Atziņas un pārdomas pēc Raivja Sīmansona intervijas ar Ragnāru Sīlu
Šoreiz nu jau ierastās diskusijas vietā bija iespēja klausīties muzeologa Raivja Sīmansona interviju ar kultūrpolitikas un radošo industriju ekspertu Ragnāru Sīlu (Ragnar Siil), kurš pirms desmit gadiem kā Igaunijas Kultūras ministrijas valsts sekretāra vietnieks pats piedalījies muzeju pārvaldes reformas ieviešanā Igaunijā, kuras ietvaros muzeji no tiešās valsts pārvaldības iestādēm tika pārveidoti par fondiem. Viņš ieskicēja būtiskākās izmaiņas muzeju pārvaldībā un pieminēja gan jaunās sistēmas plusus, gan mīnusis. (Diemžēl šo iespēju klausīties sarunu “tiešajā” izmantoja vien divpadsmit interesentu. Nez’, kāpēc tā?)
Lai precīzi aprakstītu, kāds tieši ir jaunās sistēmas juridiskais ietvars un organizatoriskais mehānisms un kā tieši tas darbojas Igaunijā, būtu nepieciešams to papētīt sīkāk. Šeit aprakstīšu tikai to, ko sapratu no Ragnāra Sīla stāstījuma, un ļaušu zinātājiem papildināt un palabot šo kopsavilkumu komentāros.
Tātad reformas ietvaros Igaunijas Kultūras ministrijas pakļautībā esošie muzeji tika pārveidoti par fondiem. Līdzīgi darbojas arī citas kultūras institūcijas – teātri, koncertzāles, mākslinieciskie kolektīvi u.c. Katram fondam tiek izveidota padome, kurā ir pārstāvis no Igaunijas Kultūras ministrijas, Finanšu ministrijas un vairāki pārstāvji no muzeja darbībā ieinteresētām organizācijām – pašvaldības, profesionālajām asociācijām, nevalstiskām organizācijām, uzņēmumiem u.tml., kā arī dažādi nozaru speciālisti – vēsturnieki, etnogrāfi, mārketiga speciālisti u.c. Padome nozīmē muzeja direktoru un darbojas kā direktora partneris un padomdevējs ikdienas darbā. Tai jātiekas vismaz reizi trīs mēnešos, bet kritiskos muzeja darbības posmos padome var sanākt pat reizi nedēļā. Padomes locekļi saņem nelielu ikmēneša atlīdzību – apmēram 100–200 EUR mēnesī. Fondi no valsts saņem noteiktu summu, bet par naudas izlietojumu lemj muzeja padome un direktors. Fonds var patstāvīgi piesaistīt papildus finansējumu un gūt ienākumus no sniegtajiem pakalpojumiem, tostarp telpu īres. Muzeju ēkas un krājums pieder valstij. Telpas apsaimnieko valsts aģentūra, un muzejs maksā īri, kas atbilst tirgus cenai.
Ragnārs Sīls minēja, ka ne visi Igaunijas muzeji bija apmierināti ar reformu. Pēc viņa domām, neapmierinātos var iedalīt divās grupās. Pirmā grupa bija tie muzeji, kuru direktori veiksmīgi vadīja muzeju jau pirms reformas un kuriem jaunā sistēma uzlika jaunus pienākumus, bet nesniedza būtisku pienesumu. Otrā grupa bija tie muzeju vadītāji, kuru vadītie muzeji no sabiedrības viedokļa darbojās neefektīvi, bet kuri bija ieguvuši stabilu vienpersonisku varas pozīciju un nevēlējās ar nevienu dalīties lēmumu pieņemšanā. Viņš pieminēja arī vienu gadījumu – Narvas muzeju –, kur reformas rezultātā radušās grūtības. Līdz šim muzeju vadījis direktors, kuru atbalsta Kultūras ministrija, bet neatbalsta jaunizveidotā fonda padomes otrs partneris – Narvas pašvaldība. Tā kā šī muzeja padomē ir tikai šie divi partneri, kuri nespēj vienoties, muzejs ir nonācis pagaidu strupceļā.
Latvijas Kultūras ministrijas valsts sekretāre Dace Vilsone uzsvēra, ka Latvijā ir citāda institucionālā sistēma un Igaunijas modeli pārņemt tiešā veidā ir grūti un varbūt nemaz nevajag. Tomēr, manuprāt, divas Ragnāra Sīla izteiktās tēzes ir vērts apdomāt.
Pirmkārt, par sabiedrisko partneru un ieinteresēto pušu iesaisti muzeja pārvaldībā. Jautāts par reformas ieviešanas gaitu, Sīls stāstīja, ka sākotnēji bijusi doma apvienot vienā struktūrā visus Igaunijas reģionālos muzejus, kas Latvijā būtu pielīdzināmi novadu muzejiem. Muzeji šo ideju nav atbalstījuši. Tad reģionālo muzeju pāreja uz fondu sistēmu notikusi pamazām. Ministrija analizējusi katru atsevišķu muzeju, meklējusi vietējās kopienas partnerus, kuri būtu ieinteresēti šo muzeju saglabāt un iesaistīties muzeju padomē. Partneru meklēšanas procesā tika skaidrots, vai ir sabiedrības grupas vai kopienas, kurām ir būtisks konkrētais kultūras mantojums. Šis princips – identificēt konkrētus partnerus, kas grib saglabāt konkrēto kultūras mantojuma daļu, un iesaistīt tos muzeja pārvaldībā – man šķiet ļoti vērtīgs un vērā ņemams. Protams, jāņem vērā, ka, ja šādi partneri neatrodas, to būtu jāuzskata par zīmi, ka konkrētais muzejs nav sabiedriski nepieciešams un, iespējams, tas būtu jālikvidē.
Otrkārt, mazāk oriģināla, bet svarīga tēze – galvenā veiksmīgas muzeju pārvaldības atslēga ir profesionāls, zinošs un prasmīgs muzeja vadītājs. Fondu sistēma, pēc Sīla domām, vienkārši sniedz vairāk atbalsta muzeja vadītājam un ļauj viņam elastīgāk darboties muzeja pārvaldībā, bet muzeja darbība tāpat lielā mērā ir atkarīga no muzeja vadītāja vīzijas un prasmes šo vīziju realizēt dzīvē.
Nobeigumā, mana latviskā dziņa salīdzināties ar igauņiem neļauj nepieminēt, ka savā ziņā mēs esam viņiem priekšā. Igauņi tikai tagad plāno izveidot muzeju atbalsta vienību Kultūras ministrijā, kamēr pie mums Muzeju padome darbojas jau gadiem ilgi. Tāpat varēja saprast, ka pirms reformas ieviešanas muzeji Igaunijā tika pārvaldīti ļoti neefektīvi. Ja pareizi sapratu Ragnāra Sīla teikto, Igaunijas Kultūras ministrijā par 26 valsts muzejiem bija atbildīgs tikai viens cilvēks, kurš nespēja izsekot katra muzeja darbībai. Tā rezultātā bija muzeju vadītāji, kas ilgstoši spēja noslēpt muzeju finansiālās grūtības. Jaunajā sistēmā fonda padome uzņemas uzraudzības funkciju muzeja ikdienas darbā. Domāju, ka Latvijā muzeju uzraudzība notiek salīdzinoši labākā līmenī.