Ieejot Latvijas Kara muzejā, uzreiz varēju ieraudzīt nesen atklāto izstādi “Bērna prātā”, jo ieeja uz šo izstādi bija izcelta ar spilgti dzeltenu krāsu, kas aicināja iet iekšā un uzzināt vairāk par to, kā bērns izjūt karu.
Ieejot izstādē, pirmās pamanīju durvis/logu ar uzraktu “Izkrāso pats!”. Domāju – kā tas var būt saistīts ar karu? Taču, kad ieraudzīju blakus pirmo stāstu, tas palīdzēja labāk saprast domu. Pieskārieni uz virsmas simbolizē ilgas pēc mājām un ieslodzījuma sajūtu Sibīrijas bērniem.
Pēc pirmā stāsta izlasīšanas, noskaņas vadīta, devos pie galdiņa, uz kura bija jābūvē sava sapņu pils. Bet, kad sāku to darīt, sapratu, ka nav iespējams uzbūvēt “Manu sapņu pili”. Es aizdomājos par bērniem, kas dzīvoja kara laikā un kuri nevarēja sapņot un plānot nākotni politisko konfliktu dēļ. Tomēr, blakus izlasot tekstu, samulsu un vairs nesapratu galda spēles domu. Tekstā nākotnes sapņu vietā tika stāstīts par nedrošību, neuzticēšanos un par sliktām pārmaiņām, kas notika tajā laikā. Palika neatbildēts jautājums – kā šī nedrošība parādās nākotnē?
Tālāk, apskatot izstādi, iegāju instalācijā, pa kuru staigājot varēja dzirdēt svešus, attālinātus soļus, skaļākus par savējiem un nepatīkamus. Tos dzirdot, domāju par bērniem, un man likās, ka soļi ir viņu bailes, kas viņus vajā. Pēc tam izlasīju vēl vienu stāstu, kurā soļi ieguva precīzāku jēgu un nozīmi, jo stāsts bija par ebreju bērniem, kas slēpās, un soļi viņiem bija nevis izdomātas, bet reālas bailes.
Nākamajā izstādes “pieturā” bija ģimenes figūriņas, kuras vajadzēja apģērbt, bet drēbes bija cauras un nederēja figūriņām. Ceturtajā stāstā bija aprakstīts ikdienas apģērba trūkums. Stāsts bija par meiteni, kuras māte no palagiem un paklāja uzšuva mēteli, kas ticis saglabāts vēl līdz mūsdienām. Man mētelītis ļoti patika, jo es tajā saskatīju milzīgu mammas mīlestību pret savu bērnu, un mani tas ļoti aizkustināja.
Nākamajā interaktīvajā vietā bija liels apaļš galds, bet virs galda bija rakstīts “Tikai neaiztiec”, kas mani patiesi ieinteresēja. “Kas notiks, ja tomēr to izdarīšu?” es domāju. Iztērēju savu ziņkārību, metot kauliņus un griežot apaļo galdu. Viss, kas notika, bija kluss troksnis, kas skanēja skaļrunī. Nevarēju saprast, kam būtu jānotiek un kāda šim jēga, līdz izlasīju tekstu, kurā tika stāstīts skumjš stāsts par puiku. Viņam tāpat kā man bija ļoti liela ziņkārība. Viņš zināja, ka nevar iet uz šķūni, bet tas viņu neapstādināja, un viņš tik un tā aizgāja, atrada šķūnī sprāgstvielas, un viņa stāsts beidzās ar nāvi. Lasot to, jautāju sev – vai tiešām man bija jāmet metamie kauliņi un jāgriež galds, lai apmierinātu savu ziņkārību?
Dusmojoties uz sevi, ieraudzīju gaismu un aiz tās – melnu sienu, ko sākumā nevarēja pamanīt. Izejot cauri gaismai, sienā pamanīju spraugu, kurā bija redzamas daudz rokas. Es meklēju nākamo stāstu, lai saprastu, kas ir šīs rokas un ko tās nozīmē. Izlasīju stāstu, bet nesapratu, kā tas ir saistīts ar rokām, gaismu un plaisu sienā. Vai rokas tiecās pēc gaismas, kas tur spīdēja? Vai spilgtā gaisma bija domāta kā brīvība un nākotne, un tumšās rokas un tumšā siena – kā ieslodzījums pagātnē?
Man kā piecpadsmitgadīgam apmeklētājam būtu interesanti uzzināt arī vairāk par to, kā šie stāsti nonāca līdz muzejam, kā bērni pēc kara cīnījās ar traumām, kā tas ietekmēja viņu turpmāko dzīvi un ģimenes. Gribētos arī saprast, vai viņi spēja atgūties, vai atrada mieru pēc kara. Man visvairāk izstādē patika tas, ka varēja piedalīties visu vecumu personas – gan bērni, gan pusaudži, gan pieaugušie – un katrs varēja paņemt sev kādu atziņu, izjust emocijas, iejusties tēlā ar interaktīvo uzdevumu un stāstu palīdzību. Tas, manuprāt, šo izstādi padarīja ļoti īpašu un pieejamu dažādiem cilvēkiem. Man šķiet, ka vecākiem ir jārunā ar saviem bērniem par karu – cik tas ir nopietni, ka tā nav nekāda datorspēle vai pasaka. Izstāde tiešām parādīja sajūtas, ne tikai zināšanas, par kara laika notikumiem. Domāju, šo izstādi daudzi apmeklēs mūsdienās notiekošo karu dēļ, un tā, visticamāk, parāda arī to, kādā situācijā dzīvo bērni mūsdienās notiekošajos karos.