Aizvadītais gads Rīgai noritēja Eiropas kultūras galvaspilsētas zīmē. Šobrīd populārajā gada kultūras notikumu apskatu virknē šis nepretendēs uz visaptverošu izstāžu izvērtējumu, bet pievērsīsies kāda konkrēta eksperimenta anatomijai.
Kad aptuveni gadu pirms lielā notikuma domnīcā sākām izsvērt, kāds varētu būt mūsu nelielais pienesums šai, visticamāk, once in a lifetime pilsētas PR kampaņai, bez īpašas galvas lauzīšanas nonācām līdz atskārsmei, ka lai kāds šis pienesums būtu, tam jābūt saistītam ar Rīgas unikālo vietu Eiropas kultūrvēstures ainavā.
Tā likumsakarīgi izvēle krita par labu Rīgas muzejam, kura kolekcijās ieskatījāmies un kopā ar draugiem radījām 2014.gada tematisko plānotāju ar 12 reprezentatīviem muzeja ekspozīcijā aplūkoto laikmetu (līdz 1940. gadam) priekšmetu attēliem un īpašā statusa gadam atbilstošu interpretāciju. Nokalpojis savu laiku tas nu gaida vēl vienīgi uz svarīgākās informācijas pārcelšanu jaunā gada plānotājā un rosina pārlapot atmiņā, kā tad mums visiem, bet īpaši institūcijai, kurai pats pilsētas vārds nosaukumā, ir veicies ar kultūras galvaspilsētas gada virsuzdevuma veikšanu - pilsētas genius loci jaunatklāšanu sev pašiem un ārvalstu viesiem?
Lai šo mūsu domu gājienu labāk ilustrētu, palīdzošs varētu būt īss ekskurss, kur aizguvām ideju un smēlāmies motivāciju, lai 12 mēnešu garumā burtiskā nozīmē neizlaistu Rīgas muzeju nedz no rokām, ne acīm, vismaz reizi mēnesī publicētu īpašā priekšmeta stāstu ar to pavadošo videoklipu, lietotu izcelto priekšmetu attēlus saviem sociālo mediju profilu foniem un visādi citādi gada garumā kalpotu par muzeja vēstnešiem.
Pieļauju, ka katram no mums ne reizi vien būs gadījies informatīvajā telpā saskarties ar dažādām muzeju top listēm: apmeklētākie, populārākie, jaunatklātie u.tml., kuru saraksta augšgals parasti ir visnotaļ paredzams. Taču kā ir ar netipiskajiem top listes varoņiem, kuri desmitgades nav piedzīvojuši vērienīgas rekonstrukcijas, infrastruktūras modernizāciju un ekspozīciju atjaunošanu; kuriem šī brīža kultūras patēriņa tirgus konjunktūrā vienkārši nav laimējies būt trendā; kuri neizsauc tik daudz emociju un nerada kaislības; kuri paši ir pārlieku kautrīgi sevi popularizēt ar visiem laikmetam pieejamajiem līdzekļiem un par kuriem publiskajā telpā līdz ar to arī daudz neko nedzird un nerunā, bet kuri tālab nav mazāk vērtīgi un īpaši savā nišā - izcili tajā, ko zina, ko glabā un ko prot darīt vislabāk?
Adopt-a-Museum - "Adoptē muzeju" ir iniciatīva, kura par mērķi izvirza tieši šādu - nepelnīti piemirstu, bet tāpēc ne mazāk nozīmīgu muzeju izcelšanu un, metaforiski izsakoties, "adoptēšanu" ar mērķi popularizēt un radīt ap tiem jaunas vibrācijas un sinerģijas, kalpoja par stimulu visu 2014.gadu dzīvot domās par un ap Rīgas muzeju.
Un varbūt pat jāsecina, ka vismaz nelielu rezonansi ar šo esam radījuši - aizkustinoši bija citkārt pilnīgi negaidīti pamanīt radošo aprindu ļaudis, darba kolēģus vai pavisam nepazīstamus cilvēkus lietojam šo plānotāju, kurš ne vienu vien būs ieintriģējis uzzināt vairāk par Rīgas DNS, varbūt pamudinājis apmeklēt muzeju klātienē vai vismaz pievērsis uzmanību kultūras galvaspilsētas gadā savādāk ēnā palikušajam senākajam Baltijas un vienam no vecākajiem Eiropas publiskajiem muzejiem.
Jā, ko tik visu neesam piedzīvojuši ar pompu aktualizējam un pievēršam pastiprinātu uzmanību aizvadītajā Eiropas kultūras galvaspilsētas gadā, you name it: Stūra māja un Okupācijas muzejs, Nacionālā bibliotēka un Rīgas koncertzāle, Laikmetīgās mākslas muzejs ar eventuālo atrašanās vietu Andrejsalā, Triangula bastionā, Boļševičkā, uz vecajiem Dzelzs tilta balstiem pāri upei vai Rīgas Tehniskās universitātes ēkā un tam sekojošo negaidīto gala iznākumu par labu pavisam jaunai būvei Skanstes pļavās. Gada noslēgumā jaunu vilni pat uzsita redzamākā kultūras mantojuma rekonstrukcijā specializējošās arhitektu biroja - tālab reālistiski tonizējoša - vīzija par Vāgnera nama koncertzāles restaurāciju pēc Survival Kit desanta tā telpās, arī Rīga 2014 oficiālās programmas ietvaros.
Draugi, bet Hāberlanda projektētā nama fasāde Doma kompleksā ar visu astrolabu un MUSEUM zelminī no 1791.gada jau gadiem turpina lēnām drupt, nemaz nerunājot par Dannenšterna nama skumjo likteni. Kurš vēl atceras 1990.gadu ieceri tajā izvietot Rīgas muzeja kuģniecības filiāli, ar to labojot adžgārnību, ka esam vienīgā Baltijas jūras reģiona valsts, ar visiem mūsu 500 km piekrastes līnijas, tranzīta maģistrāles un otras lielākās reģiona ostas vēsturi, bez pašiem sava nacionālas nozīmes jūrniecības muzeja vai kaut cik nopietnas ekspozīcijas?
Saprotams, laikmetīgā māksla arī turpmāk paliks neapstrīdēts uzmanības līderis kā tas ir visur pasaulē, bet tāpēc nišas muzejiem, kas tādi ir pēc savas sūtības vai apstākļu sakritības dēļ (Rīgas muzeja pārvaldības problēma, - šai turīgajai tirgotāju pilsētai tā arī nav uzausis, kādu politisko kapitālu varētu gūt no savas diženās pagātnes ne mazāk diženas reprezentācijas pilsētas muzejā...) arī ir vajadzīgi draugi - lieli un mazi.
Tā laikmetīgajai mākslai ir kustība Mākslai vajag telpu, ABLV banka un Teterevu fonds, Imanta Ziedoņa garīgā mantojuma kopšanai un radošā muzeja izveidei fonds Viegli, Rundāles pilij vienai pašai mecenāti stāv rindā utt. Pat Rīgas Domam ir Ascendum ar sabiedrisko kustību Mans Doms. Tālab būtu labi, ja mēs visi, kas aizvadītajā Eiropas kultūras galvaspilsētas gadā tā vai citādāk tikām "adoptējuši" Rīgas muzeju - lietojuši plānotāju, apmeklējuši izstādes, koncertus vai ekspozīciju, neizlaistu to no redzesloka arī turpmāk. Šī ir mūsu pilsēta un mūsu pilsētas muzejs arī pēc jubilejas gada noslēguma, kurā tam gan tika statusam neatbilstoši maz uzmanības.