Maija Spuriņa. Skats no malas Nr.1

Atziņas un pārdomas pēc domnīcas Creative Museum piecu diskusiju cikla Muzeju efektivitāte pirmās diskusijas Muzeju efektivitāte. Nacionālā muzeju krājuma pārvaldība. 

Diskusijā par Nacionālā muzeju krājuma pārvaldību tika skartas vairākas tēmas, tostarp šobrīd aktuālais Latvijas Etnogrāfiskā brīvdabas muzeja akreditācijas jautājums, bet šeit es aprakstīšu trīs ar Nacionālā muzeju krājuma komplektēšanu, papildināšanu un pieejamību saistītus jautājumus, kas tika analizēti visplašāk un man šķita īpaši interesanti.

Krājums kā dāvinājums

Viens no interesantiem faktiem, kas izskanēja diskusijā, – Nacionālā krājuma papildināšana galvenokārt notiek no ziedojumiem un dāvinājumiem. Muzejos aptuveni 95% no jaunieguvumiem ir dāvinājumi vai ziedojumi, bet tikai 5% iepirkumi. Un šķiet, ka nelielais iepirkumu skaits nav skaidrojams ar finanšu trūkumu. Jo, kā norādīja Kultūras ministrijas Muzeju nodaļas vadītājs Jānis Garjāns, paši muzeji ir ļoti pasīvi, prasot finansējumu iepirkumiem, pat tad, kad šāda iespēja ir. Kāpēc muzeji tik kūtri izmanto šīs iespējas? Tas man šķiet saistošs jautājums, kas diskusijā palika neatbildēts.

Toties tika runāts par to, kā esošā prakse krājumu papildināt ar ziedojumu un dāvinājumu palīdzību ietekmē pašu krājumu. Es varētu piekrist Jānim Garjānam, ka šāda krājuma komplektēšana ir ļoti demokrātiska – pati sabiedrība saturiski un finansiāli līdzdarbojas krājuma tapšanā –, ja vien būtu pārliecība, ka visiem Latvijas iedzīvotājiem ir vienlīdzīga iespēja šādus ziedojumus veikt. Paļaujoties tikai uz ziedojumiem, krājuma saturu disproporcionāli nosaka tie, kam ir nauda un kas var atļauties ziedot. Ja banalizējam, tad jāsaka, ka riskējam, ka krājumā neiekļūst ģeniāls vai kultūrvēsturiski nozīmīgs darbs, kura autors nevar atļauties ziedojumu, bet iekļūst mākslinieciski vai kultūrvēsturiski mazāk nozīmīgs darbs, kura autors ir pietiekami turīgs, lai atļautos dāvināt.

Te gan diskusijas dalībnieki atzīmēja, ka pat dāvinājumu un ziedojumu gadījumā muzejs ne vienmēr ir pasīvs saņēmējs. Ne visi dāvinājumi tiek nekritiski pieņemti. Un ir gadījumi, kad muzejs pats aktīvi uzrunā sev interesējošā objekta īpašnieku, kā rezultātā īpašnieks ir ar mieru veikt ziedojumu. Jebkurā gadījumā ziedošanas un dāvināšanas prakse un tās ietekme uz Nacionālā krājuma saturu ir būtisks jautājums un būtu pētāms dziļāk.

Krājuma komplektēšanas caurspīdīgums

Krājuma komplektēšanas nepietiekamais caurspīdīgums tika minēta kā viena no aktuālām problēmām. Kaut arī katram muzejam ir izstrādāta sava krājuma komplektēšanas politika, tikai dažos gadījumos tā ir publiski pieejama muzeja mājaslapā. No diskusijas bija grūti saprast, vai tam par iemeslu ir šādas politikas faktiska neesamība, bailes no iespējamās kritikas vai vienkārši neizpratne par to, kāpēc šāda publiskošana nepieciešama. Saprotot iemeslu, būtu vieglāk piedāvāt risinājumu – vai nu ministrijas “no augšas” noteiktu pienākumu katram muzejam šo dokumentu publicēt, vai arī seminārus, kurā speciālisti palīdzētu muzejiem sagatavot politikas dokumentu, ko “nebūtu kauns” publicēt, vai kas cits.

Kā vēl viens aspekts, kurā krājuma komplektēšana varētu būt caurspīdīgāka, tika minēts pamatojums, kuram būtu jāpavada katrs priekšmets, kas pievienots Nacionālajam krājumam. Vairāki dalībnieki norādīja, ka šādi pamatojumi šobrīd atrodami krājuma komisiju protokolos. Latvijas Nacionālā mākslas muzeja direktore Māra Lāce atzīmēja, ka visa informācija par krājumā esošajiem priekšmetiem nemaz nebūtu publiskojama (piemēram, informācijai par iegūšanas avotu un cenu nevajadzētu būt publiskai). Jāpiekrīt par pēdējo, bet, no sabiedrības viedokļa raugoties, 21. gadsimtā patiesi gribētos speciālista pamatojumu par katra konkretā Nacionālā krājuma priekšmeta nozīmību atrast elektroniskajā kopkatalogā, nevis meklēt pieeju katra muzeja krājuma komisijas protokoliem.

Stāsts par 20 patvāriem jeb krājumu dublēšanās

Interesanta izvērtās diskusija par krājumu dublēšanos. Ja Latvijā dažādos muzejos atrodas divdesmit Tulas patvāru, vai būtu finansiāli atbalstāma kāda muzeja vēlme iegādāties divdesmit pirmo? No valsts un nacionālā viedokļa droši vien ne. Nacionālā krājumā būtu būtiski saglabāt vienu šādu patvāri. Bet, no katra atsevišķa muzeja viedokļa raugoties, konkrētais patvāris varētu būt būtisks, piemēram, tāpēc, ka piederējis kādai konkrētai kultūrvēsturiski nozīmīgai personai vai saistās ar novadam svarīgu vēsturisku notikumu vai organizāciju.

No malas raugoties, šis jautājums skar termina “nacionālais krājums” divas nozīmes. No vienas puses, “nacionālais krājums” varētu apzīmēt visu nācijas rīcībā esošo krājumu summu (kā tas ir šobrīd Latvijā). No otras puses, ar “nacionālo krājumu” var saprast to krājumu, kas ir būtisks kopējai nācijas identitātei, nošķirot tos no pārējā kopējā krājuma, kurš nav nacionāli nozīmīgs, bet ir nozīmīgs atsevišķa reģiona, etniskas vai reliģiskas grupas vai industrijas pārstāvjiem. Katrs muzejs tad savu krājumu veidotu tāpat atbilstoši savai specifiskajai misijai un tajā būtu tikai atsevišķas Nacionālā krājuma vienības.

Krājumu dublēšanās jautājums ir saistīts arī ar finansiāliem apsvērumiem. Ierobežotos līdzekļus krājumu papildināšanai varētu izmantot efektīvāk, ja muzeji savstarpēji sadarbotos jaunieguvumu iegādē, neiegādātos “kārtējo patvāri”, bet savu izstāžu vajadzībām to aizņemtos no citiem muzejiem. Šāda sadarbība jau notiek un atsevišķi tās piemēri tika minēti. Šādai sadarbībai ļoti noderīgs būtu labi fukcionējošs un informatīvi pilnīgs elektroniskais kopkatalogs. Un, kā daži diskusijas dalībnieki atzīmēja, šobrīd savstarpējo sadarbību bremzē muzeju individuālo cenrāžu nepārskatāmība (kur svarīga informācija slēpjas “zem zvaigznītēm un sīkā drukā”) un milzīgā atšķirība starp dažādu muzeju pakalpojumu cenām.

 

Nākamā Creative Museum diskusija Muzeju efektivitāte. Ekspozīcijas un izstādes notiks 8. martā Raiņa un Aspazijas mājā. 

Dizains: Edvards Percevs

Maija Spuriņa

Dr.soc., Kultūrsocioloģe