Maija Spuriņa. Skats no malas Nr. 3

Atziņas un pārdomas pēc diskusijas Muzeju efektivitāte. Pētniecība

Diskusijā piedalījās:

- Filmas Mērijas ceļojums režisore un scenārija autore Kristīne Želve,

- Monogrāfijas Draudu un cerību lokā. Latvijas pretošanās kustība un Rietumu sabiedrotie (2017) autors, Salaspils memoriāla ekspozīcijas (2018) viens no autoriem un Latvijas Okupācijas vadošais vēsturnieks Uldis Neiburgs, 

- Latvijas Nacionālā vēstures muzeja veidotās simtgades izstādes Latvijas gadsimts darba grupas vadītājs, viens no grāmatas Latviešu etnogrāfiskā izstāde 1896 autoriem un LNVM Viduslaiku, jauno un jaunāko laiku vēstures nodaļas vadītājs Toms Ķikuts.

Diskusiju vadīja Ineta Zelča Sīmansone un Raivis Sīmansons.

 

Ir zinātāji, un ir pētnieki. Es pati piederu pie pētniekiem gan pēc izglītības un nodarbošanās, gan, varbūt vēl svarīgāk, pēc dzīves uztveres. Uzskatu, ka pasaule ir pietiekami sarežģīta un interesanta, lai to varētu pētīt bezgalīgi un pētot aizvien atklāt ko jaunu. Un tas nemaz nav tik pašsaprotami. Jo var arī uzskatīt citādi – ka viss ir zināms un nav tur ko daudz pētīt. Tad ir kā politiķim Ivaram Godmanim, kuram savulaik uz katru jautājumu bija skaidra un pārliecinoša atbilde trīs punktos un līdzi vēl portfelis pilns ar datiem. Tāpat dažādi muzejs var attiekties pret savu krājumu – kā pret kaut ko, ko mēs labi pārzinām, sargājam un par kuru mēs informējam sabiedrību, vai arī kā pret kaut ko, ko mēs nemitīgi pētām, izzinām un izstādēs parādam arvien jaunā gaismā un izteiksmes formā.

Kā diskusijā piedāvāja Latvijas Nacionālā vēstures muzeja Viduslaiku, jauno un jaunāko laiku vēstures nodaļas vadītājs, vēsturnieks Toms Ķikuts, var nošķirt dažāda veida pētniecību. Tradicionāli ar pētījumiem saprotam zinātniskus jeb akadēmiskus pētījumus, kuru rezultātā top monogrāfija vai publikācija zinātniskā žurnālā. Bet arī katras izstādes tapšana prasa pētījumu, un no šīs un iepriekšējās diskusijas rodas iespaids, ka nereti muzejos pētnieciskais darbs izpaliek, jo tiek uzskatīts, ka muzeja vēsturnieks jau visu zina, jo ir speciālists savā jomā, un visi resursi tiek paredzēti gala produkta izstrādei, nevis pētījumam. Visbeidzot arī ikdienas konsultācijas bieži prasa pētījumu. Muzeja vēsturniekam ikdienā nākas sniegt konsultācijas par konkrētiem vēsturiskiem jautājumiem, kas rodas, uzņemot vēsturiskas filmas, iestudējot izrādes vai radot citus ar vēsturi saistītus kultūras produktus. Un, lai atbildētu uz šiem jautājumiem, kas saistīti ar muzeja krājumu, vēsturniekam ir nereti jāveic mikropētījums.

Ar akadēmiskiem pētījumiem primāri nodarbojas zinātniskie institūti. Kā norādīja Latvijas Okupācijas muzeja Publiskās vēstures nodaļas vadītājs, vēsturnieks Uldis Neiburgs, Latvijas muzejos nodarbinātie vēsturnieki paralēli darbam muzejā veic arī akadēmiskus pētījumus un publicējas, bet muzeju iespēja finansēt šādu pētniecību ir ierobežota, ja tiem nav zinātniskas institūcijas statusa. Vai muzejiem vajadzētu iegūt zinātniskas institūcijas statusu? Diskusijā īsti netikām līdz viennozīmīgai atbildei, un visticamāk šāda statusa priekšrocības un trūkumi jāvērtē katram muzejam pēc tam pieejamajiem resursiem. Ir skaidrs, ka sabiedrības interesēs būtu, lai tiktu veikti pēc iespējas kvalitatīvāki pētījumi un lai to rezultātā gūtās zināšanas sasniegtu pēc iespējas plašāku sabiedrības daļu. Bet, vai tas notiek, muzejiem cieši sadarbojoties ar zinātniskām institūcijām, vai muzejiem pašiem kļūstot par zinātniskām institūcijām, ir gluži vienalga.

Jāpiekrīt Tomam Ķikutam, ka muzeju galvenā funkcija ir nevis zinātniskā pētniecība, bet tās sasaiste ar sabiedrību. Muzeju uzdevums ir novest akadēmisko pētījumu rezultātus līdz sabiedrībai un pasniegt tos sabiedrībai saprotamā, interesantā un saistošā veidā. Bet, lai to izdarītu, ir tāpat nepieciešama pētniecība, kuras rezultātā top izstāde, filma, izrāde, populārzinātniska grāmata vai cits kultūras produkts. Un šī pētniecība ir vienlīdz svarīga kā akadēmiskā. Jau vairākkārt dzirdētais, ka šāda veida pētniecība muzejos iztrūkst vai netiek uzskatīta par nepieciešamu, dara bažīgu. Lai izveidotu saistošu izstādi kā stāstu ar noteiktu vēstījumu, ir jābūt idejai, ko vēstīt, ir labi jāpārzina vēsturiskais materiāls, ir jāsaprot sabiedrībā esošās zināšanas un attieksmes pret attiecīgo tēmu, ir labi jāpārzina pieejamais krājums un radoši jāizmanto dažādas izteiksmes formas, lai stāstu izstāstītu. Lai kaut ko tādu paveiktu bez pētniecības, ir jāsadarbojas lielam skaitam zinātāju. Bet, kā tika minēts diskusijā, Latvijā visas šīs atsevišķās funkcijas nākas uzņemties pašam muzeja vēturniekam kā cilvēkam–orķestrim.

Ņemot vērā muzeju ierobežotos resursus, īpaši būtiska visa līmeņa pētniecībā ir muzeju savstarpējā sadarbība un atvērtība pret kultūras produktu veidotājiem ārpus muzejiem. Līdz šim diskusijās dzirdētais liek domāt, ka šajā ziņā ir vieta izaugsmei. Šajā diskusijā, tāpat kā iepriekšējās, atkal kā problēma tika pieminēta muzeju pārlieku sargājošā attieksme pret savu krājumu, dalīšana “mūsu” un “jūsu” krājumā un nepietiekama savstarpējā atvērtība. Papildus tika pieminēta arī noslēgtība pret pētniekiem un kultūras produktu veidotājiem “no malas”, kā arī nepietiekama ieintersētība un izpratne par to, ko sabiedrība vēlas.

Sasaiste ar sabiedrības vēlmēm gan nav nemaz tik vienkārša. Kā trāpīgi norādīja muzeja “Ebreji Latvijā” direktors Iļja Ļenskis, muzejs nevar pilnībā izdabāt sabiedrībai. Tam ir jāatspoguļo arī sabiedrībai neērtās tēmas.

Domāju, ka, ejot uz muzeju, cilvēks arī gaida, ka uzzinās kaut ko jaunu, atklās jaunus skatījumus uz pasauli. Tāpēc muzejam ir jāuzrunā apmeklētājs viņam saprotamā valodā. Kā norādīja režisore Kristīne Želve, muzejs nevar vainot sabiedrību, ja tā nesaprot vai uzdod muļķīgus jautājumus, jo tas ir tiešais muzeja uzdevums – tulkot akadēmiskās zināšanas par vēsturi sabiedrībai saprotamā un pēc iespējas daudzveidīgākā formā. Un šeit sadarbība ar cilvēkiem no malas, piemēram, kinorežisoriem, antropologiem, žurnālistiem, programmētājiem vai citu jomu pārstāvjiem var izrādīties ļoti noderīga.

Diskusijā tika izteiktas vēl daudzas idejas un minēti piemēri, kas palikuši ārpus mana apraksta, bet, tā kā dzīvojam sociālo tīklu laikmetā, katram ir iespēja papildināt rakstu ar komentāru un pievienot pēc viņa domām būtisko, kas palicis nepieminēts.

 

Maija Spuriņa

Socioloģe, Latvijas Kultūras akadēmijas pētniece. Doktora grādu socioloģijā ieguvusi Jaunajā sociālo pētījumu augstskolā (New School for Social Research) Ņujorkā, ASV. Interesējas par sabiedrības atmiņu, kultūru un politiku.