Mamma man vienmēr stāsta par notikumu, kad man bija pieci gadiņi, – ierodoties no rīta bērnudārzā, ierastā vide bija pavisam nomainījusies – visas dārziņa mēbeles un mantiņas bija izvāktas no telpas. Jaunā un centīgā bērnudārza vadītāja skaidroja, ka viena no vissvarīgākajām īpašībām, kuru viņa ļoti gribētu iemācīt audzēkņiem, ir pielāgošanās neparastām situācijām. Mēbeles bija izvāktas ar nodomu (tagad ar atskatu pieņemu, ka tas bija saimniecisku iemeslu dēļ, varbūt gatavojoties remontam). Vadītāja skaidroja, ka viņa plāno novērot jaunos audzēkņus, kā viņi tiks galā ar šo negaidīto situāciju, vienlaikus mācot pārvarēt sevi un apstākļus.
Šāda veida pielāgošanās ir vērtība, kas tieši šobrīd noder ikvienam, arī muzejniekiem. Muzejs “Latvieši pasaulē” ir pieradis strādāt “ārkārtējā situācijā”. Kā maza nevalstiska organizācija ar lieliem plāniem, kuras finansējums vienmēr ir bijis neskaidrs (tiesa, pagājušā gada septembrī uz ierobežotu laiku ieguvām nelielu valsts finansējumu), ikdienā cīnāmies par katru centu – ar ziedojumiem, projektu naudām, sponsoru un labvēļu aktīvu meklēšanu. Jau 13 gadus mēs esam pieraduši veidot pēc iespējas profesionālu un mūsdienīgu muzeja piedāvājumu, veikt krājuma darbu un pētniecību “kara lauka apstākļos”. Skatoties uz ārkārtējo situāciju patlaban, šis ir tikai vēl viens izaicinājums, ar kuru mums jātiek galā.
Mūsu muzejam nav savas pastāvīgas mājvietas vai ekspozīcijas, uz kurieni nākt ciemos. Mēs pieejamību nodrošinām, veidojot dažādas izstādes, tostarp virtuālas, rīkojot pasākumus, spēles, sagatavojot publikācijas, filmas u. tml. Ārkārtējās situācijas dēļ mūsu muzejam visvairāk sāp tas, ka, izvērtējot visus apstākļus, bija jāpieņem lēmums pārcelt sen ieplānoto šā gada lielāko notikumu – izstādi “Nyet, Nyet Soviet! Stāsti par latviešu politiskajām demonstrācijām trimdā” – uz nākamo gadu. Bijām spiesti aizvērt arī izlaušanās spēli-izstādi “Bēgļu gaitās”, kuru Kalēju ielā 57 izveidojām pagājušās vasaras sākumā. Diemžēl šim īstermiņa projektam nebūs lemts piedzīvot pilnu “lidojumu” – skolēnu grupu pieplūdumu, kuru jau bijām sākuši rezervēt uz aprīli un maiju. Reālistiski raugoties nākotnē, vienalga, kādi būs ierobežojumi, 2020. gads, visticamāk, paliks bez mūsu muzeja klātienes piedāvājuma.
Muzejniekiem, diendienā strādājot ar Latvijas vēsturē tik labi zināmiem faktiem kā okupācija vai kara apstākļi, noteikti ir radušās pārdomas par cilvēku rīcību ārkārtējā situācijā. Muzeja “Latvieši pasaulē” darbiniekiem acu priekšā stāv pagājušā gadā izveidotā izlaušanās spēle-izstāde “Bēgļu gaitās”, kurā centāmies apmeklētājam atklāt to, kādas emocijas, lēmumi, tehniski un ikdienišķi šķēršļi bija pārvarami Otrā pasaules kara nogalē Latvijā. Savus apmeklētājus – lielākoties jauniešus – esam aicinājuši iejusties šajā situācijā, izprast tās grūtības, kādas tolaik piedzīvoja mūsu vecvecāki un vecāki – steigā pieņemti lēmumi par to, ko ņemt ceļā līdzi un kāds ēdiens spēs uzturēs ģimeni ilgākam laikam; par to, ka ģimenei nākas šķirties un nav zināms, vai un kad viņi visi kopā atkal satiksies; par to, kā visātrāk iespējams nokļūt uz ostu un nokārtot izbraukšanas dokumentus; par to, kā pasargāt savus tuvākos cilvēkus pasaulē, kas ir apgriezta kājām gaisā… Pēdējās nedēļās mēs, septiņi projekta “Bēgļu gaitās” iesaistītie darbinieki, online sanāksmēs esam vairākkārt atcerējušies un pieminējuši šos Otrā pasaules kara pieredzes stāstus. Par spīti visam, lai arī šobrīd lielai daļai sabiedrības šis laiks liekas grūti izturams un nepatīkams, tomēr apkārt notiekošais ir daudz maigāka versija no tā visa, ko mūsu senču paaudzes pārdzīvojušas atkal, atkal un atkal. Nesen Facebook lasītā meme, kuru mani bērni visnotaļ nicīgi komentēja, man tomēr šķiet ļoti atbilstoša: “Mūsu vecvecākiem bija jāiet karot. Mums – tikai jāsēž mājās dīvānā. Mēs to varam!”
Pieņemu, ka savā ziņā muzejam “Latvieši pasaulē”, esot biedrībai, kas darbojas nevalstiskā sektorā un pagaidām vēl nav ieguvusi akreditēta muzeja statusu un līdz ar to oficiālas saistības, ir vieglāk nekā lielākām valsts vai pašvaldības institūcijām. Jau kopš muzeja dibināšanas 2007. gadā mēs noturam valdes sēdes un darba sanāksmes attālināti, jo aktīvo domubiedru loks dzīvo gan Latvijā, gan ASV, gan arī citur pasaulē. Līdz šim cilvēki, kuri ir iesaistījušies muzeja darbā, daudzkārt to veikuši daļēji vai pilnīgi brīvprātīgi. Viņi strādājuši ar degsmi un pārliecību mūsu muzeja misijas dēļ. Jāatzīst, ka mums līdz šim nav bijis aktuāls jautājums par darbinieku motivāciju vai lojalitāti. Mūsu kompānijā jau ir tādi cilvēki, kuri ir attīstījuši “pielāgošanās” spējas, par kurām būtu priecājusies mana bērnudārza vadītāja. Līdz ar to strādāt attālināti no mājām vai pa nedēļas nogalēm ir bijusi ierasta prakse līdzšinējā muzeja darbā, kas sevi gadu gaitā ar nelielu darba stila koriģēšanu un minimālas birokrātijas ieviešanu ir attaisnojusi, lai muzeja pētniecības darbs, krājuma uzskaite un komunikācija darbotos un attīstītos.
Muzeja “Latvieši pasaulē” galvenā mērķauditorija ir latvieši diasporā – tātad cilvēki, ar kuriem visērtāk ir komunicēt interneta vidē. Esam guvuši pārliecību, ka nākotnē šī joma būtu jāattīsta kā viena no muzeja prioritātēm. Pēkšņi, 2020. gada 12. martā, ar vienu valdības lēmumu izveidojās situācija, ka pilnīgi visa muzeja mērķauditorija ir sasniedzama TIKAI virtuālā vidē! Šī krīzes situācija mums, kā arī lielai daļai citu Latvijas muzeju, lika secināt, ka interneta komunikācijas joma muzejam ir, maigi izsakoties, bēdīgi neattīstīta. No vienas puses, it kā vienkārši atjaunojama īsformāta ziņu stilā, kas ir atrodams sociālo mediju platformās, taču var rakstīt jebkurš – tas ir ātri, viegli, neformāli. Bet, no otras puses, šīm ziņām ir jābūt svaigām un regulārām. Izrādās, ka, lai sacenstos ar sociālo mediju kakofoniju šajā laikā, šim it kā vienkāršajam saziņas līdzeklim ir vajadzīga intensīva laika grafika plānošana, specifiska stilistika – gan vizuāla, gan tekstuāla –, īpašas izplatīšanas zināšanas un saskarsmes menedžments, lai informācija tiktu pamanīta. Atļaušos secināt, ka reti kuram Latvijas muzejam (ne valsts, ne pašvaldības, ne privātajam) ir pietiekami lieli finanšu un cilvēkresursi, lai attīstītu spēcīgu online sniegumu šādā situācijā.
Pēdējās nedēļās muzejs “Latvieši pasaulē” ir centies pastiprināti komunicēt ar muzeja sekotāju grupu – gandrīz katru dienu piedāvājot aplūkot iepriekšējos gados izveidotas virtuālās izstādes, muzeja “Mēneša priekšmeta” stāstus, grupējot šo informāciju tematiskos blokos. Jāatzīst, saturs sastādīts ar minimāliem līdzekļiem dažu dienu laikā, nav bijis laika darīt vairāk, kā vien atkārtot to, ko muzejs jau agrāk ir piedāvājis publikai. Redzot savas bijušās darbavietas – Viktorijas muzejs Austrālijā – tūlītējo un izdomas bagāto reakciju krīzes apstākļos: piedāvājums piedalīties tiešsaistes izstāžu apskatēs, online darbnīcās un izglītojošas nodarbībās, īpaši izveidota muzeja interneta vietne krīzes apstākļiem “Muzejs mājās”, konstatēju, ka regulārs finansējums un īpaša komanda vai darbavietas radīšana digitālās komunikācijas nodrošināšanai muzeja ikdienā ir ļoti vēlama.
Turpinot par ārzemju muzeju uzvedību Covid-19 krīzes laikā, pieminēšu šā paša Viktorijas muzeja kolēģes reakciju Facebook ierakstam, ar kuru dalījos ārkārtējās situācijas pirmajā nedēļā. Trauslās stikla rotas Covid-19 vīrusa formā, kuras veido latviete – stikla māksliniece Laura Šmideberga Tallinā –, auditorijā raisīja gan izbrīnu, gan arī dažus nosodošus komentārus, kamēr Austrālijas muzeja kolēģe sajūsmināti reaģēja: “Mēs vācam Covid-19 priekšmetus! Tūlīt pat došu ziņu kolēģei, lai sazinās ar mākslinieci!” Un tajā brīdī man sametās kauns par sevi – agrāk taču arī es biju ar contemporary collecting aizrāvusies, sajūsmas pilna muzeoloģijas studente, bet tagad, Covid-19 krīzes apstākļos, turklāt dzīves pieredzes norūdīta, biju aizmirsusi, ka tagadne ir labs laiks, lai vāktu liecības nākotnei!
Muzejs “Latvieši pasaulē” ir aktivizējies, un, paliekot mājās uz ērtiem dīvāniem, ir sācis sarunas ar latviešiem pasaulē, aicinot viņus dāvināt muzejam savus ar Covid-19 saistītos priekšmetus. Esam jau sazinājušies ne tikai ar iepriekšminēto stikla mākslinieci Tallinā, bet arī ar latviešu tekstilmākslinieci Laumu Cenni Monreālā, kura šuj simtiem masku vietējās slimnīcas medicīnas darbiniekiem. Saziņa notiek arī ar Ķīnā dzīvojošu latviešu ģimeni, kura gada sākumā, skolas brīvlaikā, devās divu nedēļu garā ceļojumā, bet atgriežoties konstatēja, ka ceļš uz viņu mājām ir slēgts mēnešiem ilgi…
Jūtu, ka mana bērnudārza vadītāja sāktu spiegt no sajūsmas! No atceltiem projektiem un nerealizētiem sapņiem mūsu muzejā veidojas jauna kolekcija, kas nākamajām paaudzēm stāstīs, kā latvieši visā pasaulē pārdzīvoja šo dīvaino laiku.
Attēlā: stikla mākslinieces Lauras Šmidebergas (Tallina) stikla rotas Covid-19 vīrusa formā. No mākslinieces foto arhīva