls sievietes pāragrajai nāvei – alkoholisma sekas, pneimonija vai sifiliss –, bet ir skaidrs, ka viņas labbūtība parīziešus neuztrauca. Pēc Sāras Bārtmanes nāves Žoržs Kivjē saglabāja sievietes smadzenes, ģenitālijas un kaulus, kurus Parīzes muzeji turpināja eksponēt vēl līdz nesenai pagātnei. 1937. gadā tos izstādīja jaundibinātajā Cilvēces muzejā Parīzē (Musée de l'Homme), un franču muzejnieki tos no savas ekspozīcijas izņēma tikai 1974. gadā, kad sabiedrībā sākās diskusijas par šo eksponātu ētiskumu. 1978. gadā Dienvidāfrikas dzejniece Diāna Feresa (Diana Ferrus) pat sacerēja Sārai Bārtmanei veltītu dzejoli “Esmu nākusi, lai vestu tevi mājās” (“I’ve come to take you home”)[2], taču līdz atdusai dzimtajā zemē sievietei bija jāgaida vēl labu laiku. 1994. gadā Nelsons Mandela nosūtīja oficiālu pieprasījumu par mirstīgo atlieku repatriāciju, un 2002. gadā Francija to beidzot izdarīja. Bet ir naivi domāt, ka ar to Francijas muzeju dekolonizācijas process būtu noslēdzies. Un jāatceras, ka Francijas muzeji nav vienīgie, kas sirgst ar šo sērgu.  

Nodarbībās spriedām ne tikai par pagātni, bet centāmies ieskicēt arī Daugavpils, visas Baltijas un pasaules muzeju nākotni. Tieši te latviešu komandai bija iespēja “pesteļot” jeb domāt par nozares nākotni, izmantojot PESTEL analīzi. Šis akronīms gandrīz perfekti pārceļams no angļu uz latviešu valodu: Politikas, Ekonomikas, Sociālā, Tehnoloģiju, Ekoloģijas/Vides, Likumu (Political, Economic, Social, Technological, Environmental, Legal) analīze. Tāpēc radās vārdu spēle un joks, ka tieši ar šādu “pesteļošanu” muzejniekiem ik pa laikam būtu jānodarbojas, lai apjaustu sava muzeja vietu laikā un telpā. Savās vīzijās iztēlojāmies, kāds būtu 2035. gada muzejs. Komanda, kurai piederēju arī es, nolēma piedāvāt vairākus nozares attīstības scenārijus – atkarībā no tā, kā mums Latvijā izdosies saglabāt vienu no būtiskākajām vērtībām – demokrātiju. Ja tā būs tik trausla kā porcelāns, arī muzeju vidi gaida nepatīkamas parādības, kuras jau redzam mūsu nedemokrātiskajās kaimiņzemēs. 

Neatceros, kur tieši man pielipa aforisms: “Kabatzaglis arī svēto portretā pamana tikai kabatas”. Taču par tā patiesumu pārliecinājos vasaras skolas izbraukuma ekskursijās un apmeklētajos Daugavpils muzejos. Ja zinu, ka pirms Otrā pasaules kara un holokausta pilsētā bijusi aktīva, plaukstoša un liela ebreju kopiena, es stāstus par kopienu un tās vēsturi gaidu arī pilsētas muzejos. Piemēram, 1935. gada tautas skaitīšanā atrodam, ka Daugavpilī tobrīd dzīvojuši 11 106 ebreji (24,6 procenti no pilsētas iedzīvotājiem), Jēkabpilī – 793 ebreji (14 procenti), Krustpilī – 1043 ebreji (28,5 procenti). Manuprāt, par šīm kopienām un cilvēkiem būtu jāstāsta vēl kādam, ne tikai Josifa Ročko vadītajam muzejam “Ebreji Daugavpilī un Latgalē”. Kurš izstāstīs Sēlijas ebreju stāstu?

Profesora Bruno Brulona Soaresa frāze “Kuram muzejā pieder vara izlemt, kurš stāsts tiks izstāstīts?” ierosināja pavērot, kuri naratīvi ir vai nav iekļauti mūsu apmeklēto pilsētu muzeju ekspozīcijās. Man par lielu sarūgtinājumu, neatradu tos stāstus, kurus ar apbrīnojamu pacietību un rūpību ir apkopojis vēsturnieks un holokaustā izdzīvojušais Marģers Vestermanis. Meklēju un neatradu stāstus par bezbailīgajiem daugavpiliešiem – Afanasjevu ģimeni, kuri izglāba Broņu Majevu, Miru Musinu, Mihlu Segalu, Basju Levenšteinu un Bruņu Zēlikmani ar meitu Rozu, kā arī Teklu Balodi, kura zem vistu kūts izraktā bedrē slēpa trīsgadīgo Mišu Ihlovu, kuru mamma Sāra 1942. gadā bija iznesusi no Daugavpils geto – paslēptu kartupeļu maisā. Biju gan Daugavpilī, gan Medumos, bet nekur nepamanīju stāstu par apbrīnojamo Mariju Cibli, kura izglāba dzīvību 1934. gadā dzimušajam Saulam Perelmanam. Kāds bija nodevis, ka sieviete Daugavpilī, Rīgas ielas 48. namā, slēpj ebreju. Abus pratināja, zēnu izģērba, noskaidroja, ka viņš ir apgraizīts – tātad ebrejs, tātad nogalināms. Bet sieviete spītīgi apgalvojusi, ka zēns ir viņas ārlaulības bērns, kristietis, kuru apgraizīt licis viņas bijušais darba devējs – ebrejs. Nespēdama izturēt pazemojumus un mocīšanu, kā arī baidīdamās par zēna dzīvību, Marija Cible zēnu aizsūtījusi pie draudzenes Marijas Juneles uz Medumiem. 

Jēkabpils ebreju slaktiņā izdevās izdzīvot diviem pusaudžiem – Motkem un Menem Latiem. Abus vēlāk notvēra, Motki nogalināja, bet Meni piekāva tik zvērīgi, ka nosprieda, ka viņš ir miris. Meni atrada žēlsirdīgie samarieši – Vītoliņu pāris no Pļaviņu novada. Viņi apkopa jaunieša brūces un slēpa viņu līdz kara beigām.

Tie, kuri seko līdzi notikumiem okupētajā Ukrainā, pazīst šo zvērīgo nežēlību, ar kādu tiek spīdzināti un nogalināti vietējie iedzīvotāji. Reiz šo mocekļu vārdi atradīs ceļu līdz brīvas un karā uzvarējušas Ukrainas muzejiem. Līdzīgu cieņu un rūpes ir pelnījuši arī tie zvērīgās okupācijas laikā nogalinātie Latvijas iedzīvotāji, kuru kauli un kurpes vēl joprojām mēmas guļ zem Latvijas piemežu velēnas. Kurš var pieņemt lēmumu šos stāstus ietvert ekspozīcijā? Tas, kuram rūp! 

Foto: Maija Meiere-Oša