Maija Spuriņa. Skats no malas Nr. 4

Atziņas un pārdomas pēc diskusijas Muzeju efektivitāte. Atalgojums un motivācija

Diskusijā piedalījās:

Dace Vilsone, Kultūras ministrijas Valsts sekretāre, 

Agrita Ozola, Latvijas Muzeju padomes priekšsēdētāja, Tukuma muzeja direktore,

Arnis Radiņš, Latvijas Nacionālā vēstures muzeja direktors,

Uldis Spuriņš, ekonomists,

Neklātienē piedalījās Rundāles pils muzejs ar rakstisku ziņojumu par situāciju,

Diskusiju vadīja domnīcas Creative Museum vadītāja Ineta Zelča Sīmansone.

 

Uzreiz jāsaka, ka ir grūti diskutēt tikai par algām, nerunājot par finansējumu kopumā. Jo, no malas raugoties, diskusija par to, cik tieši katrā muzejā maksā konkrētiem speciālistiem, šķiet mazāk būtiska, kā tas, kādi finansu un cilvēkresursi vispār ir pieejami muzejiem, cik lielā mērā muzeji tos izmanto un ko muzeji, izmantojot savus cilvēkresursus, varētu radīt, par ko vietējā un ārvalstu sabiedrība, tostarp uzņēmumi, būtu gatavi maksāt. 

Samērā daudz diskusijā runājām par muzeju pārvaldes formas labvēlīgo vai nelabvēlīgo ietekmi uz darbinieku algām. Tā kā vairums Latvijas muzeju ir tiešās pārvaldes iestādes, uz tiem attiecas valsts noteiktie algu griesti. Tas nozīmē, ka darbiniekus ar tirgū augsti novērtētām prasmēm (piemēram, IT speciālistus) muzejs nevar piesaistīt, jo pēc likuma nevar viņiem piedāvāt konkurētspējīgu atalgojumu. KM valsts sekretāre Dace Vilsone minēja, ka šo situāciju tiek apsvērts risināt, atceļot algu griestus atsevišķām speciālistu grupām, tostarp IT speciālistiem. No otras puses jāatzīst, ka valsts garantētais atalgojums ir labvēlīgs speciālistiem, kuri ir sabiedriski nozīmīgi, bet ir maz pieprasīti darba tirgū, piemēram, arheologiem.

Kā atzina vairāki diskusijas dalībnieki, par spīti tam, ka algu līmenis kopš 2009. gada krīzes vienmērīgi pieaug, tomēr ar esošajiem resursiem muzeji tik tikko spēj nodrošināt pamatfunkcijas, bet jaunām funkcijām, kā, piemēram, kolekcijas digitalizācijai vai populārās vēstures izpētei un uzkrāšanai, līdzekļu nepietiek. Papildus bažas muzejiem rada gaidāmā valsts pārvaldes reforma, kura paredz trīs gadu laikā samazināt valsts pārvaldē, tātad arī lielā daļā muzeju, strādājošo skaitu par 6%. Diskusijā izskanēja paredzējums, ka muzejiem daramā apjoms saglabāsies, bet darbinieku skaits samazināsies.  

Ir skaidrs, ka šādai reformai pozitīvs iznākums var būt vienīgi tad, ja līdz ar darbinieku skaita samazinājumu, mainās arī veids kā muzeji darbojas – tiek pārskatītas funkcijas, tiek efektivizēta to izpilde u.tml. Un tas nenozīmē, ka būtu jāatsakās no kādas no muzeja pamatfunkcijām – krājuma glabāšanas, pētniecības vai komunikācijas. Bet ir jāpārskata to, kādas tieši darbības slēpjas zem katras no šīm funkcijām un kura no funkcijām mūsdienu kontekstā ir kļuvusi maznozīmīgāka un kuru nozīme pieaug. Iespējams, ka līdz šim liktais lielais uzsvars uz krājuma apsaimniekošanu ir jāpārvirza uz pētniecību un komunikāciju, kas attiecīgi paver iespēju efektivizācijai.

Ekonomists Uldis Spuriņš minēja, ka daļu esošās darba slodzes nākotnē varēs atrisināt ar darba automatizāciju. Ne tikai tehniskos darbiniekus – zāles uzraugus, garderobistus – nākotnē varēs aizstāt ar “robotiem”, bet arī daļu no tehniskā ikdienas darba, ko šobrīd veic muzeja speciālisti, varēs atrisināt, ieviešot kvalitatīvas informācijas un komunikācijas sistēmas. Tāpēc ir žēl, ka muzejiem šobrīd nepietiek spēka un resursu šīm “jaunajām” funkcijām, kā piemēram digitalizācijai un kvalitatīvu datu ievadei kopkatalogā. Iespējams, būtu vērts kādus ikdienas darbus īstermiņā “iepauzēt”, ieguldīt esošos spēkus digitālo resursu un elektroniskā kataloga sakārtošanā un tad atsākt darbību jaunā kvalitātē. Līdzīgi kā muzeji “iepauzē”, kamēr tiek rekonstruētas muzeju ēkas, vienlīdz svarīgi būtu rekonstruēt arī muzeju iekšējo, tostarp, digitālo struktūru.  

Tāpat, iespējams, ir jāapsver, kuru muzeja funkciju veikšanai der ierastais muzeja “štata” darbinieku modelis un kuras funkcijas būtu jāveic projektu formā. Latvijas Nacionālā vēstures muzeja direktors Arnis Radiņš to minēja kā problēmu, ka mūsdienu speciālisti nelabprāt iesaistās štata darbā un uzņemas ilgtermiņa saistības, jo ir raduši strādāt konkrētos projektos. Bet, no otras puses, varbūt tā ir mūsdienu radošā darba tirgus realitāte, kurai ir jāpiemērojas. Protams, daļa no muzeja veiktajām funkcijām prasa ilgtermiņa saistības, tomēr jāatzīst, ka veiksmīgākās izstādes un izpētes vai sadarbības projekti bieži vien ir tie, kuru komanda ir starpinstitucionāla, starpdisciplināra vai pat starptautiska.  

Jautājums ir, cik lielā mērā muzeji paši var efektivizēt savu darbību un cik lielā mērā tos ierobežo valsts noteiktais “rāmis”. Diskusijās jau vairākkārt izskanējis viedoklis, ka Latvijas muzeju pārvaldības sistēma ir visai centralizēta un birokrātiska. Vienlaikus ir arī skaidrs, ka muzeju vadītāji nav vienkārši izpildītāji, bet gan ļoti būtiski ietekmē, kā konkrētais muzejs darbojas. Lai saprastu, kādas tieši ir muzeju vadītāju rīcības brīvības robežas un cik lielā mērā katrs muzejs tās izmanto vai neizmanto, būtu jāpēta sīkāk. 

Latvijas Muzeju padomes priekšsēdētāja Agrita Ozola diskusijā pieminēja Igauniju kā pozitīvo piemēru, kur muzeju pārvaldības forma ir mazāk centralizēta un muzeji var elastīgāk organizēt savas finanses, tostarp arī darbinieku atalgojumu. KM valsts sekretāre Dace Vilsone teica, ka ministrija apsver pārvaldes formas maiņu uz kapitālsabiedrību trim muzejiem, kuriem ievērojamu daļu no budžeta sastāda ienākumi no biļetēm, tomēr atzina, ka Igaunijas sistēma Latvijā dažādu iemeslu pēc nav ieviešama.  Nākamajā diskusijā, kas būs tieši par muzeju pārvaldību, būs patiesi interesanti uzzināt vairāk par Igaunijas modeli un saprast, kādi ir šķēršļi tā ieviešanai Latvijā.

Diskusijā tika pieminēta arī muzeju darbaspēka novecošanās kā viena no problēmām. Te gan diskusijas dalībniekiem nebija vienprātības. Bija tādi, kas norādīja uz problēmu, ka muzeji visumā nodarbina cilvēkus pirmspensijas un pensijas vecumā, un bija, kas uzskatīja, ka ar vecuma struktūru muzejos ir viss kārtībā. Lai kā arī būtu, ir skaidrs, ka mūsu sabiedrība tāpat kā visas Eiropas sabiedrība noveco un līdz ar to vidēji vecāks būs gan muzeja apmeklētājs, gan muzeja darbinieks. Muzeju gadījumā šī vispārējā demogrāfiskā tendence varētu būtu pat pozitīva. Muzeji nodarbojas ar pagātni, un ir skaidrs, ka cilvēka interese par pagātni ir cieši saistīta ar paša pagātnes bagāžu. Tāpēc pieredzes bagāts apmeklētājs un darbinieks muzejiem būs tikai ieguvums.  

 

Maija Spuriņa

Dr.soc., Kultūrsocioloģe