Pirms kāda laika jau rakstīju par atmiņas topogrāfiju jeb kalniem un ielejām. Kopš tā laika ir izdevies ne tikai detalizētāk paanalizēt NMKK datus, bet arī salīdzināt tos ar Somijas datubāzi FINNA un Igauņu datu bāzi MuIS. Izmantoju šīs trīs datu bāzes, lai salīdzinātu, cik izvērsti tajās atspoguļojas dažādi vēstures periodi. Tā kā kopējais datu apjoms visās trīs datu bāzēs ir pārāk liels (aptuveni 6,7 miljoni priekšmetu) manām tehnoloģiskajām iespējām, padziļināti analizēju tikai datus par lietiskajiem priekšmetiem. Kopumā tādu visās trīs datubāzes ir aptuveni 1 miljons. Šeit atspoguļotajai analīzei izmantoju metadatus par katra priekšmeta izgatavošanas laiku. No visiem lietiskajiem priekšmetiem šāda informācija bija pieejama par aptuveni 732 000 priekšmetu.
Izmantoju šos datus, lai saprastu, cik nozīmīgi katras valsts vēsturē ir dažādi vēstures posmi, un nozīmīgumu mērīju pēc muzeju krājumos esošā priekšmetu skaita no attiecīgā vēstures perioda. Jo nozīmīgāks ir kāds vēstures posms, jo vairāk priekšmetu par to būs atrodami muzeju krājumos.
Metodoloģiski vispirms bija jātiek galā ar faktu, ka daudzi priekšmeti nav datēti ar konkrētu gadu, bet gan ar periodu. Šo apgrūtinājumu atrisināju šādi. Pieņēmu, ka katra priekšmeta informatīvā vērtība ir viens. Ja priekšmets ir datēts ar konkrētu gadu, tad visa šī priekšmeta informatīvā vērtība tika pieskaitīta šim gadam. Savukārt, ja priekšmets ir datēts, piemēram, ar desmit gadu periodu, tad katram no šī perioda gadiem tika pieskaitīta vērtība, kas vienāda ar skaitļa 1 un perioda gadu skaita dalījumu. Piemēram, priekšmets, kurš datēts ar 1945.–1949. gadu, pievienos vērtību 0,2 katram gadam posmā no 1945. gada līdz 1949. gadam. Šo matemātisko loģiku varbūt vieglāk izprast ar alegoriju. Muzeju priekšmetus varam iedomāties kā sviesta paciņas, kurus kraujam kaudzītēs vienu virs otras pēc to izgatavošanas gada. Ja sviesta paciņa datēta ar konkrētu gadu, tā visa nonāk attiecīgajā kaudzītē. Ja tā datēta ar periodu, tā tiek sadalīta tā, lai katram perioda gadam sanāktu vienlīdzīga daļa.
Šādi sadalot un saskaitot, tika iegūta Latvijas, Igaunijas un Somijas kultūras atmiņu topogrāfija, skatoties pēc muzejos uzglabāto kultūras atmiņu blīvuma. Tālāk redzami trīs grafiki ar pēdējiem diviem gadsimtiem, kuri visu trīs valstu muzejos pēc priekšmetu skaita uzkrāti visblīvāk.
Kā redzam attēlos, vispārējā atmiņu topogrāfija visās trīs valstīs ir līdzīga – atmiņu kāpums vērojams no 1870. gada un sasniedz virsotni starp 40. un 80. gadiem. Visuzkrītošākā ir atšķirība starp Somijas vienmērīgo atmiņu “kalna” formu, kuram ir viena virsotne, un Igaunijas un Latvijas “kalniem” ar divām virsotnēm. Atmiņu “ieleju”, kas veidojas no 1940. gada līdz 70. gadiem, varētu skaidrot dažādi, un, lai to darītu empīriski, neiztikt bez iedziļināšanās priekšmetu saturā. Šeit varu izvirzīt tikai iespējamās interpretācijas un dot vielu pārdomām. Otrais pasaules karš vienlīdz skaidri iezīmējas visos trīs datu kopumos. Šajā laikā, visticamāk, netika radīts tik daudz kultūras priekšmetu kā miera laikos, tāpēc arī muzeju krājumos priekšmetu no šī laika ir mazāk. Savukārt dziļā pēckara “ieleja”, kas raksturīga Igaunijai un Latvijai, manuprāt, ilustrē gan pašu represīvo Padomju Latvijas un Igaunijas vēstures posmu, gan arī nevēlēšanos to atcerēties. Nevēlēšanās atcerēties šajā gadījumā varētu atspoguļoties dažādi – tā, ka priekšmeti no šī perioda tika mazāk kolekcionēti vai ka tie tika izņemti no krājuma līdz ar Padomju Savienības sabrukumu, vai arī ka tie ir mazāk digitalizēti.
Interesanti arī papētīt, kas veido lielo priekšmetu skaitu atsevišķos gados. Igaunijas datos tādu ir vairāk nekā Latvijai un Somijai. Igaunijas gadījumā šādi “pīķi” veidojas apaļos gadu skaitļos. Tas šoreiz nenorāda, ka šie gadi ir bijuši nozīmīgāki nekā citi, bet gan ilustrē cilvēka tendenci neskaidrības gadījumā noapaļot. Savukārt Latvijas gadījumā viens izteikts “pīķis” veidojas neapaļajā 1919. gadā. Iedziļinoties datos, jāsecina, ka to daļēji veido viena ļoti detalizēta kolekcija, kas attiecas uz patiesi zīmīgu vēsturisku notikumu – naudas reformu un pāreju uz Latvijas Republikas naudu, bet daļēji tā ir arī pavirša datu ievade. Ar 1919. gadu datēto priekšmetu kopumu lielā mērā veido naudas zīmes no Latvijas Nacionālā Vēstures muzeja krājuma, kopumā – 2236 digitalizēti priekšmeti. Tuvāk papētot, atklājas, ka liela daļa naudas zīmju ir ļoti līdzīgas. Piemēram, digitalizētajā kolekcijā atrodamas 57 Pāvela Bermonta-Avalova izdotas vienas markas naudas zīmes, kuras atšķiras tikai ar sērijas numuru. Bet papildu digitālo apjomu šai detalizētajai kolekcijai piedod tas, ka katra no naudas zīmēm ir digitalizēta desmit reizes.
Visumā jāsecina, ka digitalizētie dati ir izmantojami, lai ilustrētu dažādu vēstures posmu nozīmīgumu, un daļēji atspoguļo atmiņu politiku un prioritātes. Vienlaikus ir skaidrs, ka atmiņu priekšmetu skaits muzejos ir veidojies ilgstošā laika posmā. To iespaidojusi gan mainīga atmiņu saglabāšanas politika, gan materiālo pagātnes liecību pieejamība, gan kolekcionēšanas kā nodarbes popularitāte. Visbeidzot, ir skaidrs, ka digitalizēto atmiņu ir ietekmējusi arī digitalizācijas prakse un politika. Lai kā arī būtu, no kultūras socioloģijas un atmiņu pētniecības viedokļa, digitalizētie dati paver jaunas iespējas analizēt un interpretēt sabiedrības atmiņu nacionālā un pat pārnacionālā mērogā.
Raksts tapis, pateicoties ERAF Pēcdoktorantūras pētniecības atbalsta programmas ietvaros finansētam projektam “Digitalizācijas prakses nacionālajos muzejos un to ietekme uz muzeju nacionalizāciju un transnacionalizāciju” Nr. 1.1.1.2/VIAA/2/18/252.
Attēls: https://jooinn.com/mountain.html