Marina Gehta. Giršas Etkina folkloras kolekcija Latviešu folkloras krātuvē #EbrejuRēzekne #Ēkultūra

Pētījums pārpublicēts no rakstu krājumā "Ebreju Rēzekne". Izdots 2017. gadā, sastādītāja Ineta Zelča Sīmansone, redaktors Uldis Neiburgs. Atbalsta Fridriha Eberta fonds, VKKF, Rēzeknes pilsētas dome. Izdevējs: Creative Museum. 

 

Giršas (Hirša) Etkina apkopotie ebreju folkloras materiāli ieņem svarīgu vietu Latviešu folkloras krātuvē (turpmāk – LFK) – tā ir vienīgā kolekcija, kas pilnībā ir veltīta tikai ebreju folklorai Latvijā. Kolekcijas aprakstā ir teikts: “Ebreju kultūras darbinieks, skolotājs, tulkotājs Girša Etkins (1895, Rēzeknē) pēc Jāņa Alberta Jansona[1] aicinājuma nodevis 1946. gada oktobrī savu savākto ebreju folkloras krājumu. Folkloras institūta direktors pieprasījis izpildīt sīku biogrāfisko ziņu anketu, kas arī dod ieskatu viņa biogrāfijā. Viņš sācis vākt ebreju folkloru jau 1926. gadā, bet II pasaules kara laikā vākums gājis bojā. Materiālu krājumā ar 515 vienībām, kas paralēli pierakstītas divējādā jidiša rakstībā ar tulkojumu latviešu un krievu valodā, iekļauti sakāmvārdi, parunas, kam doti arī izskaidrojumi, ticējumi, anekdotes, lāsti, lamu vārdi, nobeigumā 12 latviešu vārdi, kas iegājuši jidišā. Kā teicēji norādīti žurnālists Z. Dimantšteins un piederīgie Rēzeknē.”[2].

 

Giršas Etkina biogrāfija

Kā jau teikts kolekcijas aprakstā, pats vācējs, nododot materiālus glabāšanai 1946. gadā, ir sniedzis ziņas par sevi un savu dzīvi. Šis paša rakstītais dzīves gājums tiešām parādās materiālos pat vairākas reizes: pirmo reizi pieteikumā, kas adresēts LPSR Zinātņu akadēmijas Folkloras institūta direktoram profesoram Robertam Pelšem, un tad atsevišķi dzīves gājuma aprakstā un personas anketā. Pieteikumā G. Etkins atsaucas uz iepriekšējo sarunu ar Folkloras institūta direktora vietnieku profesoru J. A. Jansonu, un lūdz atļauju “nodoties iemīļotam darbam ebreju folkloras laukā”[3]. Profesors R. Pelše uz iesnieguma uzrakstījis rezolūciju, pieprasot papildus iesniegt sīkāku biogrāfiju un aizpildīt kadru uzskaites personas anketu – “Личный листок по учету кадров”. G. Etkins ir pievienojis arī šos dokumentus, līdz ar ko ir pamats uzskatīt, ka pieteikums iesniegts ne tikai ar nolūku nodot savākto folkloras materiālu, bet, iespējams, lai arī turpmāk sadarbotos ar institūtu vai pat kļūtu par tā darbinieku. Balstoties uz šīm paša G. Etkina sniegtajām ziņām, kā arī uz arhīvu un preses materiāliem, var mēģināt restaurēt viņa biogrāfiju.[4]

G. Etkins ir dzimis Rēzeknē 1895. gadā sīktirgotāja Rafaila Etkina ģimenē. Giršas mātes vārdu līdz šim nav izdevies noskaidrot. Etkinu ģimenē ir bijuši vairāki bērni – ir zināms, ka viņam bijusi māsa Mina, kas dzimusi 1891. gadā, brālis Mejers, kas 20. gadsimta. 20.–30. gados dzīvojis Viļņā, kā arī brālis Leibs, kas gājis bojā 1919. gadā Pleskavā (viņam G. Etkins ir veltījis vienu no saviem darbiem – latviešu literatūras antoloģijas tulkojumu).

1914. gadā G. Etkins pabeidza Rēzeknes ģimnāziju (Režicas privātā ģimnāzija) ar sudraba medaļu. No 1915. līdz 1917. gadam mācījās Petrogradas Universitātes Juridiskajā fakultātē. Tam gan nav pierādījumu, bet, iespējams, ka interese par ebreju folkloras vākšanu sākās jau studiju gados, jo, atrodoties Petrogradā, viņš varēja sazināties ar Krievijas Ebreju izglītības biedrību (Общество для распространения просвещения между евреями в России) un tās paspārnē izveidoto Ebreju vēstures un etnogrāfijas biedrību. Tomēr pats G. Etkins vēlāk liecinājis, ka nav nepārtraukti atradies Petrogradā, bet bieži vien turp ceļojis, lai nokārtotu eksāmenus, tātad īpaši plaši kontakti Krievijas galvaspilsētā viņam nevarēja būt izveidojušies. Tāpat viņš rakstījis, ka sācis nodarboties ar folkloras vākšanu tikai 1926. gadā. Ir zināms, ka, būdams 3. kursa students, G. Etkins 1917. gadā studijas pārtrauca. Pagaidām nav izdevies noskaidrot, kas tam bija par iemeslu, kā arī nav zināms, kā Pirmais pasaules karš ietekmēja G. Etkina likteni.

No 1920. līdz 1924. gadam G. Etkins strādāja Rēzeknes pilsētas ebreju pamatskolā par ebreju valodas (jidiša) skolotāju. 1923. gadā Ebreju skolotāju biedrība viņam izsniedza atļauju nodarboties ar pedagoģisko darbu[5]. No 1924. līdz 1926. gadam viņš bija lietu pārvaldnieks Ebreju skolotāju biedrībā Rēzeknē un dzīvoja Rēzeknē, Kareivju ielā 17.

1922. gadā Latvijas Republikas Iekšlietu ministrijas Politiskā apsardzība (politiskā policijā) (turpmāk – Politpārvalde) saņēma ziņojumu par G. Etkina dalību komunistiska rakstura aktivitātēs, kaut gan ir ticis noskaidrots, ka viņš nav bijis nelegālās Latvijas Komunistiskās partijas biedrs[6]. Ziņas par G. Etkinu var atrast Politpārvaldes izmeklēšanas lietā. Tā parāda, ka viņš ir atstādināts no amata Ebreju pamatskolā, kā arī to, ka citi šīs skolas pedagogi viņu ir aizstāvējuši. 1922. gada 10. novembrī Rēzeknes pilsētas ebreju pamatskolas apvienotās pedagoģiskās un skolas padomes sēdes protokolā ir rakstīts: “[..] vispār reti izglītots cilvēks, kā nacionālās kultūras priekšmetu pasniedzējs, jo citās skolās šos priekšmetus pasniedz nekompetentas personas bez jebkādas izglītības, un tāpēc viņš būtu īpaši jālolo [..].”[7] Lūgumu viņa aizstāvībai Politpārvaldē iesniedza arī Rēzeknes Ebreju kopienas pārstāvji un sabiedriskie darbinieki. Galu galā Politpārvalde konstatēja, ka nav pietiekoši daudz pierādījumu par G. Etkina komunistisko darbību.

G. Etkins bija arī aktīvs politiskajā darbībā – sākotnēji viņš darbojās kreisi cionistiskajā partijā “Poalej-cion”, bet jau 1920. gadā kļuva par Ebreju tautas partijas (“Volkspartei”) biedru. Šīs partijas Rēzeknes nodaļas vadītājs bija žurnālists Nahmans Dimantšteins (viņa brāli Zālmanu savos folkloras materiālos G. Etkins norāda kā teicēju). G. Etkins pildīja Ebreju tautas partijas sekretāra lomu[8].

G. Etkina sabiedriskā dzīve 20. gadsimta 20. gados neaprobežojas tikai ar darbību ebreju politiskajās organizācijās. Viņš ir zināms arī kā Rēzeknes Ebreju kopienas valdes biedrs un aktīvists: 1920. gadā korespondencē par Rēzeknes pilsētas ebreju sabiedrības rabīna vēlēšanām G. Etkins figurē kā Ebreju draudzes padomes priekšsēdētājs, savukārt 1921. gadā – kā Ebreju kopienas prezidija biedrs[9]. Turklāt viņš ir darbojies arī Rēzeknes pašvaldībā[10], un, kā minēts “Iekšlietu Ministrijas Vēstneša” 1930. gada 10. oktobra numurā, bijis arī Rēzeknes pilsētas pašvaldības revīzijas komisijas biedrs[11]. Kopš 1926. gada G. Etkins dzīvoja un darbojās Ebreju skolotāju arodbiedrībā, ieņemot arodbiedrības lietu vadītāja amatu.

Pēc viņa paša sniegtajām ziņām, sākot ar 1926. gadu, G. Etkins ar lielu aizrautību nodarbojās ar ebreju folkloras vākšanu. Interese par to varēja nākt no Ebreju zinātniskā institūta (ייִדישער וויסנשאַפֿטלעכער אינסטיטוט – Jidišer visnšaftleher institut, turpmāk – YIVO) darbības Viļņā. Var droši secināt, ka 20. gadsimta 20.–30. gados G. Etkins sadarbojās ar YIVO kā ārštata ebreju folkloras vācējs (jidišā zamler – vācējs).

G. Etkins nodarbojās arī ar literatūras un folkloras rakstu tulkošanu no latviešu valodas jidišā, piemēram, 1931.–1932. gadā viņš no manuskripta pārtulkoja jidišā profesora Pētera Šmita rakstu “Ebreji latviešu māņos”, kas bija iespiests vienā no YIVO izdevumiem Viļņā. Pēc 1934. gada Kārļa Ulmaņa apvērsuma G. Etkins zaudēja darbu skolā un līdz 1938. gadam nodarbojās ar privātstundu pasniegšanu, izmantojot šo laiku arī tulkošanas darbiem. Šajā periodā viņš pārtulkoja ebreju valodā Latviešu literatūras antoloģiju, kas iznāca 1938. gadā[12].

Pēc Latvijas okupācijas un aneksijas Padomju Savienībā 1940.–1941. gadā G. Etkins strādāja Ebreju teātrī par administratoru. Kad Otrā pasaules kara laikā Rīgai tuvojās Vācijas karaspēks, G. Etkins 1941. gada 28. jūnijā paguva evakuēties uz Padomju Savienību un līdz 1943. gadam dzīvoja Taškentā, Uzbekistānā. Vēlāk viņš pārcēlās uz Maskavu, kur līdz 1945. gada augustam veica administratīvo darbu Ebreju teātra (Московский государственный еврейский театр – Московский ГОСЕТ) administrācijā.

Par G. Etkina dzīvi pēc Otrā pasaules kara pagaidām nav izdevies noskaidrot daudz. Pēc atgriešanās Latvijā, no 1945. gada oktobra, viņš strādāja fabrikā “Sarkanā Tekstilniece” par profesionāli tehniskās skolas (школа фабрично-заводского обучения) direktora vietas izpildītāju un vēlāk, kad 1946. gadā gatavoja nodošanai kolekciju Folkloras institūtā, īsu laiku par šīs fabrikas kadru daļas metodistu. Tolaik viņš dzīvoja Rīgā, Blaumaņa ielā 11/13, 15. dzīvoklī.

G. Etkins bija precējies divas reizes. Vispirms ar Hanu Toibu Aronovu, (1910–?) un vēlāk ar Basju Veinbergu (1903–?). Viņa otrā sieva B. Etkina strādāja par zinātnisko līdzstrādnieci Latvijas PSR Revolūcijas muzeja (mūsdienās – Latvijas Kara muzejs) 1905. gada revolūcijas nodaļā.

G. Etkins nomira 1981. gadā un ir apglabāts Rīgas Ebreju kapsētā Šmerlī.

 

Latviešu literatūras antoloģijas tulkojums jidišā

Latviešu literatūras antoloģija jidiša tulkojumā ar nosaukumu “Žīdi un latvieši, stāsti” (“Jidn un lotvišn, derceilungen” / יידן און לאָטווישן. דערציילונגען) ir iznākusi 1938. gadā izdevniecībā “Logos” Rīgā, Marijas ielā 6. Antoloģijā apkopoti un tulkoti latviešu literātu Apsīšu Jēkaba, Annas Brigaderes, Rūdolfa Blaumaņa, Jāņa Poruka, Ernesta Birznieka-Upīša, Mārtiņa Lapas, Jāņa Jaunsudrabiņa, Ādolfa Ersa, Edvarda Vulfa un Jāņa Ezeriņa stāsti par ebrejiem. Grāmata sākas ar G. Etkina veltījumu savam brālim Leibam, kas ir gājis bojā 1919. gadā Pleskavā, kā raksta G. Etkins, ebreju grautiņā.[13] Veltījuma teksta tulkojums: “Veltīts mana brāļa Leiba piemiņai, kas priekšlaicīgi atstājis šo pasauli, tikai tāpēc, ka viņš ir bijis ebrejs, briesmīgajā pavasarī 1919. gadā, tolaik okupētajā Pleskavā”.[14]

Veltījumam seko tulkotāja ievads. No šī ievada ir saprotams, ka grāmatai bija plānoti trīs sējumi. “Ebreji un latvieši” divās daļās, no kurām pirmajā daļā – ebreji latviešu daiļliteratūrā – latviešu rakstnieku 16 stāsti par ebrejiem un otrajā daļā – ebreji latviešu folklorā – tautasdziesmas, sakāmvārdi, pasakas un teikas un citi folkloras žanri. Otrajā sējumā bija paredzēts iekļaut latviešu daiļliteratūras tulkojumus – prozu un dzeju –, kā arī literatūrzinātnieku rakstus par latviešu literatūru. Trešā daļa bija iecerēta latviešu valodā ar nosaukumu “Žīdu literatūras antoloģija” – tajā būtu apkopoti ebreju literatūras paraugi. Tomēr šīs ieceres izdevās realizēt tikai daļēji – tika izdota sējuma “Ebreji un latvieši” pirmā sējuma pirmā daļa. Tālāk savā ievadā G. Etkins raksta par to, kāpēc viņš veicis šo tulkojumu: “Es gribu parādīt ebreju lasītājam kā izskatās ebrejs, precīzāk, kā nesenā pagātnē ebrejus redzēja latviešu rakstnieki. Caur rakstniekiem runā tauta, un rakstnieks runā tautas vārdā. Turklāt ebrejam ir interesanti zināt, kā viņš izskatās sava tuvākā kaimiņa acīs, it īpaši, ja tā ir mūsu valsts vairākumtautība.”[15] G. Etkins pateicas saviem draugiem no Rēzeknes, kas viņam ir palīdzējuši šī tulkojuma tapšanā – Alfrēdam Skroderim (Rēzeknes pašvaldības darbinieks, pilsētas galva un izglītības darbinieks) un brāļiem N. un Z. Dimantšteiniem. Pēdējā pateicība ir grāmatas redaktoram un korektoram Abrahamam Barmazelam – pazīstamam Latvijas ebreju intelektuālim, literatūras un sabiedriskajam darbiniekiem, kas, kā raksta G. Etkins, ir arī pārveidojis grāmatas valodu standarta YIVO jidiša rakstībā.

Šī grāmata, ņemot vērā tās unikalitāti, ir pelnījusi augstu vērtējumu. Protams, mūsdienās tās funkcija ir citāda – tā vairs nevar kalpot kā latviešu literatūras avots Latvijas ebreju lasītājiem, bet stāstu izvēle un pats tulkojuma pastāvēšanas fakts ir svarīga liecība par ebreju un latviešu literārajiem un kultūras sakariem.

 

Giršas Etkina folkloras kolekcija

Pievērsīsimies G. Etkina savāktiem, pierakstītiem un apkopotiem folkloras materiāliem. Kā jau tika minēts, krājums, ko viņš bija savācis pirms Otrā pasaules kara, nav saglabājies, un mūsdienās ir pieejams atjaunotais vai no jauna savāktais krājums (kādā veidā G. Etkins ir atjaunojis savu kolekciju – vai viņš to pierakstīja no tiem pašiem cilvēkiem vai no citiem, nav zināms; pats viņš raksta: “Vācu okupācijas laikā mans ilggadīgais darbs gāja bojā. Man izdevies no jauna apkopot ebreju tautas gara mantu materiālus”[16]. Visdrīzāk, viņš to ir pierakstījis no jauna pēc atmiņas).

Latviešu folkloras arhīvs glabā 515 šīs kolekcijas vienību. Gandrīz visas kolekcijas vienības ar dažiem izņēmumiem ir pierakstītas jidišā, atšifrētas latīņu burtiem un tulkotas latviešu un krievu valodā. Jidiša ortogrāfija G. Etkina pierakstos ir “padomju ortogrāfija” – fonētiskā ortogrāfija: senebreju un aramiešu izcelsmes vārdi ir rakstīti nevis tradicionālajā rakstībā, bet fonētiski; gala burti ם, ן, ף,ץ, ך, ko izmanto vārda beigās ebreju alfabētā, tiek aizstāti ar nefināla ekvivalentiem. Atšifrējums latīņu burtiem atspoguļo šī reģiona dialekta normu (ziemeļu-austrumu dialekts).

Gandrīz visām vienībām ticis pierakstīts ģeogrāfiskais avots: visbiežāk var sastapt “Dzirdēju Rēzeknē”, bet tiek minēti arī citi vietvārdi: Latgale, Rīga, Varakļāni Liepāja, Aizpute. Dažreiz ir norādīti teicēji: māte, vecmāte, tēvs, žurnālists Z. Dimantšteins, pa vienai reizei sastopami tādu teicēju vārdi kā A. Etkins, R. Freidbergs, Heišmans, F. Marks, P. Veinbergs.

Folkloras materiālu tēmas ir ļoti dažādas; daudz tekstu izmantojami salīdzinošos pētījumos, jo to ekvivalenti sastopami arī citās valodās un kultūrās. Krājumā ir arī tādas vienības, ko var nosaukt par īpaši tipiskām tieši ebrejiem, jo tās reti vai nemaz nav sastopamas citās valodās. Šādas vienības, piemēram, ir saistītas ar aizliegumu lietot uzturā cūkgaļu un līdz ar to – ar ļoti negatīvu priekšstatu par šo dzīvnieku (piemēram, 48., 119., 263., 463., 468., 469. vienība – sk. zemāk). Krājumā ir vairāki sakāmvārdi un parunas, kur tiek pieminēti Bībeles, ebreju reliģiskās literatūras un folkloras personāži (piemēram, 200., 201., 203. un 433. vienība); sastopami no citiem folkloras materiāliem zināmi motīvi – piemēram, priekšstats par zirnekli kā sliktu dzīvnieku, jo viņš nesis uguni, kad dedzis Jeruzalemes templis (510.–511. vienība). Vienā anekdotē tiek izmantots un apspēlēts sagrozīts citāts senebreju valodā (481. vienība); viena vienība ir citāts no viduslaiku ebreju Svēto rakstu komentētāja un dzejnieka Abrahama Ibn Izras (1089–1167) dzejoļa tulkojuma no senebreju valodas (417. vienība) – bez atsauces, jo visdrīzāk nedz vācējs, nedz teicēji nezināja, ka šis teksts nāk no A. Ibn Ezras dzejoļa[17]. Dažas vienības atspoguļo ebreju kopienas dzīves aspektus – attiecības ar rabīnu, notikumus ebreju reliģiskās un mācību iestādēs (piemēram, 153., 456., 483. vienība).

Pamatā G. Etkina savākto krājumu veido sakāmvārdi un parunas (460 vienības). Apmēram trešdaļai no sakāmvārdiem ir norādīts skaidrojums un lietošanas piemērs. Sakāmvārdu tēmas ir ļoti dažādas: par gudrību, zināšanām, patiesību un meliem, cilvēku raksturojumi, par bagātību un nabadzību, darbu un slinkumu un citi. Vairākām parunām ir daudz variantu – piemēram, ir dažādi varianti parunai “Vesels kā vērsis/zirgs/lācis/zemnieks/citi” un “Vājš kā muša/spalva/citi”.

 

Sakāmvārdi un parunas, kas šķiet mazāk izplatītas un īpaši tipiskas ebreju vidū[18]. 

 

48.

Ja ēst cūkas gaļu, tad lai tek pa lūpām.

Dzirdēju no mātes

 

119.

Cūkas aste lociņam neder.

Dzirdēju Rēzeknē

 

153.

Viņš klausa viņu kā rabīnu.

Dzirdēju Rēzeknē

 

194.

Garš kā ebreju diaspora.

Rēzeknē

 

200.

Piedzēris kā Lot [Lats].

Rēzeknē

 

201.

Hamana galva.

Rēzeknē

 

203.

Gudrs kā Haman [Hamans].

Rēzeknē

 

263.

No cūkas (dabūt) matu arī labi.

Nozīme: Šo parunu lieto attiecībā uz skopu vai ļaunu cilvēku, no kura izdodas kaut ko dabūt. Šo izteicienu var saprast, ja ņemt vērā, ka ebreju reliģija atļauj  lietot no cūkas tikai matus.

Dzirdēju Latgalē

 

275.

Neesi muļķis un nebrauc uz Dagdu.

Nozīme: Ebreju valodā ir izteiciens “Dagdas muļķi”.

Dzirdēju Rēzeknē

 

382.

Ļaunāk par pārkistētu [pārkristītu].

Dzirdēju Rēzeknē

 

417.

Ja es būtu kapracis, tad neviens nemirstu [nemirtu].

Nozīme: ko es neiesāktu, man neizdodas: ja es būtu...

Dzirdēju Rēzeknē

 

433.

Kas pie Lijas no priekšas, to pie Rachil(es) no pakaļpuses.

Dzirdēju Rēzeknē

 

456.

Par notikušo chederā neizpauž.

Nozīme: Cheder = pagājušā gadsimta ebreju tautskola, kurai bija reliģiozs raksturs.
Par notikušo savā ģimenē, savā sabiedrībā neizpauž.

Dzirdēju Rēzeknē

 

 

Lamu vārdi

10 vienības; daži no tiem:

 

461.

Kašķains suns.

Dzirdēju Rēzeknē

 

462.

Vācietis – titaris [tītars].

Dzirdēju Latgalē

 

463.

Cūkas purns!

Dzirdēju Rēzeknē

 

464.

Zirga galva.

Dzirdēju Rēzeknē

 

465.

Nikns sesks.

Nozīme: tā raksturo niknu sievieti.

Dzirdēju Rēzeknē

 

467.

Tu esi vērsis!

Dzirdēju Rēzeknē

 

468.

Sturgalvīga cūka!

Dzirdēju Rēzeknē

 

469.

Cūkas auss!

Nozīme: slikts, negodīgs cilvēks.

Dzirdēju Rēzeknē

 

510.–511.

Zirnekli uzskata par ienīstu būtni.

Mēdz teikt: “Es tevi ienīstu kā zirnekli”. Tas ir tāpēc, ka zirneklis nesāja uguni, kad Jeruzalemas [Jeruzalemes] templis dega.

 

Lāsti

11 vienības, daži no tiem:

 

470.

Lai viņš to redz uz sevi un uz saviem bērniem!

Dzirdēju Rēzeknē

 

471.

Ko viņš novēl man, lai to [tas] viņam piepildītos.

Dzirdēju Rēzeknē

 

472.

Lai viņš to iztērē priekš daktera.

Šo lāstu dzirdēju Rēzeknē

 

473.

Lai viņš pakaras!

Dzirdēju Latgalē

 

474.

Lai cholera [holera] viņu parauj!

Dzirdēju Latgalē

 

475.

Spļauj ar asini!

Dzirdēju Latgalē

 

476.

Guļ zemē!

Dzirdēju Rēzeknē

 

479.

Lai to biezi sēj, bet lai to reti uzdig [uzdīgst].

Šo lāstu dzirdēju Rēzeknē

 

480.

Novēle [Novēlu] viņam, lai viņš būtu bagāts un lai viņam piederētu mūra nams ar 100 istabām un katrā istabā lai būtu 100 gultas, un lai drudzis viņu svaidītu no vienas istabas uz otro un no gultas uz gultu.

Šo lāstu dzirdēju Rēzeknē

 

Anekdotes

7 vienības (daļa no tām tikai latviski), to vidū arī 5 politiskās anekdotes par K. Ulmani un autoritārā režīma laiku, kas krasi atspoguļo autora un padomju okupācijas varas attieksmi pret šo laikmetu. Dažas nepolitiskās anekdotes:

 

481.

Kāpēc nabagam daudz bērnu? Sakāmvārdā teikts “Nabags līdzinās mironim”, tad viņš bieži grib pārliecināties, vai viņš ir dzīvs.

Dzirdēju Rēzeknē

 

482.

Kāds ebrejs, kurš dzīvoja uz laukiem, gāja pēc ūdens un satika ar tukšiem spaiņiem Napoleona pulkus, kuri iebruka Krievijā. Uztraukts viņš ieskrēja istabā un paziņoja savai sievai, ka Napoleons zaudēs karu, jo viņš satika viņa pulkus ar tukšiem spaiņiem. Sieva pārmeta viņam “Tev nav jāmaisās vidū, kad divi ķeizari karo sava starpā”.

483.

Ja meita iet pie rabīna, tad meita paliek meita un rabīns paliek rabīns; bet otrādi, ja rabīns iet pie meitas, tad rabīns nav vairs rabīns un meita nav meita. 

Dzirdēju Rēzeknē

 

Ticējumi, māņi

23 vienības (tikai latviski):

 

485.

Cilvēks nedrīkst pakaļ darīt savai ēnai, jo viņš var dabūt sitienu no tās.

 

486.

Ja svaida [sviež] akmeni uz vardi, viņa kustina ar lūpām, nolādējot to cilvēku.

 

487.

Ja kāds dod sitienu ar cirvi uz [pa] slieksni tanī brīdī, kad viņu pāriet grūta sieva, tad piedzims bērns ar zaķa lūpu.

 

490a.

Ja cilvēks šķauda, runājot par mironi, tad jārausta [jāparauj] sev aiz auss.

 

493.

Kas glāsta kaķi vai tur viņu uz rokām, tas zaudē atmiņu.

 

495.

Ja bērns nobaidās, tad jānobučo viņš trīs reizes pierē [uz pieres] un katrā reizē jāizpļauj.

 

496.

Negaisa laikā kaķi nedrīkst atstāt istabā, jo viņš pievelk elektrību.

 

497.

Ja ceļā satiek baznīckungu – tas [tā] ir slikta pazīme.

 

498.

Epidēmijas laikā sarunās nedrīkst minēt slimības īsto nosaukumu, bet jāaprobežojas ar vispārēju nosaukumu “epidēmija”.

 

499.

Ja kāds mirst, tam 3 tuvākiem kaimiņiem jāizlej ūdens no mucām, jo nāves eņģelis noskalo savu nāves rīki [rīku] tanī ūdenī. Tāpēc šo ūdeni nedrīkst lietot.

 

500.

Atgriežoties atpakaļ no bērēm, nedrīkst ieiet mājā pirms rokas nomazgāšanas. Kāds, kas nepiedalījās bērēs, uzlej tiem ūdeni. Rokas nedrīkst noslaucīt ar dvieli. Viņas jānoberzē pie sienas vai sētas.

 

502.

Ja tējas glāzē peld tējas lapiņa, to [tas] nozīme, ka vēstule nāks.

 

504.

Kāzas rīko tanīs dienās, kad ir pilns mēness.

 

509.

Ja bērnam izkrīt zobs, tad viņam jāgriež šis zobs trīs reizes ap galvu teikdams: “Pelīte, pelīte, še tev kaula zobiņš, dod man no dzelzs”.

Šis zobiņš jāuzmet uz krāsni.

 

1 mīkla

 

508.

Kas paliek [notiek] ar āzi pēc 7 gadiem?

Nozīme: Āzim pēc 7 gadiem paliek 8.

Dzirdēju Rēzeknē

 

Nostāsti

3 vienības ar nosaukumu “Ebreji un latvieši” (tikai latviski). Šī sadaļa satur īsu aprakstu par to, kā ebreji redz latviešus:

 

505.

Rēzeknes ebreji visvairāk pazina latgaliešus, bet arī citi latvieši viņiem nebija sveši. Latviešus, ne latgaliešus, ebreji sauca “šveidl”, “šveid”, kas ebreju valodā nozīmē “zviedrus”. Latvietis (šveidl) labāk apģērbās, izskatījās tīrāk. Un nesa mazu cepurīti ar spīdošu cepures nagu. Viņus skaitīja par turīgākiem, izglītotākiem. Latvietis (šveidl), pēc ebreju domām, runāja īstu, tīru latviešu valodu (Zei reidn dem emesn reinem lotviš). Latvieti (šveidl) ebreji turēja par revolucionāru, sociālistu, cara patvaldības pretinieku.

Šim aprakstam seko divi nostāsti no Rēzeknes, kur latvieši tiek parādīti kā īsti revolucionāri – tādi paši kā ebreji. Domājams, ka šāds skatījums uz latviešiem varētu būt izskaidrojams ar G. Etkina personiskajiem politiskajiem uzskatiem, kā arī noteikti jāņem vērā konteksts, kurā tapa G. Etkina jaunā kolekcija, un laiks, kad tā tika nodota folkloras krātuvē.

 

“Latviešizmi”

G. Etkina termins jidišā – 12 vārdi jidišā, kuru izcelsmi G. Etkins saista ar latviešu valodu (visi šie vārdi iekļauti 515. vienībā):

 

Di kekce.

Nozīme: Sieviete, kas nekā nesaprot, nekam nederīga.

Domāju, ka šis vārds atvasināts no latviešu vārda ķeksis.

Dzirdēju no S. Naišlosas

 

Di vage.

Vaga.

Dzirdēju no L. Siliņas, dz. Rēzeknē, kas pavadīja daudz gadu uz laukiem[laukos]

 

Doidzen zech.

Dauzīties.

Dzirdēju no S. Naišlosas, kura dzimusi Drisā un dzīvoja Daugavpilī

 

Snoidn.

Snaust.

Dzirdēju no N. Dimenšteina, kura māte augusi Krustpilī

 

Pagast.

Pagasts.

Dzirdēju Varakļānos

 

Di tloke.

Talka.

Dzirdēju Rēzeknē

 

Di laidere.

Atvasināts no latviešu vārda “laidars” un nozīmē neparasti lielas telpas.

Dzirdēju Jaunjelgavā

 

Di ragane.

Ragana.

Viņa ir ragana.

Dzirdēju Rēzeknē

 

Cuškirenen.

Piešķirt (zemi).

Dzirdēju Varakļānos

 

Kumele.

Kumeliņš.

Dzirdēju no Aizputes iedzīvotāja

 

Di gremele.

Gremoklis.

Viņš pazaudēja gremokli.

Dzirdēju Liepājā

Rupenen.

Viņam tas rūp.

Dzirdēju Rēzeknē

 

Nobeigumā gribētos uzsvērt, ka G. Etkina savāktā folkloras kolekcija ir neskarts avots turpmākajiem pētījumiem dažādās jomās – gan folklorā un lingvistikā, gan vēsturē un novadpētniecībā –, un šis raksts par G. Etkina personību un viņa kolekciju var sniegt zināmu impulsu nopietni pievērties šim materiālam un tā tālākai izpētei.

Kopumā var konstatēt, ka G. Etkina ebreju folkloras kolekcija ir unikāla ne tikai Latvijas kontekstā – šis vākums ir augstu vērtējams pasaules ebreju folkloras kontekstā un ir vienīgais Latvijā pierakstītais folkloras materiāls, kas liecina par bagāto Rēzeknes (un līdz ar to arī Latvijas un pasaules) ebreju kultūras, folkloras un valodas mantojumu, kā arī par Rēzeknē dzimušo intelektuāli G. Etkinu un viņa laikmetu – Rēzeknes Ebreju kopienas dzīvi pirms Otrā pasaules kara.

 

Pētījuma autore: Marina Gehta (1982). Heidelbergas Ebreju studiju augstskolas (Hochschule für Jüdische Studien Heidelberg) Ebreju civilizācijas programmas maģistre. Muzeja “Ebreji Latvijā” direktora vietniece. Pētnieciskās intereses: ebreju folklora Latvijā, ebreju etnogrāfija – ebreju tradicionālā dzīve pirms Otrā pasaules kara, starpetniskie kontakti un stereotipi, mutvārdu vēsture. E-pasts: marina.gehta@gmail.com

Attēli: Giršas Etkina Latvijas ebreju folkloras materiāli no Latviešu folkloras krātuves. http://garamantas.lv/lv/file/140679. Jidn un lotvišn. Derceilungen [Ebreji un latvieši. Stāsti]. (Rīga, 1938).