Stāvu tik tikko pabeigtajā Pikšu pastāvīgajā ekspozīcijā un virinu mazu, baltu, vitrīnā iestrādātu vāku. Vāks ir pamatīgi veidots, biezs, un tā rokturis manī raisa atmiņas par bērnībā pieredzētām lauku virtuvēm – spoži balts tas ērti ieguļ plaukstā un ir atrodams uz tausti. Zem vāka, pasargāta no gaismas staru neatgriezeniskās ietekmes, tiek eksponēta viena no pāris ekspozīcijas oriģināllietām – miniatūra fotogrāfija. Tajā redzamas armijas barakas, kuras ieskauj kalni. Krasnovodska, 1952. gads. Vieta, kurā desmit gadus pirms foto uzņemšanas esot miris Kārlis Ulmanis. Reljefs un ģeogrāfija sakrīt ar citviet norādīto, tāpēc versija izskatās ticama. Nekas labs tādā pasaules pamestā kaktā tik un tā nebūtu varējis notikt. Bet, turot saujā apaļo vitrīnas vāka roktura bumbuli un pārlaižot skatienu vēl pēc drukas mašīnām smaržojošajai ekspozīcijai, nevilšus sevi pieķeru pie domām par autentisko priekšmetu un vides unikalitāti un visiem vērpjamajiem ratiņiem un ogļu gludekļiem, kurus mums nāksies zaudēt līdz ar muzeju renovēšanas un pārdefinēšanas vilni.
Pauls Bankovskis Creative Museum blogā “Mēmās lietas” (2019) rakstīja: “Rūsas klāta ogļu gludekļu rinda, vecas alumīnija piena kanniņas, vairākas koka silītes, airis, petrolejas lampas, “Singer” šujmašīna (vai tikai tās galdiņš ar čuguna kāju), siena dakša, piena separators, cibiņa… Katrs šo sarakstu var turpināt papildināt pēc saviem ieskatiem, jo tās visas ir lietas, kas tādā vai citādā kombinācijā ir sastopamas gandrīz katra Latvijas novada vai apdzīvotas vietas muzejā, vienalga – oficiāli atzītā vai neatzītā. Manuprāt, tā ir nopietna problēma, jo bez stāsta visi šie objekti ir mēmi, bet kur gan varētu rasties individuāls stāsts katram no septiņiem ogļu gludekļiem.”
Frāze par “mēmajiem priekšmetiem” manā apziņas laukā ir saglabāta tā, ka ik pa laikam, stāvot pie muzeju vitrīnām, to joprojām citēju. Piemēram, kaut kad pēc trešās vai piektās Latvijas Okupācijas muzeja apmeklējuma reizes es varēju izstāstīt visu par ekspozīcijas māksliniecisko izteiksmes līdzekļu valodu, kura nenoliedzami sastāv no spēcīgiem literatūras, skaņas un dizaina elementiem, bet nevarēju atcerēties nevienu unikālo autentisko priekšmetu, kas būtu iespiedies atmiņā tik ļoti, ka izkonkurētu pārējo. Muzeju pārdefinēšanās vai vismaz daļējas vizuālas “pārtaisīšanās” laikā līdz ar spēcīgiem nozares līdzspēlētājiem priekšplānā izvirzījies ekspozīciju dizains un tā nozīme. Tas ir ļoti labi tikmēr, kamēr tajā nepazūd tas, par ko vispār ir sarakstīta muzeju definīcija, vienalga – vecā vai tā, kas pērn augustā tika uzņemta ar stāvaplausiem.
Kuri tad būs tie, kas kalpos un ētiski komunicēs muzeju institūcijās – izglītos, sniegs emocionālu baudījumu, pārdomas, zināšanu apmaiņu un pieredzi? Tie darbinieki, kas iekožas muzeja drošajā un stabilajā vidē un nokalpo sabiedrībai ar savu darba mūžu (jā, jā, pazīstu to personu arī sevī), vai tie, kuri vienmēr maina darba vietas, pienesot uz mirkli institūcijai kādu jaunu dvesmu (arī tur esmu bijusi)? Vai tomēr tie būs artefakti, kas, jau pierādījuši savu pārlaicīgumu, gaida, kad varēs komunicēt ar pētniekiem un muzeju apmeklētājiem. Muzeja eksponāti un krājuma priekšmeti tik tiešām nav orientēti uz peļņu un ir samērā atvērti mums. Īsi sakot – muzeju definīcija taču nav par to, cik brīnišķīgi esam mēs muzejos, bet cik milzīgs ir muzeju krājuma potenciāls.
Gan 90. gados, gan šobrīd muzeju nozarē valda īsts entuziasma vilnis. Toreiz – nozares viedajie vāca, krāja, nesa, stutēja, tā ka plaukti lūza, muzeju bēniņi un pagrabi pildījās. Tagad – mums, mantotājiem, ir ko noņemties, kārtojot dokumentāciju visiem “gludekļiem” un cenšoties saprast, kurš deponēts, kurš dāvināts, kurš pirmā vadītāja īpašumā esošs. Reizēm viedajie atnāk un saka, ka tā ir viņu personīgā manta, un arī to nevar pārmest kā neprofesionalitāti. Tā muzeji toreiz tapa – uz entuziasma un privātā ieguldījuma pamata. Pateicoties viņiem, mēs mantojam pētījuma materiālu un varam aizsākt jaunas tradīcijas pārdefinējoties.
Šobrīd šķiet, ka, cenšoties panākt Eiropā (vai vismaz Igaunijā) valdošo nozares laikmetu, ne vienmēr, bet bieži tiek pazaudēts autentiskums, un tas veido neveselīgu nostaļģiju apmeklētāju vidū pēc īstuma un patiesuma. Nevilšus, šo rakstot, gribas ieplānot Paula Stradiņa Medicīnas muzeja apmeklējumu, kura telpas no viena gala pārtop muzeja nosaukuma tēmai atbilstošā dizainiskā tīrībā. Zem sterili baltā un lakoniskā foajē aizvien ir diorāmas, kas stāsta par “medicīnas pirmsākumiem”, ar kuriem vienā maisā iebāzti dažādu kultūru šamaņi. Diorāmas, manuprāt, vispār ir fantastiskas muzejiskas liecības par muzeju ekspozīciju veidošanu, pētniecības un tās atspoguļošanas vēsturi. Pamazām tās tiek izskaustas ar daudz stilīgākiem elementiem un tēmām, saprotams, muzeja tēla vārda. Bet antropoloģiskais mantojums pārējā muzeja daļā, jāredz, kamēr vēl nav mūsdienīgu vērtību vārdā nocenzēts!
Tāpat brīnišķīgi uzslāņojumi 30 gadus vecajai ekspozīcijai ir skatāmi Latvijas Fotogrāfijas muzejā (LFM). Blakus Pētera Korsaka uzstādītajiem brūnajiem rāmjiem ar zaļos paspartū ieskautām melnbaltām fotogrāfijām atrodas 21. gadsimta pirmajā desmitgadē veidotas ekspozīcijas daļas. Rodas iespaids, ka te par Latvijas muzeju vēsturi var uzzināt tikpat daudz kā par fotogrāfiju. Kamēr LFM gaida vēl savu pārmaiņu impulsu naudas izteiksmē, es ar acīm paijāju laika un entuziasma ielāpiem nosētās muzeja sienas un domāju, vai, naudai no gaisa nokrītot, mums pietiks prāta to apgūt visgodprātīgākajā un muzeju definīcijai atbilstošākajā veidā.
Lai pati teorētiskos prātojumos nepazaudētu būtisko un pateiso, atgriežos pie ikdienas sīkumiem. Cenšos turpināt ticēt brīnumiem, meklēju autentisko internetā, kas, zinu, ir pilns ar lamatām lētticīgajiem. Pasūtu savai bālajai ziemeļnieces ādai baobabu eļļu no Ganas. Kad nauda jau ir pārskaitīta uz pirātu kontinentu, nobīstos un sāku bakstīt Google meklētāju, kas mierinot ziņo, ka Ganas ziemeļos milži tiešām joprojām aug un aktīvi tiek ekspluatēti dažādos reliģiskos un ar veselību saistītos rituālos. Nodomāju, ka varbūt tieši tāpēc, ka laikmets cits un definīcijas jaunas, pēc baobabiem ir pieprasījums.
Mums gribas atgriezties pie pirmatnējā, lai nepazaudētu autentisko paši sevī. Vienalga, vai tas ir baobabs vai ogļu gludeklis, tas glabā stāstus par mums vērtīgo. Paula Bankovska iedvesmota, apņemos meklēt Latvijas muzejos “mēmās lietas”, kamēr tās vēl ir pieejamas. Varbūt izdosies dažus no stāstiem izvilkt no aizmirstības un kā tādām Volta Disneja nārām atdot viņu unikālās balsis.
Grafiskais dizains: Edvards Percevs