Maija Meiere-Oša. Pilsoniskās drosmes un sirdsapziņas meklējumi Ķelnes muzejos

Viens nav karotājs. Vismaz tā mūs māca tautas gudrība. Taču, manuprāt, ir jābūt tam vienam dullajam, nevienaldzīgajam, uzņēmīgajam un spītīgajam, kurš iesāk cīņu par to, kas ir pareizi, taisnīgi un vērtīgi. Jābūt vienam, kurš nepadodas citu vienaldzības priekšā un neatmet savu ieceri. Jābūt tam vienam, kurš atmodina, uzrunā un iedvesmo otro, trešo, ceturto...

Arī Žaņa Lipkes memoriāla pamatā ir stāsts par vienu – “Taisno starp tautām” –, kurš nestāvēja rokas kabatās sabāzis un savu skatu no tuvākā nelaimes novērsis. Viņš rīkojās un aiz sevis pulcināja gan ģimenes locekļus, gan draugus, gan bijušos kolēģus, gan paziņas. Arī Lipkes ģimenes varoņdarba piemiņas iemūžināšana, vispirms ar goda plāksni, bet vēlāk – ar memoriāla ēku, sākās kā viena cilvēka – Māra Gaiļa – iniciatīva, kurai sekoja ģimene, draugi un citi līdzīgi domājošie.[1] Lai kaut kas sāktos, vajag to vienu, kuram nav vienalga.

Decembra sākumā daļa Žaņa Lipkes memoriāla komandas, pateicoties Vācijas vēstniecības Rīgā finansiālam atbalstam, devās pieredzes apmaiņas braucienā uz Ķelni, lai satiktu Krievvalodīgo vecāku apvienību Vācijā (Bundesverband russischsprachiger Eltern, BVRE). Šis brauciens bija loģisks turpinājums oktobrī notikušajam sarunu ciklam RIGA TALKS 3, kam šogad bija dots nosaukums “Pilsoniskā drosme ilgtspējīgai demokrātijai”.[2] Paralēli publiski pieejamām sarunām, diskusijām, dzejas lasījumiem un komiķu stāvizrādēm Žaņa Lipkes memoriāla komanda kopā ar apvienības pārstāvjiem toreiz uzsāka darbu pie metodiska materiāla, kas iezīmētu nākotnē iecerētā izglītības centra “Drosmes māja” saturu. Loģisks turpinājums šim darbam bija apmeklēt BVRE ofisu Ķelnē un turpināt darbu pie iesāktā materiāla, kā arī apmeklēt vietas, kuras varētu būt paraugs un iedvesmas avots “Drosmes mājai”. Starplaikā starp darbiem apmeklējām arī divus muzejus, kuru saturu un darbību apbrīno arī paši BVRE pārstāvji. Abi muzeji patiesi var kalpot par iedvesmas avotu gan Žaņa Lipkes memoriālam, gan ikvienam citam, kurš glabā liecības par sarežģītiem, arī sāpīgiem, vēstures notikumiem. 

Abi muzeji mani un kolēģus neatstāja vienaldzīgus un raisīja dziļas pārdomas. Pirmā pietura – Vēstures nams (Haus der Geschichte) Bonnā. Tā izveidi un koncepciju reiz jau šajā domnīcā īsi aprakstījis mans kolēģis Raivis Sīmansons.[3] Muzejs ir gandrīz mans vienaudzis, tas veidots pēc Vācijas kanclera Helmuta Kola aicinājuma. Institūcija sevi definē kā brīvu no barjerām (barrier-free). Ieeja – bezmaksas. Arī grupu vizīte un gida pakalpojumi ir bezmaksas. Tātad atkrīt finansiālā barjera. Taču padomāts arī par fiziskām barjerām, kas var rasties cilvēkiem, piemēram, ar kustību traucējumiem. Apmeklētājiem tiek piedāvāts vizītes laikā izmantot ratiņkrēslu, staigāšanas rāmi, spieķi vai salokāmo krēslu. Iepriekš pabrīdinot, pieejams piedāvājums arī cilvēkiem ar redzes vai dzirdes traucējumiem. Jaunajiem vecākiem pieejams pārtinamais galdiņš mazulim. Pēc vizītes atpūsties un atgūt spēkus iespējams muzeja kafejnīcā, kas piedāvā arī siltas pusdienas, ne tikai kafiju un sviestmaizītes. Blakus jaukā dizaina atpūtas telpā pieejamas grāmatas un atpūtas krēsli. Laikā, kad ar mazuli apmeklēju Latvijas muzejus, par kaut ko tādu varēju tikai sapņot. Bērns izauga, un apmeklējums kļuva vieglāks. Taču ir cilvēki, kuri tāpat kā es mīl muzejus un grib tos apmeklēt, taču saskaras ar dažviet nepārvaramām barjerām, jo, piemēram, sēž ratiņkrēslā. Kā parādīja šī gada labdarības maratons “Dod pieci!”, šādā sabiedrības vienaldzības uzspiestā piespiedu mājsēdē sēž daudzi jo daudzi mūsu līdzcilvēki.

Taču atpakaļ pie Bonnas! Vēstures nama saturs neatpalika no formas. Muzeja ekspozīcijas laika līnija sākas ar Otrā pasaules kara beigām un aizvijas līdz mūsdienām. Tā krājumā ir aptuveni 900 000 laikmetīgo vēsturi raksturojošu artefaktu, ekspozīcijā izlikti ap 7000 priekšmetu. Iespaidīgs apjoms, kuru ne īsas, ne garas vizītes laikā tā īsti nevar ne apskatīt, ne iepazīt. Ekspozīciju tvēru ar emocijām – kas no izstādītā mani uzrunā, kas atsauc atmiņā kādu lasītu faktu, kas jau ir redzēts citos muzejos, piemēram, Latvijā, kas no eksponētā ir uz pašas ādas izjusts manā ļoti īsajā, bet tomēr padomju bērnībā. Mani aizkustināja muzeja veidotāju spēja neiet citviet tik iemīļoto sevis slavināšanas taku, kur līdz ekspozīcijai nokļūst tikai visīpašākie, visnozīmīgākie un visglaimojošākie notikumi valsts pagātnē. Vēstures nams atklāti stāsta arī, piemēram, par ksenofobijas un antisemītisma uzliesmojumiem nemaz ne tik tālā pagātnē. Nezinu, vai tas tā bija iecerēts, taču dažbrīd jutu, it kā ekspozīcija uzrunātu manu sirdsapziņu un jautātu – kā es būtu rīkojusies, kuras vērtības es aizstāvētu, vai celtos un ietu kādā no protesta akcijām, kādu cenu nācās maksāt cilvēkiem, kuri uzdrošinājās runāt pretim varai. 

Daži no ekspozīcijā izvietotajiem eksponātiem mani emocionāli satricināja. Vispirms jau īsts piecdesmito gadu padomju tanks[4], kas ilustrē 1953. gada 17. jūnija sacelšanos Austrumvācijā. Cik gan dūšas un/vai izmisuma jābūt tam cilvēkam, kurš ir spējīgs nostāties pretim šim metāla milzim? Notikuma fotoliecības, kas apskatāmas muzejā, tapušas, pateicoties drosmīgam Rietumvācijas žurnālistam, kurš riskēja un notiekošo fotografēja ar grāmatā noslēptu slepenu fotokameru. Vienaldzīgu mani neatstāja arī stāsti un artefakti par un ap Berlīnes mūra vēsturi. Tik ātri bijām pieraduši pie atvērtās pasaules. Šī brīža ierobežojumi un noteikumi ir nekas, ja salīdzina ar manu vecāku un vecvecāku paaudzes pasaules karti un iespējām piekļūt jebkam aiz šī mūra. Tomēr visspēcīgāko iespaidu atstāja pašās ekspozīcijas beigās izvietotā bēgļu laiva ar glābšanas vestēm. Tik tikko mēs sekojām līdzi ziņām par sīriešu bēgļiem, kas bēg no kara, reliģiskiem fanātiķiem un nabadzības, bet jau tagad šis laiks ir iemūžināts muzejā. Nav nogaidīta pat desmitgade kopš šiem notikumiem. Šeit ir ne tikai laiva un glābšanas vestes, bet arī dažas šo imigrantu sejas un balsis. Muzejs neataino anonīmu cilvēku masveida migrāciju, bet piedāvā caur dažiem reāliem stāstiem ieraudzīt cilvēku, nevis tikai bubuli, kurš iznīcinās eiropeiskās vērtības. Ieraudzīt aiz vēstures faktiem cilvēku ir arī mana prioritāte ikdienas darbā. Vēsture – senā un laikmetīgā – ir notikusi ar mums. Ar cilvēkiem. 

Savukārt komandējuma pēdējā dienā devāmies uz Ķelnes Nacionālsociālisma dokumentācijas centru (NS-Dokumentationszentrum der Stadt Köln) jeb tā saukto EL-DE māju (EL-DE Haus).[5] Nama pagrabā Otrā pasaules kara laikā atradās gestapo cietums, kurā ieslodzīja vācu, poļu, ukraiņu u. c. tautību režīma opozicionārus vai par tādiem uzskatītus cilvēkus. Slepenpolicija ēku īrēja no bagāta katoļu juveliera Leopolda Dāmena (Leopold Dahmen), kura iniciāļi vēl joprojām rotā ieeju šajā namā. Šī celtne bija viena no retajām, kas pārdzīvoja brutālo Ķelnes bombardēšanu kara izskaņā. Apbrīnojami, ja ņem vērā, ka tās laikā iznīcināja aptuveni 90 procentus pilsētas ēku. Pēc kara pirmā īpašnieka pēcteči bumbu neskarto namu jau atkal izīrēja dažādām valsts iestādēm, ar nelielu kosmētisko remontu noslēpjot liecības par gestapo cietuma laiku, piemēram, aizvācot sienās iestiprinātās važas. Ne īpašnieki, ne jaunie īrnieki, ne valsts un sabiedrība kopumā nebija gatava satikties aci pret aci ar tur paveiktajiem kara noziegumiem. 

Jau atkal nozīmīgu lomu nospēlēja vientuļš karotājs, kura ideāli un taisnīguma izjūta neļāva palikt vienaldzīgam. Semjuels (Zāmuels), arī Semijs, Mēdžs (Samuel / Sammy Meadge)[6] jau 60. gadu vidū organizēja dažādas akcijas, lai pievērstu uzmanību mājas vēsturei. Vīrietis iztikai pelnīja ar simbolisku arodu – viņš apzeltīja baznīcu smailēs esošos gaiļus. Šis putns ir rīta, saullēkta un gaismas simbols. Gaismas nesējs aizmirstības tumsā bija arī Semjuels Mēdžs. Pārmaiņas sabiedrības apziņā noritēja gausi. 1979. gadā Semjuelam piebiedrojās vēl divi, varētu teikt, pagrīdes aktīvisti. Skolotājs Kurts Hols (Kurt Holl) un fotogrāfs Gernots Hūbers (Gernot Huber) slepus, ar uzpirkta naktssarga palīdzību iekļuva ēkas pagrabā. Tobrīd tur haotiskās ķīpās glabājās dažādi valsts aparāta dokumenti, bet aiz tiem – sienas krāsojumā dziļi ieskrāpēti kādreizējo ieslodzīto uzraksti. Aktīvistu uzņemtās fotogrāfijas bija pietiekami spēcīga liecība, lai sabiedrība pieprasītu ēkā izveidot memoriālu. Tā arī notika! 1981. gada 4. decembrī nama pagrabus atvēra publiskai apskatei, lai pieminētu gestapo mocītos un nogalinātos upurus. Kopš kara beigām un kopš nama pagalmā pakāra pēdējos ieslodzītos, kurus nogalināja, lai likvidētu lieciniekus kara noziegumiem, bija pagājuši 36 ar pusi gadi. 

Kopš tā laika ekspozīcija mainījusies. Nu apmeklētājiem tiek piedāvāti arī stāsti un liecības par citiem nacistu veiktajiem noziegumiem, piemēram, ebreju un romu izslēgšanu, izraidīšanu no pilsoniskās sabiedrības un deportēšanu uz nāves vietām, piemēram, Rīgu. Gan Ķelnes, gan pārējos tā sauktos Reiha ebrejus atveda jau pēc tam, kad 1941. gada 30. novembrī un 8. decembrī nacisti nogalināja iepriekšējos Rīgas geto ieslodzītos. Ķelnieši ieradās 10. decembrī.[7] Tātad, iespējams, viņi bija tie, kuri pacēla no grīdas tikai divas dienas iepriekš panikā apgāzto krēslu, sašķiroja kādā atvilktnē palikušās rīdzinieku fotogrāfijas, atrada un apēda kādu nebaltai dienai atstātu medus burciņu vai izsmēķēja kaut kur noglabātu mahorku. Stāsts par to, ka Ķelnes ebreji uz savas mājas Rīgas geto uzrakstīja Kölner Haus, iedvesmoja mākslinieci Diānu Dimzu-Dimmi radīt gleznu, kuru 2020. gadā varēja apskatīt viņas personālizstādē “Mājvieta” Žaņa Lipkes memoriālā.[8]

Ķelnes Nacionālsociālisma dokumentācijas centra paspārnē atrodas arī īpaša izglītotāju nodaļa, kurai var ziņot par antisemītisma uzplaiksnījumiem skolā.[9] Kādā sarunā ar Latvijā dzīvojošu ebreju, kurš dala savu dzīvi starp Latviju un Izraēlu, vīrietis skaidroja, ka ar antisemītismu saskaras tikai sociālos tīklos. Vācijā tas ir gan virtuālajā vidē, gan reālajā. Tas mēdz izpausties arī agresīvos uzbrukumos, piemēram, sinagogām. Šīs nodaļas speciālisti gan skaidro, kas ir un kas nav antisemītisms,[10] tā dažādos veidus un izpausmes, gan ir gatavi palīdzēt skolu pedagogiem izstrādāt īpašu izglītojošu programmu visai klasei. Vācijas pieeja ir apbrīnas vērta – noķert antisemītisma izpausmi, kamēr tas ir it kā niecīgs incidents bērnu apsaukāšanās vai etnisko piederību aizskarošu joku līmenī, izglītot visus incidentā iesaistītos un censties preventīvi strādāt ar idejām, domām, attieksmi, kas kaut kad vēlāk var izpausties jau daudz agresīvākā, krimināli sodāmā veidā. Lai šis darbs varētu sākties, arī nepieciešams tas viens, piemēram, pedagogs vai skolēns, kurš nepaliek vienaldzīgs pret dzirdēto rupjību, bet rīkojas un meklē palīdzību. 

Es ticu sirdsapziņai. Ne visiem tā ir, bet vairumam tomēr šī iekšējā morālā paškontrole piemīt. To ir grūti noturēt pavisam tīru un stipru. Ir brīži, kad ejam ar to uz kompromisu. Taču, manuprāt, tā ir nevis jāslāpē, bet jāstiprina. Jāpieslēdz tai drosme, laipnība, gudrība, līdzjūtība un tad jāļauj tai darboties. Lai sirdsapziņa kā straume aiznes mūs tur, kur notiek netaisnība, kur nodara pāri vājākam, kur noklusē vai sagroza patiesību, kur aizmirst pagātni. 

Foto: Maija Meiere-Oša