Maija Spuriņa. Skats no malas Nr.6

Atziņas pēc diskusijas par Nacionālā muzeja krājuma kopkatalogu

Diskusijā piedalījās:
Una Balode, Kultūras informācijas sistēmu centra projektu koordinatore, 
Jana Ķikāne, Latvijas Nacionālās bibliotēkas Digitālā mantojuma centra vadītāja, 
Austra Ziļicka, Latvijas Etnogrāfiskā brīvdabas muzeja vēsturniece,
Līva Klabere, Rundāles pils muzeja Krājuma nodaļas vadītāja,
Iveta Derkusova, Latvijas Nacionālā mākslas muzeja direktores vietniece krājuma darbā,
Kultūras ministrijas Muzeju nodaļas vadītājs Jānis Garjāns.
 
Diskusijas moderatore: domnīcas Creative Museum vadītāja Ineta Zelča Sīmansone.

 

To, ka Latvijā vispār pastāv šāds Nacionālā muzeju krājuma kopkatalogs (NMKK https://www.nmkk.lv) uzzināju šīs diskusiju sērijas sākumā. Šāda kataloga esamība man bija patiesi patīkams pārsteigums.

Kas tad šis NMKK īsti ir? Tas ir internetā publiski pieejams Latvijas muzejos glabāto krājuma priekšmetu katalogs, kurā uz doto brīdi ievadīta informācija par vairāk kā miljons priekšmetiem jeb 18% no kopējā Latvijas muzeju krājuma. Interesentam atrodams katra priekšmeta nosaukums, izgatavošanas gads, materiāls. Daudziem priekšmetiem pieejams arī attēls. Tuvāko gadu laikā vērienīga ERAF projekta ietvaros ir plānots katalogā ievadīt informāciju par vēl 70 000 muzeju priekšmetu, šoreiz nodrošinot katru ar kvalitatīvu attēlu. Kultūras informācijas sistēmu centra (KISC) projektu koordinatore Una Balode un Latvijas Nacionālās bibliotēkas (LNB) Digitālā mantojuma centra vadītāja Jana Ķikāne diskusijā stāstīja, ka digitalizāciju veiks profesionālas mobilās “brigādes”, kas dosies uz muzejiem un izmantos speciāli šim mērķim iegādātu tehniku. Kuri būs tie 70 000 priekšmetu, kas tiks digitalizēti šī projekta ietvaros? Una Balode stāstīja, ka šī ERAF projekta plānošanas stadijā savulaik pirms vairākiem gadiem (diviem vai pat četriem) muzeji tikuši aptaujāti par digitalizācijas vēlamajiem apjomiem un tad uz šīs aptaujas pamata ir izveidots plāns, cik priekšmetu un kuros muzejos digitalizēs. Atsevišķu tēmu digitalizācijai ir pieejami vēl papildus līdzekļi. Jana Ķikāne, piemēram, minēja Dziesmu un deju svētku tematiku, ar kuru saistīto priekšmetu digitalizācijai ir pieejami papildus līdzekļi.

Klausoties pašos muzejniekos, kļūst skaidrs, ka esošais kopkatalogs ir tālu no ideāla. Katalogā ievadīto datu kvalitāte ir nevienmērīga un, kā atzīst Kultūras ministrijas Muzeju nodaļas vadītājs Jānis Garjāns, atspoguļo katra muzeja profesionalitāti. Daudziem priekšmetiem iztrūkst attēli vai tie ir sliktas kvalitātes, kas gan daļēji ir saistīts ar nesakārtoto autortiesību jautājumu. Kā atzīst paši muzeji – apšaubāma ir arī jau ievadīto priekšmetu izvēle, jo resursu trūkuma dēļ muzeji nereti vadījušies pēc principa, kuri priekšmeti būtu vieglāk digitalizējami, nevis kuri būtu prioritāri svarīgākie no muzeja kolekcijas un misijas viedokļa. Arī no pārskatamības un lietošanas ērtības viedokļa kopkatalogs ir tālu no pilnības. Tāpēc, līdztekus priekam par iespēju papildināt katalogu ar informāciju par 70 000 jaunu priekšmetu, rodas jautājums, kā uzlabot esošo datu kvalitāti? Kur rast līdzekļus, lai labotu savulaik pieļautās kļūdas? No vienas puses, taisnība Jānim Garjānam, ka katalogam ir jāietver informācija par visiem (vai tuvu visiem) krājuma priekšmetiem, lai tas vispār būtu jēgpilni izmantojams. No otras puses, ja ievadītā informācija ir nekvalitatīva, nav svarīgi, vai katalogā formāli atrodami dati par 20% vai 100% krājuma priekšmetu. Lai kā arī nebūtu, muzeju krājumu digitālā pieejamība ir ārkārtīgi svarīgs jautājums un tā nozīme nākotnē tikai pieaugs.

Šobrīd dažos lielākajos Latvijas muzejos tiek izmantotas savas alternatīvas krājumu uzskaites sistēmas, no kurām dati tiek eksportēti uz NMKK. Jāatzīmē, ka vismaz pagaidām visi šie muzeju savus katalogus izmanto galvenokārt iekšējām vajadzībām un neviens no tiem nav publiski pieejams. Un šķiet, ka muzeji arī nav pārāk dedzīgi kaut ko šajā situācijā mainīt. Kad diskusijas moderatore Ineta Zelča Sīmansone uzdeva jautājumu par to, kā NMKK varētu padarīt draudzīgāku lietotājam “no malas”, iestājās pilnīgs klusums. Par to ir ļoti žēl, jo domāju, ka nākotnē muzeju digitālā pieejamība būs vienlīdz svarīga, ja ne pat svarīgāka, par fizisko pieejamību un labi uzbūvēta, funkcionāla un resursiem bagāta muzeja mājas lapa, iespējams, būs būtiskāka, nekā skaisti izremontēta muzeja ēka. Taisnība gan Latvijas Nacionālā mākslas muzeja direktores vietniecei Ivetai Derkusovai, ka pirms muzeju krājumu digitalizācijas un publiskošanas ir jābūt skaidrībai par to, ko īsti mēs uzskatām par valsts jeb sabiedrības intelektuālo īpašumu un kā mēs digitālajā laikmetā nodrošināsim tā saglabāšanu.

Ja lielajos muzejos būtiskākais izaicinājums ir savu sistēmu publiskā pieejamība un to savietojamība ar NMKK, tad daudziem mazajiem muzejiem nemaz nav savas datu uzskaites sistēmas un, iespējams, NMKK varētu kalpot šīm vajadzībām. Una Balode minēja, ka KISC rīcībā ir serveri, kuros muzeji varētu glābāt savu digitalizēto krājumu. Muzeologs Raivis Sīmansons, savukārt, minēja, ka esot publiski pieejamas gatavas sistēmas, ko mazie muzeji var adaptēt savām vajadzībām. Bet pie kā muzeji var vērsties pēc informācijas vai palīdzības šajos jautājumos? Vai, piemēram, KISC speciālistiem ir pietiekami laika un resursu, lai palīdzētu muzejiem izveidot savus digitālos katalogus, kas vienlaikus atbilstu muzeju iekšējām vajadzībām, kalpotu par digitālo platformu komunikācijai ar sabiedrību un iekļautos vienotā nacionāla mēroga datu sistēmā? Iespēja muzeja digitālos resursus un datu bāzi glabāt vienuviet KISC vai citas centralizētas institūcijas serveros ir vilinoša, bet tikai ar nosacījumu, ka komunikācija starp muzejiem un šo iestādi ir nevainojama. Cik veiksmīga ir komunikācija starp muzejiem un KISC šobrīd? Vai muzeji ir informēti par digitalizācijas iespējām? Vai muzeji ir ieinteresēti un uzskata to par prioritāti?

“No malas” raugoties, saruna starp muzejniekiem un digitalizācijas speciālistiem (KISC projektu koordinatores Unas Balodes un LNB Digitālā mantojuma centra vadītājas Janas Ķikānes personā) nedaudz līdzinājās sarunai starp pārgurušu skolotāju un bezcerīgu skolēnu. No “skolotāja” viedokļa, viss ir skaidrs, simtreiz izskaidrots, un “skolēnu” nezināšanas un nesaprašanas pamatā ir viņu neizdarība, slinkums vai muļķība. Atsevišķiem “skolēniem” (centīgākajiem, gudrākajiem vai varbūt tiem, kas neko nemaz negrib saprast vai kam negribas izrādīt, ka nesaprot), šķiet, tiešām viss ir skaidrs. Tomēr lielais vairums šķiet samulsuši, bet jautāt arī neērti, jo viss taču savulaik ir skaidrots un būtu jāzina. Un tad jautājumi tiek uzdoti, it kā atvainojoties.

No otras puses, ir prieks, ka jautājumi tomēr tiek uzdoti. Ir skaidrs, ka digitalizācijas un elektroniskā Nacionālā muzeju krājuma kopkataloga tēma muzejus ļoti interesē, jo, salīdzinot ar citām diskusijām, šajā jautājumu un komentāru no auditorijas bija visvairāk.

Maija Spuriņa

Dr.soc., Kultūrsocioloģe