Maija Spuriņa. Skats no malas Nr. 2

Atziņas un pārdomas pēc Creative Museum 2. diskusijas Muzeju efektivitāte. Ekspozīcijas un izstādes.

Ja iepriekšējo diskusiju Žaņa Lipkes memoriālā man izdevās kopsavilkt samērā vienotā stāstā, šoreiz saruna ritēja vairākos virzienos vienlaikus, tāpēc arī atstāsts būs fragmentēts un nenoapaļots jeb, latviski sakot, “buletu formā”.

Tāpat kā iepriekš, es kā “ne-muzejniece” jeb Latvijas un ārvalstu muzeju apmeklētāja ar visai teorētiskām zināšanām atmiņu socioloģijā, rakstīšu par to, ko uzzināju no diskusijas par muzeju darbību Latvijā. Diskusijā pausto novērojumu un ideju kritiku atstāšu lasītāju ziņā, jo, galu galā, dzīvojam sociālo tīklu laikmetā, kad savus iebildumus vai sajūsmu katram ir iespēja paust komentāros un tādējādi papildināt un bagātināt jau uzrakstīto.

Īpaši aicinātie runātāji bija četri, bet kopumā diskusijā piedalījās apmēram četrdesmit interesentu. (Gribēju rakstīt “klausītāji”, bet pārdomāju, jo tik ļoti pasīvi klātesošie tomēr nebija un uz beigām pat tika uzdoti jautājumi un izteikti komentāri.) Šoreiz sarunas tēma bija izstādes un ekspozīcijas un sarunas galveno toni noteica divi kuratori – Kaspars Vanags un Līga Lindenbauma. Abi kopā viņi uzbūra samērā saskaņotu ainu par to, kādai vajadzētu būt izstādei un kādas iespējas Latvijas muzeji varētu izmantot aktīvāk. Rīgas Kino muzeja direktore un Latvijas Muzeju padomes pārstāve Zane Balčus atsevišķos jautājumos oponēja, galvenkārt, Kaspara Vanaga novērotajiem trūkumiem Latvijas muzeju izstāžu veidošanas praksē. Savukārt, arhitekts Reinis Liepiņš pauda savu skatījumu uz muzeju kā īpašu telpu.

Sākšu ar arhitekta skatījumu, jo tas bija ļoti skaidri formulēts, tomēr palika nedaudz savrup. Reinis Liepiņš fomulēja ļoti skaidrus principus, kādai, viņaprāt, jābūt muzeja ēkai – lētai, energoefektīvai, vairākkārt izmantojamai jeb elastīgi pārveidojamai un minimālistiskai. Arhitekts īpaši atzīmēja kā energoneefektīvu ierasto muzeju praksi telpas pilnībā aptumšot un izmantot mākslīgo apgaismojumu, lai izceltu izstādītos priekšmetus, un aicināja muzejus pēc iespējas vairāk izmantot dabisko apgaismojumu. Interesants bija arī Reiņa Liepiņa stāsts par izaicinājumu Rīgas pils rekonstrukcijā – kā saglabāt pilī atklāto autentisko arhitektūru un to neuzkrītoši papildināt ar mūsdienīgu infrastruktūru.

Tomēr kopumā diskusijas centrā bija izstāžu prakse, tās trūkumi un iespējas Latvijas muzejos. Un te es pāriešu pie skartajām tēmām:

- Kas ir izstāde? Izskanēja vairākas atbildes – iespēja reflektēt par kādu tēmu, iespēja gūt intelektuālu un emocionālu baudījumu, iespēja reflektēt kopā ar ģimeni ārpus virtuālās telpas. Man personīgi vistuvākais ir Līgas Lindenbaumas piedāvātais fomulējums, ka izstāde ir stāsts. No sevis piebildīšu, ka stāstam jābūt nolasāmam, tādam, kurš parāda saistību starp izstādītajiem objektiem un ieliek tos plašākā kontekstā, nevis vienkārši saliek līdzās objektus par vienu tēmu un labākā gadījumā sakārto tos hronoloģiskā secībā. Šāds stāsts, Līgas vārdiem sakot, kalpo kā logs uz muzeju. Tas rosina apmeklētāja ziņkāri un vilina viņu tālāk muzejā. Kaspars Vanags, piesaucot Frānsisu Haskelu (Francis Haskell) teica, izstāde ir kā “gaisīgs muzejs” (ephemeral museum), tātad tiek radīts uz īsu laiku un tad zūd.

- Pētniecība. Lai izveidotu kvalitatīvu, saistošu, intriģējošu stāstu, katras izstādes pamatā būtu jābūt pētījumam. Un te, cik noprotams, ir viena no Latvijas muzeju problēmām, jo pētniecībai nepietiek nedz finansējuma, nedz laika. Kā norādīja Kaspars Vanags, izstādes “Tev ir pienākušas 1243 ziņas” Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā pamatā bija vismaz divus gadus ilga pētniecība. Tāpat šķiet, ka kvalitatīvas, pētījumā balstītas izstādes sagatavošanas šķērslis ir intensīvais izstāžu grafiks. Ierastā muzeju prakse ir izstādes maiņa ik pa diviem mēnešiem, savukārt pamatekspozīcijas maiņa teju reizi divdesmit gados. Iespējams, ka izstāžu un ekspozīciju maiņai muzejos būtu jābūt elastīgākai – pamatekspozīcija jāmaina biežāk, savukārt izstādes gatavošanā jāiegulda vairāk pūļu un, iespējams, tās jāizstāda uz ilgāku laiku, kā arī jāpaildzina izstāžu mūžs, ceļojot uz citiem muzejiem Latvijā un ārzemēs. Man, no malas skatoties, radās jautājums – no kā ir atkarīga izstāžu un ekspozīciju mainība muzejā? Vai ir kādi institucionāli ierobežojumi, vai arī viss ir pašu muzeju rokās?

- Kuratori, atvērtība un starpdisciplinaritāte. Lai izveidotu saistošu stāstu, ir nepieciešams stāstītājs – kurators jeb cilvēks, kurš spēj savilkt kopā dažādas pagātnes liecības, parādīt sakarības un sniegt savu subjektīvo vēstījumu. Kā saprotu, kuratoru Latvijas muzejos trūkst. Abi klātesošie kuratori atzina, ka viens no veiksmīgas izstādes veidošanas priekšnosacījumiem ir starpdisciplināra jeb pārnozaru komanda. Izstāžu darba grupas, kurās tiek iekļauti “cilvēki no malas”, izrādās veiksmīgākas saistošu stāstu veidošanā. Kaspars Vanags norādīja, ka būtu vērtīgi muzeja mārketinga un izglītības programmu speciālistus piesaistīt izstādes veidošanai no pašiem pirmsākumiem. Būtiska ir arī sadarbība starp muzejiem, kuru reizēm apgrūtina privātīpašnieciska muzeju attieksme pret savu krājumu.

- Auditorija. Kuratori norādīja, ka, veidojot izstādes, ir būtiski pavisam skaidri saprast, kas būs izstādes mērķauditorija. Līga Lindenbauma minēja, ka viņa, domājot par mērķauditoriju, nedomā par sociāldemogrāfiskiem rādītājiem, bet gan par cilvēkiem, kas meklē, kas ir zinātkāri. Bet Kaspars Vanags izteica vairākas pārdomas rosinošas atziņas, kas ļoti rezonē ar maniem novērojumiem. Pirmkārt, Latvijas kultūras institūcijas savā starpā cīnās par aktīvajiem kultūras patērētājiem, kas ir aptuveni 15–20% no visiem iedzīvotājiem. Būtu jādomā, kā paplašināt mērķauditoriju, jo ir ierobežots skaits, Vanaga vārdus citējot, “pusmūža un vecākā gadu gājuma kundžu divdaļīgos kostīmos”. Kaspars Vanags saredz vairākus virzienus, kā šo auditoriju paplašināt. Pirmkārt, Rīgas muzeji, viņaprāt, nepietiekami uzrunā krievvalodīgo auditoriju. Izstādes, kas veltītas īpaši krievu, ebreju vai baltvāciešu kultūrai, Latvijā ir reta parādība. Un man jāpiekrīt, ka apmeklējot “Zelta masku”, “Baltijas pērli” vai atsevišķas privāti finansētas mākslas izstādes, es ieraugu labi situētu, augsti izglītotu, inteliģentu krieviski runājošu publiku, kuru neredzu nedz Latvijas muzejos, nedz Latvijas teātros. Tāpat muzeju piedāvātie stāsti un pasniegšanas forma ir ļoti latviska šī vārda etniskā, nevis civilā nozīmē. Bet tie ir mani personīgi novērojumi, un, lai gūtu objektīvāku priekšstatu par vietējo krievvalodīgo muzeju apmeklējumu un vērtējumu, šis jautājums būtu jāpēta dziļāk. Otrkārt, Kaspars Vanags izteica interesantu ideju, ka tā vietā, lai cīnītos par vidējo kultūras patērētāju, varbūt ir vērts padomāt par izstādēm specifiskām mērķauditorijām, piemēram, skolotājiem, medmāsām, studentiem u.tml. Ja šādu izstādi apmeklētu katrs Latvijas pedagogs, iespējams, kopējais apmeklētāju skaits nebūtu mazāks kā izstādēm bez īpašas specializācijas. Treškārt, kā problemātika tika minēta “ieciklēšanās uz sevi” gan nacionālā, gan reģionālā līmenī. Ir jātiecas veidot stāsti nevis nacionālā, bet pārnacionālā griezumā, tādējādi izveidojot izstādes, kas būtu interesantas arī ārpus Latvijas un eksportējamas. Arī mazajiem reģionu muzejiem ir jānotic, ka viņu veidotie stāsti ir interesanti ne tikai vietējai publikai.

- Krājums un krājuma glabātāji. Šeit vairākas spilgtas idejas, kuras nevaru atturēties nepiefiksējusi. No vienas puses, muzeji nedrīkst par zemu novērtēt savā rīcībā esošo krājumu. Šeit atkal Kaspara Vanaga aicinājums piespiest iesaistītos izstāžu dizainerus iedziļināties muzeju krājumā, izmantot autentiskus priekšmetus un neveidot reģipša butaforijas un video instalācijas. Krājuma glabātāji, kuri pārzina muzejā esošās bagātības, šeit ir ļoti būtiski, īpaši gadījumos, kad piekļuve informācijai par to, kas atrodas krājumā, nav ērti pieejama. No otras puses, kā problēma tika minēta pārāk īpašnieciska muzeja attieksme pret tā pārziņā esošo krājumu, kur muzejs atsaka aizdot savus krājuma priekšmetus, jo tam nav pieņemama veidotās izstādes tēma. Kaspara Vanaga minētais piemērs ir kāda muzeja (un es apzināti nesaku, kura, jo šeit būtiskāka ir ideja, nevis konkrētais gadījums) atteikums aizdot ģipša figūras viņa veidotajai izstādei “Šķērssvītra” laikmetīgās mākslas centrā kim?, kas tika veidota EiroPride 2015 kontekstā. Te man atkal jāpiekrīt, ka muzeju rīcībā esošais krājums tomēr ir sabiedrības īpašums. Sabiedrība sastāv no daudzām kopienām ar atšķirīgiem uzskatiem un interesēm, un muzeja vadītājs vai krājuma glabātājs nevar liegt sava krājuma priekšmetu izmantošanu mākslas projektam tikai tāpēc, ka nepiekrīt tajā paustajai idejai.

Lai nerastos maldīgs priekšstats, ka diskusijā tika runāts tikai par problēmām, jāpiemin, ka diskusijā tika piesaukti vairāki veiksmīgo izstāžu piemēri. Un ar prieku jāsaka, ka uz diskusiju bija ieradušies daudzi interesenti un lielākā daļa uzkavējās un aktīvi diskutēja gandrīz stundu ilgāk, nekā ieplānots.

Tiekamies atkal pēc divām nedēļām!

 

Dizains: Edvards Percevs, CM

Maija Spuriņa

Dr.soc., Kultūrsocioloģe