Kultūras nevalstiskās organizācijas ir visai grūti izprotams fenomens no dažādiem aspektiem. Pirmkārt, daudzveidīgā un grūti definējamā kultūras daba sagādā grūtības skaidrot tās nozīmi gan plašākā sabiedrībā, gan pašā kultūras nozarē. Otrkārt, nevalstiska organizācija ir privāta, no valsts institucionāli neatkarīga organizācija, tomēr tās mērķi, atšķirībā no uzņēmējdarbības, nav komerciāli – bezpeļņas organizācijas aizpilda to plaisu, kas rodas starp privāto pieprasījumu tiem sabiedriskajiem labumiem, ko nepiedāvā publiskais (valsts) sektors un kurus tirgus kļūdas dēļ nepiedāvās arī privātais (uz peļņu orientētais sektors). Nelielās sabiedriskās organizācijas, kas nodarbojas ar dažādu sociālo grupu specifisku interešu un vajadzību aizstāvību un apmierināšanu, ir instruments, kas ikdienā nodrošina demokrātiskas sabiedrības pastāvēšanu. Tās palīdz veidot un uzturēt attiecības dažādu sabiedrības locekļu starpā, veidot izpratni un attīstīt vērtību sistēmu, galu galā – veicināt kritisko domāšanu.
Covid-19 ārkārtējā situācija vistiešāk un būtiskāk ir ietekmējuši tieši mūsu sabiedrisko dzīvi. Pašlaik daudzas no mūsu it kā pašsaprotamajām brīvībām tiek iemainītas pret drošību: pulcēšanās aizliegums, divu metru fiziskā distancēšanās ir kļuvusi par ikdienas sastāvdaļu. Latvijas sabiedrība ar lielu sapratni ir klausījusi norādījumiem vīrusa ierobežošanai, kuru pamatā ir solidaritāte ar citiem sabiedrības locekļiem. Un šo – katra individuālo empātiju, kas dod labumu sabiedrībai kopumā, – mēs iemācāmies tieši caur kultūru un mākslu: tā ļauj mums ieraudzīt, apzināt un izjust pasauli no cita skata punkta, iepazīt līdz šim nezināmo un paplašināt savu apziņas horizontu.
Viens no Covid-19 krīzes lielākajiem izaicinājumiem – kā, ņemot vērā ierobežojumus, visiem pieejamu uzturēt gan fizisko, gan diskursīvo publisko telpu. Par spīti tam, ka internets šķietami paver bezgalīgas komunikācijas iespējas, lielākā daļa saziņas notiek sociālajos tīklos, kas patiesībā ir privāta un komerciāla, algoritmiem pakļauta virtuālā realitāte un kurā, atšķirībā no publiskās telpas, esam spiesti sastapties ar dažādiem viedokļiem, orientējas uz mums līdzīgi domājošā burbuļa uzturēšanu. Tas krietni sašaurina sabiedrības iesaistīšanās iespējas un pakļauj vēl lielākam marginalizācijas riskam to sabiedrības locekļu balsis, kas dažādu iemeslu dēļ arī pirms tam nav tikušas pietiekami uzklausītas. Daudz skaidrāk nekā iepriekš mēs redzam kvalitatīvu sabiedrisko, tostarp kultūras, mediju nozīmi mūsu dzīvē – gan ikdienas informācijas, gan dažādu problēmjautājumu izgaismošanā un padziļinātā izpētē, gan kultūras pakalpojumu nodrošināšanā plašākai sabiedrībai. Tāpēc mūsu uzdevums – izmantot šo laiku, lai beidzot vienotos par veidu, kā mēs varam nodrošināt mediju kvalitatīvu darbību ilgtermiņā, nevis tikai paļauties uz kampaņveidīgu papildfinansējumu krīzes izraisīto seku likvidēšanai.
Otra no problēmām, ko spilgti izgaismo Covid-19, ir saistīta ar pašas kultūras nozares ilgtspēju – cilvēkresursiem un to kapacitāti. Iepriekšējo krīžu laika “pagaidu” risinājumi daudziem no mums ir ne tikai siltā piemiņā, bet sabiedrotie arī ikdienā – dižķibeles mikrouzņēmuma nodoklis, patentmaksa un no deviņdesmitajiem pārceļojušās autoratlīdzības, ko var izmaksāt bez sociālā nodokļa, joprojām ir likumīgs veids, kā atalgot “radošos”. Sistēma, kas ilgtermiņā nāk par sliktu šo atlīdzību saņēmējiem, tiek samiernieciski akceptēta no visām pusēm, jo “naudas jau ir, cik ir”. Taču diez vai to atrisinās padomju laika domāšanā balstītā ideja par vienu galveno darba vietu, kas nodrošina sociālās iemaksas vismaz minimālās algas apmērā.
Ilgstošās neoliberālās ekonomikas rezultātā ne tikai kultūras, bet arī citās nozarēs strādājošie no darba ņēmējiem jau sen ir kļuvuši par individuāliem saimnieciskās darbības veicējiem vai pašnodarbinātajiem, kas nestrādā pie viena darba devēja, bet gan atalgojumu nopelna paši no vairākiem viņu pakalpojuma pircējiem vai pasūtītājiem. To apliecina arī krīzes dīkstāves pabalstu sāga – no sākotnējā risinājuma, kad netika ņemts vērā šis daudzveidīgās nodarbinātības aspekts un tāpēc vairumam radošo profesiju pārstāvju pabalsts netika piešķirts, pašreizējais regulējums lielā mērā apzina visus radošo personu likumiski gūtos ienākumus, attiecīgi arī pabalsti tiek piešķirti plašākam personu lokam un par ievērojami lielākām summām nekā sākumā. Krīze ir īstais laiks, kad aktīvajām kultūras nevalstiskajām organizācijām sadarbībā ar valsts pārvaldi ir jārada adekvāts un realitātē īstenojams risinājums, kā radošam cilvēkam par darbu saņemt atlīdzību, kas neapdraudētu viņa sociālās garantijas nākotnē, vienlaikus nepasliktinot dzīvi tagadnē.
Par mediju nepietiekamo finansējumu un radošā darba veicēju atlīdzību problēmām mēs zinājām jau sen, vienkārši ārkārtējās situācijas ietekmē mēs esam spiesti tās ieraudzīt daudz skaudrāk un aptvert, ka tikai ar kosmētisko remontu šo jautājumu risināšanā nepietiks.
Tomēr galvenais mūsu uzdevums šobrīd ir – palīdzēt sabiedrībai pārvarēt nedrošību, kas izplatīšanās ātruma ziņā krietni apsteidz pašu vīrusu. Gadiem ilgi neesošās robežas valstu starpā tika atjaunotas pāris dienu laikā, pilnībā bloķējot līdzšinējo mobilitāti. Eksistenciālās bailes, ko piedzīvo par egocentriska nacionālisma, sociālo tīklu un mājvietu gūstekņiem kļuvušie, atrod risinājumu slēptā vai atklātā agresijā – pret tuvākajiem, pret citādi domājošiem, pret vispasaules sazvērestību un apaļo zemeslodi. Bailes rosina vēlmi pastiprināt kontroles mehānismus, kas sniedz iluzoru priekšstatu par drošību, vienlaikus vēl vairāk samazinot jau tā sarukušo brīvo telpu.
Esmu pārliecināta, ka tieši nelielās kultūras un citas nevalstiskās organizācijas būs tās, kas atradīs veidus, kā iedrošināt un noturēt jēgpilnu saskarsmi citam ar citu laikā, kad fizisks pieskāriens nav iespējams. Stiprināt saikni ar klausītājiem, lasītājiem, skatītājiem ir iespējams un ļoti vajadzīgs arī šajos ārkārtas apstākļos, vai tie būtu pasākumi tiešsaistē vai brīvā dabā, vai interaktīvi notikumi nelielai auditorijai, vai manifests plašsaziņas līdzekļos, galu galā – zvans draugam vai kolēģim no “konkurējošā kantora” ar sadarbības piedāvājumu. Kopā būšana un kopā darīšana dod spēku pārvarēt bailes un ieraudzīt citus cilvēkus sev blakus. Manuprāt, šis ir laiks, kad, solidarizējoties ar pārējiem sabiedriskā darba veicējiem – skolotājiem, medicīnas darbiniekiem, ugunsdzēsējiem un policistiem –, kultūras nozarei ir nebijusi iespēja pārorientēt mūsu līdzšinējo kapitālisma vērtību skalu, lai liktu pamatus, iespējams, lēnākai un pieticīgākai, bet sadarbībā un taisnīgumā balstītai radošai sabiedrībai, kurā vieta atrodas visiem tās locekļiem, nevis tikai tiem ar stiprākajām dūrēm un skaļāko balsi.
Attēls: theguardian.com