Pandēmija un tai sekojošie ierobežojumi ir mainījuši gan mūsu privāto, gan profesionālo dzīvi. Kāds bijis mans kā pētnieka pandēmijas gads? Ja runājam tikai par profesionālo dzīvi, tad ļoti ražīgs un jaunatklātiem faktiem pārpilns. Vēl pirms pandēmijas biju apņēmusies noskaidrot vairāk par Žaņa Lipkes un viņa palīgu cilvēkglābšanas misiju, Dāvida Zilbermana savāktajos atmiņu stāstos pieminēto cilvēku likteņiem, kā arī izpētīt savas dzimtās Liepājas ebreju glābšanas gadījumus. Pirms pandēmijas biju šo darbu iesākusi, taču nu man tika dota iespēja patiesi ienirt pētniecībā. Tāpēc ir sajūta, ka laiku, kad Žaņa Lipkes memoriāls nebija pieejams apmeklētājiem, esmu ļoti lietderīgi izmantojusi.
2020. gada maijā ne tikai muzejniekus, bet arī akadēmiķus, žurnālistus, studentus, skolēnus un citus mājsēdē iesprostotus lielus un mazus pētniekus iepriecināja ziņa, ka Latvijas Nacionālā bibliotēka ikvienam piedāvā plašāku piekļuvi savām periodikas un grāmatu kolekcijām. Pateicoties tam, atradu, piemēram, 1973. gada grāmatu “Salaspils nāves nometnē”, kur publicēts uz Rīgu deportētā čehu ebreja Jozefa Gertnera izglābšanās stāsts. Viņu vien uz dažām stundām Liepājā pie sevis Republikas ielas 18. nama dzīvoklī paslēpa liepājnieces Terēze Dāve un Alma Zeime. Par šo gadījumu man bija stāstījis gan vēsturnieks Marģers Vestermanis, gan teātra zinātniece Vēsma Lēvalde, bet nu bija iespēja gan iepazīties ar minētās grāmatas saturu, gan padomju laika periodikā atrast aktrises Terēzes Dāves dzīves datus. Strādājot ar šiem resursiem, protams, jārēķinās ar padomju propagandas “kārtiņu” un jāatceras LU Vēstures fakultātē klīstošo profesora Alberta Varslavāna spārnoto teicienu: “Melo kā tāds aculiecinieks!” Lieliski atradumi ir arī pirmskara izdevumos izvietotie sludinājumi un reklāmas, telefongrāmatas, ceļveži, tirdzniecības-rūpniecības uzņēmumu saraksti utt.
Pie digitālu resursu izveides daudzus gadus ir strādājuši vairāki holokausta izpētei un piemiņai veltīti muzeji. Piemēram, Izraēlā gan Jad Vašem memoriāls, gan Geto cīnītāju nams piedāvā publiskas, starptautiski un bez maksas pieejamas datubāzes, kas noder arī Latvijas ebreju likteņu pētniekiem. Jad Vašem interneta vietnē ir īpaša Šoa upuriem veltīta datubāze, kurā visātrāk atrodama informācija, kādas ebreju dzimtas dzīvojušas pirmskara Latvijas pilsētās, kādi bijuši šo cilvēku likteņi. Turpat pieejama arī īpaša datubāze ar īsiem, ne vienmēr precīziem stāstiem par cilvēkiem, kuri apbalvoti ar titulu “Taisnīgais starp tautām”. Ja paveicas – ir arī foto. Šeit, piemēram, var ieskatīties sejā Polockā dzimušajam rīdziniekam Īzakam Raikinam (Исаак Райкин), kuru kopā ar sievu un dēlu no drošas nāves paglāba trīs liepājnieces – Anna Fimbauere, Emīlija Strēle un Anna Zvirgzdiņa. Kā jau minēju, datubāzē ne vienmēr ir korekta informācija. Piemēram, Anna Fimbauere ilgus gadus strādāja nevis Raikinu, bet liepājnieku Meilahu – Īzaka sievas Bertas jeb Beilas Temas vecāku – ģimenē. Savukārt no fotogrāfiju aprakstiem nav iespējams pateikt, kura tieši no trim drosmīgajām liepājniecēm piedalās godināšanas ceremonijā Jad Vašem memoriālā 1977. gada martā. Uz pasaules nekas nav ideāls, un katra digitālā datubāze atnes gan jaunus faktus, gan jaunus jautājumus. Ar Geto cīnītāju namu ir līdzīgi. Piemēram, šī muzeja arhīvā atrodama unikāla, iespējams, 1945. gadā tapusi fotogrāfija – Žaņa Lipkes izglābtie ebreji un sarkanarmieši uzreiz pēc kara beigām. Ne visu cilvēku identitāte man ir zināma, taču pati fotogrāfija ir vērtīgs atradums.
Bagātīgs izziņas avots ir Amerikas Savienoto Valstu holokausta memoriālais muzejs (USHMM). Starp pandēmijas viļņiem man izdevās sagatavot publikāciju par Liepājā dzimušo Džordžu jeb Georgu, kā viņam patīk tikt uzrunātam Latvijā, Švābu (George D. Schwab). Pateicoties tam, ka USHMM ir pieejamas vairākas videointervijas, man nebija jāmoka sirmais kungs un jāpieprasa, lai viņš jau atkal visos sīkumos stāsta, kas ar viņu notika holokausta laikā. Tas tomēr var būt liels emocionāls pārdzīvojums pat tad, ja stāstītājs to ir darījis neskaitāmas reizes. Bez tam, jāņem vērā, ka liecinieki noveco un daudzas detaļas jau aizmirsušās. Ceļošanas ierobežojumi bija izjaukuši Švāba kunga pavasara un vasaras plānus, bet cienījamais vecums un fakts, ka vīruss viņam ir īpaši bīstams, padarīja citkārt dažādos pienākumos un pasākumos ļoti aizņemto kungu pieejamu un atvērtu vismaz virtuālai saziņai. Veiksmīgai intervijai man bija jāatrod visvienkāršākais rīks, lai sirmgalvis, kurš ar tehnoloģijām nav lielos draugos, spētu atbildēt videozvanam. Kad tas bija izdarīts, ļāvāmies jaukai sarunai par pirmskara Liepāju, kuplo Švābu un Jākobsonu (mammas Klāras radu) dzimtu, par laimīgām stundām Oto Švarca kafejnīcā Rīgā… Par viņa zaudēto Atlantīdu. Savukārt par to, cik brutāli nogalināja viņa tēti Arkādiju, kā mammai Klārai ar kukuļu palīdzību izdevās nopirkt liepājnieces, nacistiem it kā lojālas tulces Emmas Kronbergas palīdzību, kā vecāko brāli Bubi nosūtīja nāvē vienā no daudzajām selekcijām, jo viņam bija brilles, bet mazajam brālim – nē, es jau biju uzzinājusi no muzejā ierakstītajām, saglabātajām un publiskotajām videointervijām. Tās pētniekiem kalpos vēl paaudžu paaudzēs. Arī tad, kad pat tie, kuri kā Georgs Švābs holokaustu piedzīvoja bērnībā, vairs nebūs mūsu vidū. Starp citu – izcilā, starptautisku medicīnisko izglītību ieguvušā gastroenterologa Arkādija Švāba (Arkady Schwab) jaunības dienu fotogrāfiju atradu nevis kādā no Latvijas muzejiem un arhīviem, bet Igaunijas Valsts arhīva digitālajā datubāzē. Šis foto bija jaunums gan man, gan viņa dēlam un mazmazmazdēlam, kam portretu pārsūtīju. Mūsdienu sabiedrībā, kad nēsājam apkārt bilžu pilnus viedtālruņus, tas nešķiet nekas īpašs, bet kara jukās un nacistu vajāšanu laikā gandrīz visas dzimtas fotogrāfijas pazaudējušam ebrejam šādas fotogrāfijas ir nenovērtējamas.
Vēl pirms visa pasaule apstājās un vārdi “dīkstāve”, “mājsēde”, “divi metri”, “maskas” vai “kontaktpersona” nevienu nesatrauca, neapbēdināja, nekaitināja un nenogurdināja, ciemojos muzejā “Ebreji Latvijā”, Latvijas Valsts vēstures arhīvā, Liepājas ebreju kopienā un citur, lai apkopotu visu, kas ir vākts, glabāts un/vai pētīts par man interesējošajām tēmām. Pandēmijas laiks ļāva sakārtot šos materiālus, saprast, kas ir un kas vēl trūkst. Tālāk jau varēju strādāt ar tādām datubāzēm kā raduraksti.arhivi.lv, ciltskoki.lv, redzidzirdilatviju.lv, zudusilatvija.lv, cemety.lv, smerli.lv, names.lu.lv, liepajajews.org u. c. Esmu iemanījusies izmantot arī bez maksas pieejamo saturu citādi par naudu izmantojamās datubāzēs, kā jewishgen.org vai geni.com. Pētniekiem, kuri pēta tieši Otrā pasaules kara laiku, ļoti noderīgi ir Arolsenas arhīvā (Bādarolsenas pilsētā Vācijā) saglabātie un digitalizētie dokumenti. Šeit atrastais man noderēja, piemēram, šī gada 27. janvārim – ANO Starptautiskā holokausta upuru piemiņas dienai – veltītajā videolekcijā, kad stāstīju par Dzeņu-Pūķu-Šusteru dzimtas varoņdarbu Aizputē. Astoņi aizputnieki (dažus varētu nodēvēt arī par nīceniekiem un kuldīdzniekiem) centās no nāves paglābt četrus viņiem pavisam svešus ebrejus – Višķos dzimušos brāļus Leibu un Šliomu Uzdinus, rīdzinieku Īzaku Heifecu un Lietuvas pilsoni Joselu Bēru Getcu. Arolsenas arhīvā saglabāta un visiem pasaules pētniekiem pieejama, piemēram, Štuthofas koncentrācijas nometnē izdota Ievas Dzenes miršanas apliecība. Tajā norādīts, ka bada, vardarbības un smago apstākļu novārdzinātās ebreju glābējas nāves iemesls esot bijis Herzmuskelschwäche… Nedaudz esmu strādājusi arī ar Vācijas Federālo arhīvu (Bundesarchiv) digitālo datubāzi. Tomēr pirms aktīvākas tās lietošanas man būtu jāatsvaidzina jau tā pieticīgās vācu valodas zināšanas. Savā pētījumā diemžēl gandrīz nemaz neesmu izmantojusi Nacionālo Muzeja krājuma kopkatalogu, jo, atšķirībā no citiem manis pieminētajiem resursiem, tas ir lēns un lietotājam neparocīgs.
Sena gudrība no laika, kad paralēli darbam Liepājas muzejā strādāju kādā IT kompānijā, ir – ierakstīt meklējamo vārdu dažādās valodās attiecīgas valsts Google meklētājā. Šādā veidā daudzkārt esmu atradusi kādu ļoti dziļi noslēptu materiālu man jau zināmos interneta resursos vai, piemēram, vērtīgus atmiņu stāstus vietnēs, par kuru eksistenci pat nenojautu vai kuras neiedomātos apmeklēt. Neparastākais šāda veida atradums bija holokaustā izdzīvojušā ebreju izcelsmes liepājnieka Isaaka Klavanska (Исаак Клаванский) atmiņas, kuras viņa dēls Venjamins (Вениамин Клаванский) apkopojis grāmatā “Maize no elles”. Izdevumā konditors un maiznieks Isaaks Klavanskis piemin ne tikai jau zināmos viņa glābējus – Žani Eilenbergu, Jēkabu un Zelmu Pāvelus –, bet arī daudzus citus, kuri neatteica naktsmājas vai maizes gabalu brīdī, kad tas bija dzīvības un nāves jautājums. Jābrīdina, ka memuāros glābēju un palīgu uzvārdu rakstībā bieži ir pieļautas kļūdas, taču ar iepriekš minēto datubāzu palīdzību man ir izdevies atrast gandrīz visus nosauktos cilvēkus. Pateicoties Latvijas baptistu vēstures biedrības pētniekam Kārlim Deksnim, šī grāmata man bija pieejama vēl pirms pandēmijas, taču tagad ir daudz vieglāk atrast nepieciešamos citātus, kā arī dalīties ar šo materiālu ar citiem interesentiem, piemēram, Liepājas pilsētas gidiem, kuriem aprīļa beigās novadīju ZOOM lekciju.
Mājsēžu, izolāciju un karantīnu pilnajā gadā man personīgi īpaši nozīmīga bija pleca sajūta, kuru radīja citi muzejnieki un pētnieki. Vairākumam no mums šis gads nav bijis emocionāli viegls. Darbs man deva, iespējams, iluzoru sajūtu, ka es kontrolēju vismaz savu niecīgo mikrokosmosu milzīgajā nenoteiktības un neziņas makrokosmosā. Pētījumos man palīdzējuši gan Latvijas, gan ārzemju (Polijas, Lietuvas, Igaunijas, ASV, Izraēlas u. c. valstu) kolēģi – muzejnieki, arhīvisti, pētnieki un izglītotāji. Bieži vēstules noslēgumā mēs viens otram rakstījām, kāda ir kovidsituācija mūsu pilsētās, kā tomēr cenšamies maksimāli produktīvi strādāt pat tad, kad, piemēram, jāpalīdz bērniem ar mājmācību, un cik ZOOM zvanus var ietilpināt vienā dienā. Esmu satikusi arī ļoti zinošus, atsaucīgus un izpalīdzīgus Latvijas muzeju darbiniekus un sava novada, dzimtas vai draudzes pētniekus. Cilvēciskas attiecības pat attālināti ir un paliek visvērtīgākais.
Šis gads bijis īpašs arī ar to, ka, atrauti no ikdienas socializēšanās fiziskajā pasaulē, pat nepazīstami cilvēki kļuva atvērtāki un pieejamāki virtuālai komunikācijai. Piemēram, sociālajā tīklā Facebook ir grupa “Latvijas ebreji”, kuras dalībnieki dzīvo visdažādākajās pasaules valstīs, taču viņus vieno tas, ka viņu tuvi vai tāli radinieki reiz ir dzīvojuši un – diemžēl – arī nogalināti Latvijā. Pandēmijas laikā esmu ar čatiem, e-pastiem un zvaniem sadraudzējusies ar vairākiem manu pētāmo personu radiem un/vai draugiem, kuri ar lielāko prieku dalījās ar savām dzimtas leģendām, dokumentiem, fotogrāfijām, publikācijām utt. Šīs attiecības man ir dārgas un vērtīgas ne tikai kā pētniekam, bet arī kā cilvēkam. Iespējams, tāpēc pieņēmu lēmumu meklēt veidus, kā uzzināto izstāstīt citiem, un iesāku pati savu blogu. Manuprāt, es kā pētnieks esmu lietderīgs tikai tad, ja izpētīto dodu tālākai lietošanai citiem. Laikā, kad viss vēl ir slēgts, vairākums stāstu nokļūst pie citiem caur Žaņa Lipkes memoriāla sociālajiem tīkliem vai virtuālajām muzejpedagoģijas nodarbībām un lekcijām. Bet dažiem stāstiem pagaidām nav savu “mājvietu”, tāpēc piedāvāju tos lasīt vismaz bloga ierakstu formā.
Ja neskaita vasaras “brīvlaišanu”, varētu teikt, ka esam nodzīvojuši gadu virtuālā pasaulē. Atkarībā no pētāmā objekta, tēmas, pētniekam mūsdienās ir iespēja turpināt savu darbu arī attālināti. Protams – līdz zināmai robežai. Kad šis laiks ieies vēsturē kā izdzīvots un pagājis, nāks jauni izaicinājumi. Pieļauju, ka neesmu vienīgā, kura ļoti, ļoti cer, ka Latvijas Nacionālā bibliotēka neaizvērs savas plaši atvērtās virtuālās durvis. Mani nodarbina jautājums – vai pēc pandēmijas atgriezīsimies pie principa, ka muzeja darba kvalitātes viens no galvenajiem kritērijiem ir apmeklētāju skaits? Būs interesanti vērot, kuri profesionālie ieradumi mūsos paliks arī pēc tam, bet kuri – zudīs. Kāds būs šis “rīts pēc pandēmijas”?
Foto: Maija Meiere-Oša