Mārtiņš Eņģelis. Muzejs un teritorija. Komentārs par iespējamo Latvijas Etnogrāfiskā brīvdabas muzeja telpu nākotnē

Skatoties uz augstāk redzamo attēlu ar Pirmā pasaules kara laika telefona būdiņu Seurasāri brīvdabas jeb tautas parkā Helsinkos, nāk prātā Imantas dzelzceļa stacija Rīgā. Kā būtu bijis, ja to nevis “pārvērstu malkā”, bet pārvietotu uz mūsu pašu Latvijas Etnogrāfiskajā brīvdabas muzeju (LEBM)? Šis un citi novērojumi Helsinkos manī rada jautājumu – vai etnogrāfija ir tikai tas, ko piedzīvojām klaušās, Latgales sādžā vai reņģu zvejā, un vai etnogrāfija nav tikai koklētājs un “čīgātājs”, bet arī “Čikāgas piecīši”, Vērmanes dārza estrāde, mazbānītis un velosipēds?

Mākslas vēsturniece, kritiķe un profesore Klēra Bišopa (Claire Bishop) esejā Radical museology[1] min divus modeļus, kā iespējams veidot “laikmetīgu muzeju”. Viens no tiem ir izstādīt saturu, kas runā par laikmetam svarīgām tēmām tam raksturīgajās mediju formās. Otrs – mainīt pieeju tam, kas ir muzejs un tā prakse (šeit Bišopa min apzīmējumu “dialektiskais laikmetīgums”, kad pieeja krājuma vērtēšanai un izstādīšanai nav saistīta ne ar vienu laiku vai stilu, bet gan visu tajā esošo eksponātu, dokumentu vai piedzīvoto periodu saskaņu, lai izpētītu paša muzeja būtību un tā reakciju uz sabiedrību).

Sanāk nedaudz sarežģīti, un rodas jautājums – vai, dzīvojot laikmetīgajā kultūrā, LEBM uzdevums būtu tikai turpināt slīpēt sevi pierādījušo eksponātu ansambli, stāstīt daiļus stāstus vien par sklandraušiem un popularizēt riju kā “latviskās dzīvesziņas” dižo patvērumu? Vai tomēr laikmetīgs, etnogrāfisks muzejs var stāstīt stāstus un krāt un izstādīt eksponātus ar to, kas šo dzīvesziņu kaldināja arī industriālajā laikmetā, kā to ietekmēja atrašanās trimdā vai kā to radām sociālajos medijos šodien (iedomājieties, tas tik būtu notikums, ja LEBM vienā telpā reiz varētu atrasties ne vien tautiskie izšuvumi, bet arī latviskās mēmes)?

Ikreiz, izstaigājot LEBM, manu prātu nodarbina vairākas domas: kāpēc šeit nevarētu būt bardu istaba ar krātuvi Imanta Dakša, Haralda Sīmaņa, Aināra Mielava, “Čikāgas piecīšu” vai “Brāļu Grašu” ierakstiem? Kāpēc netika domāts par jau minēto Imantas dzelzceļa staciju (varbūt tika, taču tās liktenis pēc nojaukšanas man nav zināms)? Vai muzejs nebūtu vieta arī mazbānītim, kas ir vecāks par pašu Latviju?

Visbeidzot, vai paviljoni, nodaļu interjeri (un to saturs), kas tika uzbūvēti Latvijas etnogrāfiskajai izstādei 1896. gadā, arī pārstāv “latvisko dzīvesziņu” un vismaz daļa no ekspozīcijas kopijām varētu būt izstādīta LEBM? Kā arī – vai kāds no 12 strādnieku dzīvokļu ēku piemēriem no izstādes 1907. gadā Rīgā (kur godalgas saņēma Konstantīns Pēkšēns un Eižens Laube) galu galā arī nespēlējas ar nacionāliem elementiem, prezentē “nākotnes” latvisko arhitektūru, kas vismaz gadu griezumā sevi ir pierādījusi?

Par pēdējo lielisku dokumentāciju sagatavojis arhitekts un tā laika Rīgas Politehniskā institūta docents, arī izstādes trešās prēmijas ieguvējs, Eduards Kupfers (1873–1919). Katra ēka un interjers ir lieliski nacionālā romantisma paraugi, tos īstenot dzīvē ir vien gribas jautājums, kam finansējumu iespējams atrast.

Divdzīvokļu māja. Strādnieku dzīvojamā māja strādnieku dzīvokļu un ļaužu uzturas līdzekļu izstādē. 1907. No RTU Zinātniskās bibliotēkas arhīviem

100 gadu kvalitāte – kritērijs?

Pavisam nesen cita raksta sakarā runāju ar jaunieti no Rīgas, kurš atgādināja par to, ka ir svarīgi ne vien radīt, bet arī lietot lietas, kam paredzēts dzīvot vismaz 100 gadus. Vispirms, biju pārsteigts, ka vismaz daļai īstermiņa TikTok paaudzes atkal aktuāli un svarīgi ir interesēties par kvalitāti un priekšmetu lietojumu ilgtermiņā, nevis paļauties uz gaisīgiem trendiem vai “ātro modi”. Tajā brīdī pēkšņi atskārtu, ka jebkurā etnogrāfiskajā muzejā tīri teorētiski varētu nonākt ikkatra no šādām – ilgtermiņa kvalitātes – vērtībām, kas iedvesmojušās no aizgājušā, bet lielu lomu spēlē tieši mūsdienu dzīvē – vai nu tie būtu “Vaidavas” trauki, vai arī “RĪGA” krekli. 

Protams, ja vien tiek nolemts par kritērijiem, piemēram, lai viss izstādītais ir no dabā atrodamiem materiāliem, muzejs var kļūt par mājvietu ne vien tam, kas jau spējis neizjukt gadsimta laikā, bet arī tam, ko radījām pavisam nesen, bet kas noteikti ir tā vērts, lai izdzīvotu nākamo simtu. 

Varbūt būtu laiks muzejā uzbūvēt arī kādu skandināvisku mūsu laiku “šķūņa” tipa dzīvojamo namu, kuru arvien biežāk redzam Latvijas arhitektūrā un kas celta, atsaucoties gan uz vietējām tradīcijām, gan izmantojot vietējos materiālus. Šīs ēkas ir gan glītas, gan kvalitatīvas, tās ir daudzu cilvēku sapnis, spēj atspoguļot vietējās tradīcijas un mums tik svarīgo dabā atrodamo materiālu izmantojumu, un tajās mierīgi varētu iederēties 21. gadsimta latvieša interjers – tie paši Vaidavas trauki, Mint mēbeles vai “Mammalampa” gaismas objekti. Kāpēc gaidīt 100 gadus, lai par šo mūsu laiku arhitektūras “dzīvesziņu” sāktu rūpēties tikai mūsu mazmazbērni?

Brīvdienu māja Kaltenē. Projekta autors: SIA „JR ELEMENTS”, 2020. Īpašnieka foto

Runājot par krājuma atlases kritērijiem, interesants šķiet formulējums, ko 1932. gadā, atklājot Vidzemes sētu, muzeja “vadonī” rakstīja arhitekts, etnogrāfs, profesors, LEBM dibinātājs un pirmais direktors Pauls Kundziņš (1888–1983): “Brīvdabas muzejs grib sakopot mūsu tautas kultūras darinājumus tādā sakarībā un organiskā apvienībā, kādā tie radušies un lietoti pagājušos laikos, – kopainās uzglabāt sendienu dzīves redzamo saturu, kas ietverts celtnēs, viņu apkārtnē un sakārtojumā, telpu iekšējā izveidojumā, iedzīves un darba piederumos.”

Nekur neredzu, ka jau muzeja tapšanas laikos tā dibinātājs būtu strikti noteicis, kur ir laika robeža tam, kas drīkst kļūt par muzeja eksponātu un kas ne. Varbūt vainojams tas, cik “šķiriski nepareiza” bija LEBM būtība sākotnējos padomju gados. Uzskatu, ka vainojama vēlme pagājušā gadsimta 90. gados atgūt nevis visu mantojumu, bet ķerties klāt romantizētajam Pirmās Latvijas brīvvalsts un agrārās reformas fetišam. Vismaz daļai no šīs vēstures jau pavisam drīz būs 100 gadi, tad nu to var uzskatīt par derīgu muzeja ekspozīcijai.

Protams, nevar aizmirst budžeta jautājumu – ja trūkst ideju, kur dabūt naudu pat pamatfunkciju nodrošināšanai, kur vēl rast naudu jauniem eksperimentiem, eksponātiem vai telpas risinājumiem? Esmu ieskatījies LEBM publiskajos pārskatos, taču diemžēl trūkst pietiekamu zināšanu par to, vai iestādes ikgadējais budžets ir pienācīgs ārpuskārtas funkciju veikšanai. Tomēr, jebkurā gadījumā, LEBM spētu risināt jaunu eksponātu uzstādīšanas problēmu ar vēl kādu laikmetīgajiem muzejiem raksturīgu darbības metodi, proti, ja naudas nav, ir pienācis laiks vecā “pārstrādei” (recycling).

Esmu pārliecināts, ka tās būves vai struktūras, kas vēl nav saliktas un glabājas krātuvē “labākiem laikiem”, sabiedrībai būtu interesantas arī, ja tiktu izstādītas pa daļām un pa detaļām – līdzīgi kā Demiana Ortegas (Damian Ortega) mākslasdarbs Cosmic Thing (2002), kurā auditorijai ir iespēja apskatīt izjauktu, bet glīti sakārtotu Wolksvagen “vabolīti”. Varu vien izteikt pieņēmumu, taču daudzu eksponātu izstādīšana work-in-progress jeb “darba varianta” manierē varētu paspilgtināt LEBM būtību kā vietu, kur neatrodas vien senas, statiskas būves, bet klātesošs ir arī bieži vien nepietiekamais reāllaika elements, ko muzejs cenšas risināt ar pāris gadskārtu pasākumiem.

Damián Ortega. Cosmic Thing, Volkswagen Beetle, 1983. Stainless steel wire, acrylic. Malmö Konsthall. Photo: Helene Toresdotter (2002).

“Gruboto” glābiņš

Īsumā, jautājums šeit nav par to, uz ko skatāmies, bet kā mēs skatāmies un kā mums ir dota iespēja vērot pat to, kas nešķiet pabeigts. No tā nav jākaunas, nepabeigtību var pārvērst par daļu no efekta kā, piemēram, Gidelonas pili Francijā, ko jau kopš 1997. gada būvē tā, it kā cilvēki joprojām dzīvotu 13. gadsimtā. Viss pils komplekss ir eksponāts, kas iestidzis šķietamā nepabeigtībā, un, par spīti tam, ka tās apsaimniekotāji plāno pili pabeigt 2023. gadā, tā vien šķiet, ka tieši šī nepabeigtība ir lielākais apmeklētāju magnēts un izejmateriāls studijām, darbnīcām, praksēm.

Vēl nezinu, cik skrupuloza un atvērta būs jaunās LEBM direktores darba stratēģija. Neesmu šeit, lai mācītu, kā strādāt. Taču es esmu zinātkārs un bieži izbadējies apmeklētājs, kuram rūp tas, cik daudz tiek domāts par to, lai vietas būtu interesantas dažādiem apmeklētājiem. Kā kādā komentārā pie Facebook raksta par jaunumiem LEBM vadības jautājumos izteicās Paula Stradiņa Medicīnas vēstures muzeja direktors Kaspars Vanags, “ārzemju un vietējiem pētniekiem, invalīdiem, mazākumtautībām, bēgļiem, start-up programmētājiem, funkcionālā dizaina studijām (sic!)”. 

Jānobeidz ar rakstnieka Filipa Hafa (Philip Huff) citātu, aprakstot kādu senu, bet pašsaprotami krustugunīs nonākušu nīderlandiešu Ziemassvētku tradīciju – Melno Pēteri. “Cilvēki nevēlas mainīt tradīciju, lai to iznīcinātu. Tieši otrādi – tās pielāgošana laikmetam ir ar mērķi to saglabāt vēl vairāk.”[2] Ļoti ceru, ka jaunā LEBM vadība sapratīs – senas tradīcijas jaunās formās nav uzbrukums “latviskajai dzīvesziņai”, grūbu putras glābiņš slēpjas “gruboto” trendā, “tauta raksta” savu vēsturi mūžīgi tāpat kā muzejs, kas nebeidzas Ulmaņlaiku Latvijā.

Titulbilde: Telefona būdiņa. 20. gadsimta 10.–20. gadi. Seurasāri brīvdabas jeb tautas parks Helsinkos. Autors: Mārtiņš Eņģelis (2020)