“[..] kur gan varētu rasties individuāls stāsts katram no septiņiem ogļu gludekļiem.”[1]
“Fotokamera nav tas pats, kas fotoaparāts,” tā man iecietīgi norādīja Latvijas Fotogrāfijas muzeja (LFM) uz laiku darbā pieņemtais tehnoloģiju kolekcijas pētnieks un kolēģis Armands Andže, kad skaļi meklēju īstos vārdus sociālo tīklu ziņu ierakstiem. Tobrīd tur strādājot, man bija ienācis prātā izveidot 18. novembra svētkiem veltītu ierakstu muzeja sociālo tīklu kontos. Katrs krietns latvietis zina, ka Latvijas valsts dibināšanas notikuma svarīgākā persona bija Vilis Rīdzenieks (1884–1962). Kolēģi rauca degunus un pieres – ko jaunu par viņu var pateikt? Katru gadu Rīgas vēstures un kuģniecības muzeja (RVKM) ekspozīcijā tiek demonstrēta lielformāta autora fotogrāfija, kurā fiksēts valsts dibināšanas fakts un kura kļuvusi par sava veida Latvijas vēstures ikonu. Par Rīdzenieku pavisam nesen ir izdota apjomīga grāmata[2], kuru papildina pētnieku komentāri. Ko Foto muzejs jaunu par viņu var pateikt? Tomēr mana pārliecība, ka fotogrāfijas medijam veltīts muzejs nevarēs 18. novembrī ignorēt Rīdzenieku, palika nemainīgi tuva vidējā latvieša izpratnei par valsts svētkiem. Galvenais ir piemeklēt vietai atbilstošu rakursu. Lūdzu Armandu, vai viņš nevar iedot pavedienu, caur kādu prizmu atklāt krietni novalkāto tēmu.
Mazliet atkāpšos no stāsta par “pēdējo gludekli”, jo jāieskicē situācijas konteksts. Līdzīgi kā novadpētniecības muzeji slīkst vērpjamajos ratiņos un ogļu gludekļos, LFM vēl bez rūpīgi glabātajiem aparātiem un kamerām krājuma plauktu vitrīnās ir kaudzēs krauts iepriekšējā fotogrāfijas vēsturnieka Pētera Korsaka[3] un viņa kolēģu atstātais mantojums muzeja bēniņos. Tieši šo priekšmetu izpēti tobrīd Armands veica, un no bēniņiem kā no arheoloģiskajiem izrakumiem izcēla “Kodak studio camera N. 1”, kurai klāt piesprausta Pētera rokrakstā rakstīta zīmīte:
“Paviljona foto kamera 24 x 30 cm. Pārveidota. Trūkst objektīvs un statīvs. Izgatavota 20. gs. sākumā. Firma Kodak Londona. Piederējusi V. Rīdzeniekam. Nodeva Juris Krieviņš caur Pēteri Korsaku.”
Apkopis un salicis kopā 20. gadsimta sākuma koka instrumentu, Armands konstatēja, ka tas ir labā darba kārtībā. Šajā priekšmetā atradām īsto fokusu valsts svētku sveicienam no LFM – vai ar Viļa Rīdzenieka kameru “Kodak studio camera N. 1” varēja uzņemt Latvijas valsts pasludināšanas akta foto 1918. gada 18. novembrī?
Uz manis izvirzīto hipotēzi Armands e-pastā atbildēja: “Ja tā godīgi, par šo kameru grūti spriest, vai Rīdzenieks tiešām būtu nesis tik lielu aparātu, lai uzņemtu 13 x 18 cm negatīvu, ņemot vērā to, ka pasākums savā ziņā notika pēdējā brīdī. Ja būtu šī kamera lietota, tad es domāju, ka tik svarīgam brīdim viņš būtu uzņēmis pilnu kadru, vismaz 18 x 24 cm.”
Tomēr versija par to, ka muzeja bēniņos atrastā Rīdzenieka kamera patiešām būtu bijusi īstā, bija pārāk vilinoša, un mēs visi, LFM speciālisti, devāmies pie Laumas Lancenieces (RVKM fotomateriālu kolekcijas krājuma glabātājas), lai apskatītu 18. novembra foto uzņēmuma negatīvu un kopīgi izslēgtu visas šaubas.
Pēc mūsu aktivitātēm LFM ir uzsācis “Kodak studio camera N. 1” priekšmeta izpēti un atbilstības noteikšanu uzņemšanai krājumā. Iespējams, caur šo vai citu kameras aci izlienot, kaut kad nākotnē LFM vadītājai Baibai Teterei izdosies realizēt ieceri par jaunu muzeja ekspozīciju, kurā būs demonstrētas laikmetam atbilstošas pētniecības un komunikācijas metodes.[4]
Kāds varētu būt bijis uzticamais Rīdzenieka fotoaparāts, ar kuru fiksēts ikoniskais Latvijas valsts pasludināšanas akta foto 1918. gada 18. novembrī? Iespējams, zinot to, kāda fakta aculiecinieks viņš būs, Rīdzenieks nopietni gatavojās, pasākumā ierodoties ar savu personīgo, uz statīva novietojamo “Kodak studio camera N. 1”. Šāda modeļa fotokameras tika ražotas 1905.–1925. gadā, un arī Rīgas salonos tās bija plaši izplatītas, jo sniedza augstu tehnisko kvalitāti. Attēla kadra izmērs šai kamerai ir 24 x 30 cm, bet konkrētā notikuma stikla plates negatīva izmērs, kas glabājas RVKM, ir 13 x 18 cm. Taču tas, ka Rīdzenieka “Kodak N. 1” kamerai ir uzlikta pašizgatavota aizmugure ar matstikla izmēru 15 x 15 cm, pieļauj iespēju, ka autors kameru lietojis komplektā ar oriģinālo kameras aizmuguri un kaseti, kurā varēja likt jebkāda formāta stikla plates izmēros no 24 x 30 cm līdz 9 x 12 cm.
Lai gan šīs idejas opozicionāri min, ka Rīdzenieks Rīgas pilsētas Otrajā teātrī 1918. gada 18. novembrī lietoja ērtāk pārvietojamu rokas aparātu, tā laika fotoreportieri notikumus inscenēja līdz vispārinātam situācijas tēlojumam. Tas nozīmē, ka jebkura izmēra fotokamera vai aparāts prasīja vienlīdz lielu tehnisko veiklību, kādu varēja iemantot tikai augstas raudzes profesionāļi. “Fotokamera nav tas pats, kas fotoaparāts” – tas ir Aknīstes fotogrāfa Jāņa Kurklieša citāts, kurš, rādot un stāstot par savām fotogrāfijām, izteicās, ka viena bilde uzņemta ar vienkāršu fotoaparātu, bet citas ar kameru. Attiecinot šo uz Rīdzenieka praksi un “Kodak studio camera N. 1”, var teikt, ka fotokameras ir kaut kas “monumentālāks”, bet vienlaikus savā būtībā primitīvāks – slēgta, tumša telpa. Visi 19. gadsimta un 20. gadsimta sākuma aparāti principā ir kameras, kas savas vienkāršības dēļ prasa fotogrāfa profesionālās iemaņas un izpratni par procesu. Fotoaparāti ir visi mazformāta mehāniskie aparāti, kas fotografēšanu padarīja par pieejamu un viegli pārvaldāmu procesu ikvienam interesentam. Tātad Rīdzenieks 1918. gada 18. novembrī uz Rīgas pilsētas Otro teātri devās ar kameru, bet, kamēr “darba instruments” nebūs nodefinēts, “Kodak studio camera N. 1” būs starp tām, ar kurām, iespējams, ir uzņemts zīmīgais valsts pasludināšanas mirklis.
[1] Bankovskis, Pauls (2019). Mēmās lietas. Creative Museum.
[2] Teivāne-Korpa, Katrīna (sast.) (2018). Vilis Rīdzenieks. Rīga: Neputns.
[3] Pēteris Korsaks ir viens no Latvijas Fotogrāfijas muzeja dibinātājiem. Šogad, 2023. gada 18. maijā, muzejs svinēs 30 gadus, kopš atvēris durvis publikai. Tikpat apaļa jubileja ir Pētera Korsaka veidotajai ekspozīcijai. Tā aptver laiku no 19. gadsimta sākuma līdz 20. gadsimta vidum. Arī šī ekspozīcija, tāpat kā muzejs, tapa uz 90. gadu nacionālās pašapziņas pacēluma un sentimenta viļņa. Cilvēki daudz lietoja tādas frāzes kā “mūsu tauta” un tas bija ne tikai politkorekti, bet pat akūti svarīgi. Trešās atmodas pārmaiņu laikā radās iespēja izveidot muzeju privatizētā un restaurētā 16. gadsimta tirgotāja dzīvoklī Vecrīgā. Jau muzeja atklāšanas runās tika uzsvērts, ka tās ir tikai pagaidu telpas un ekspozīcija būs ļoti laicīga. Tikmēr muzeja bēniņi un krājums pildījās ar bagāta tirgotāja telpām atbilstošām bagātībām.
[4] Tagadējā LFM vadītāja, fotogrāfijas vēstures pētniece Baiba Tetere, kura fotogrāfijas muzejā strādā kopš 2021. gada rudens, kā prioritāti izvirza krājuma un ar to saistītās dokumentācijas sakārtošanu. Baiba uzsver, ka ekspozīcija, kas šogad maijā svinēs savus 30 gadus, tā arī jāuztver – kā sava laikmeta un tam atbilstošo pētījumu tradīciju liecība, bet tikmēr muzeja iekšējie resursi jākoncentrē uz krājuma apgūšanu visās šī vārda nozīmēs. Armandu Andži viņa īslaicīgi pieaicināja kolektīvam, lai viņš ar savām zināšanām par fototehniku palīdzētu veikt neapgūtās krājuma daļas diagnostiku. Ikdienā Armands strādā Baltic Analog Lab.
Grafiskais dizains: Edvards Percevs