Ja sākam likt ķeksīšus, kaut vai empīriski, cik “muzejiska” ir pilsētvide, nav iespējams noliegt, ka tās ir vislielākie un reizē visnenovērtētākie mantojuma vācēji un krājēji, saglabātāji, pētītāji, popularizētāji un veidotāji un tieši pilsētās vērojams visbrīnišķīgākais cilvēces materiālais un nemateriālais mantojums reāllaikā. Arhitektūra, skulptūras un pieminekļi ir ekspozīcijas, ielas ir gaiteņi, viss ir taustāms un interaktīvs, un vietējais iedzīvotājs, ko notvert, lai pajautātu pareizu laiku, ir mediators. Protams, ar saviem uzskatiem un prusakiem, bet kurš mediators muzejā ir ideāls un izpatīk katram? Galu galā – tieši cilvēks ir pilsētas vērtīgākais eksponāts.
Bieži vien mēs pilsētas neuzskatām par vietu, kur mantojums jāsaglabā tik skrupulozi kā muzejā, par kuru jādiskutē un kas jāpēta. Protams, to nosaka gan sabiedrības brieduma pakāpe līdzdarboties un iedziļināties vai, tieši pretēji, kolektīva trauma, kas liedz to darīt, gan garā un varā valdošā ideoloģija. Lielisks pierādījums Rīgā bija sāgas par Marsa parku un Pasaules tirdzniecības centra “Rīga” ēku. Parka patlaban vairs nav, un kādu laiku nebūs arī stāsta – sāpju vai kādas varas emocionālā terora dēļ tas kā kamols aizķēries kaklā.
Tā tie stāsti arī nomirst – tieši tāpat kā ar laiku nomirs Centrālkomitejas ēkas liecinieki, darbinieki, viesi vai gūstekņi, kas ir šīs vietas mediatori. Kā saglabāsim, pētīsim un krāsim šo nemateriālo mantojumu, ja pilsētvidi kaut nedaudz vairāk uzskatīsim par krātuvi, nevis tikai smilšu kasti?
Pirmoreiz ar apzīmējumu “pilsētmuzejs” saskāros, lasot ilgtspējas teorētiķa Mihela Švarca (Michiel Schwarz) veidoto A sustainist lexicon, kurā pavīdēja neskaitāmas atsauces uz pilsētvidi kā muzejisku telpu. Tas varēja būt 2016. gadā. Viens no piemēriem bija vairākas kopienas Amsterdamā, kuras strādāja, lai veicinātu izpratni par apkaimi kā muzejisku organismu. Kā viens no spēcīgākajiem metodes demonstratoriem atzīmējams fonds Museum zonder Muren jeb “Muzejs bez mūriem”. Tā vadībā no 2013. gada līdz šodienai ar dažādām sekmēm par Amsterdamas apkaimēm tiek runāts kā par reāllaika krātuvi, kur pētīt gan vēsturi, gan izcelt sabiedrībai, demokrātijai, pašai pilsētvidei aktuālas, neērtas tēmas.
Drīz pēc tam Maltā redzēju, lai gan pasīvu, tomēr metodi, kā urbāna vide pragmatiski, bet tomēr tiek uztverta kā vieta ekspozīcijai un tās cienīšanai. Neskaitāmi punkti visdažādākajās pilsētvides vietās bija papildināti ar anotāciju par to, kas šis objekts reiz ir bijis vai kādu nemateriālā mantojuma formu tas atspoguļo. Vietas tiešām bija neparastas. Nevis kārtējais jūgendstila piemērs, bet gan divtūkstoš gadu sens romiešu ceļa stabs vai teju jūras aprīti klintī iekalti sāls ieguves baseini.
Savukārt dzīvojamajās zonās bija izvietotas zīmes, kas aicināja ievērot klusumu un netraucēt Maltas dzīvajai un neparedzamajai ekspozīcijai – vietas iemītniekiem (ņemsim vērā, ka valsts izmēra ziņā ir tikpat liela kā Rīga un viesim nesastapties ar vietējo ir neiespējami).
Līdzīga sajūta mani pārņēma arī Bari, kur, ieturot distanci ar nedaudz ķecerīgu sajūtu kā zoodārzā, varēju vērot, kā sieviņas pie ielās izliktiem galdiem savā nodabā gatavo slaveno orecchiette jeb “austiņu pastu”. Gluži kā etnogrāfiskā brīvdabas muzejā, tikai autentiskāk un ar dabiski veidojušos scenogrāfiju. Droši vien performances kvalitāti cēla tas, ka autentiskums parādās, kad tās vērotājs atkāpjas, tādēļ es izlikos sieviņām neredzams.
Tomēr jāpatur prātā, ka pilsētās ir kāda problēma. Nē, precīzāk sakot, izaicinājums. Tā kā tās ir dzīvojošs un mūžīgi evolucionējošs organisms, lietas, vietas un stāsti plūst, mainās un pagaist. It sevišķi, ja tās ir sliktas lietas, vietas un stāsti. Kā gan citādi – kurš gan atstās mēslu čupu publiskai apskatei pilsētas centrā un klāt pieliks anotāciju? Taču daudz no tā, kas nav pa spalvai valdošajai ideoloģijai politikā un sabiedrībā, ar laiku ir lemts zudībai pilsētā.
Izaicinājums ir arī tajā, ka ikkatra metropole ir vieta, kur jāspēj balansēt starp pagātni, tagadni un nākotni un reizē starp lokālo un globālo, vietas garu un laika atmosfēru, visbeidzot – starp sabiedrības un tehnoloģisko evolūciju. Par spīti pieļautajām kļūdām, ko vēlamies izdzēst no kolektīvās atmiņas, vairums sabiedrības vienkārši atsakās vērties uz savu kļūdu eksponātiem pilsētvidē. Tas ir tikai pašsaprotami, taču kāpēc mums ir okupācijas muzeji, bet nav vienotas prakses, kā saglabāt, kā daudzi uzskata, “briesmīgo” modernismu?
Tad ir vajadzīgas tādas tūres kā Stuttgart 21, kur aktīvisti stāsta par dzelzceļu, kas šķeļ pilsētu un valsti, vai izrādes kā “Mārupīte”[1], kur iepazīstamies ar upes stāstu caur dzīvām atmiņām, kontekstiem un vietējiem mediatoriem. Visbeidzot, pieminēšanas vērts ir arī mans projekts “Labākās vietas, kur nomirt Rīgā”, lai atgādinātu par neērto mantojumu (ironiskā vai nopietnā manierē).
Tiesa, jebkura tūre atspoguļo to, cik neiedarbīgas tās ir un cik līdzīgi joprojām ir pašu muzeju krājuma demonstrēšanas veidi – apmeklētājam ir vien pasīva, loma, kamēr nemateriālais mantojums jeb stāsts paliek tikai stāsts ar statisku eksponātu – pilsētas ainavu.
Taču neērtas tēmas nav vien “pilsētas-muzeja” izaicinājums. Tās rada sarežģījumus teju katrā “parastajā muzejā” visapkārt pasaulei. Pārsvarā tāpēc, ka arī ekspozīcijas joprojām ir statiskas, bez interaktivitātes, nereti piesātinātas ar kādas rases, kultūras, sabiedrības grupas vai ideoloģijas ilgstošu pārākumu, kas neērtumu apvīlē vai iekombinē tā, ka tas izzūd vai arī pēkšņi kļūst par “vērtību”.
Pēdējo gadu “labākais” piemērs ir stāsts par Britu muzeju (British Museum), kuru pēc akadēmiķa un cilvēktiesību aizstāvja Džefrija Robertsona (Geoffrey Robertson) piemēra sākuši dēvēt par pasaulē lielāko zagto relikviju turētāju un saņēmēju. Tieši tādi paši ir arī citi “enciklopēdiskie muzeji”, piemēram, Luvra (Musée du Louvre) vai Metropolitēna muzejs (The Metropolitan Museum of Art) Ņujorkā. Britu muzejā pat norisinās “zagto mantu” tūres, kur tiek runāts tieši par šo britiem kā savas zemes etnosam nepiederošo mantojumu. Lai arī cerības mazas, ka lielākā daļa eksponātu atgriezīsies savā dzimtenē, vismaz prieks, ka institūcija šīm neoficiālajām un neglaimojošajām tūrēm ļauj brīvi norisināties.
Turpretī mūsu neērtākais pilsētmuzeja eksponāts Rīgā un Latvijā ir Uzvaras piemineklis. Dadzis acī un reizē totēms, vēsture gan vienam, gan otram, uzvara un zaudējums laikā.
Es esmu retais no tiem, kas iebilst pret tā demontāžu. Pirmkārt, man kā savtīgam gidam reizi pa reizei nebūs ko pastāstīt un ietērpt kontekstā – ikvienam no mums kā muzeja apmeklētājam taču neinteresē uzburts stāstiņš, ja var redzēt tā materializāciju.
Otrkārt, ja urbāna vide tiešām tiktu uztverta kā klasisks muzejs un uzvaras piemineklis kā eksponāts, mēs taču vilcinātos to mest ārā un noliktu vismaz kaut kur krātuves dibenā, vai ne? Taču – teiksiet – sāpe paliek? Ne vella nepaliek, interesanti, kurš no šodienas tīņiem pēc 10 gadiem varēs sazemēties ar šobrīd notiekošo kopienu sadursmi un vispār izprast, kāpēc totalitārisms ir briesmīga lieta, ja nebūs pieminekļa ar visu tam līdzi nākošo segumu.
Esmu viens no tiem, kas tic antropologa Marka Ožē (Marc Auge) supermodernitātes definīcijai – “meklēt pozitīvo negatīvajā”[2]. Radīt vietu no “nevietas” jeb punktu kartē, ar ko nesaistās nekas vai kas raisa tikai negatīvas sajūtas. Dekontekstualizēt to, kas eksistē, un stāstīt tā, kā šķiet pareizi, iekārtojot parku ar informatīvām plāksnēm un izbūvējot memoriāla pazemes zāli tā, lai mūsu sāpe kļūst par simbolu cerībai un demokrātijas uzvarai pār uzvarētājiem. Ebreju kopiena pieņēma Aušvicu, kas atstāta, lai mūžīgi atminētos vienu no cilvēces zemākajiem punktiem. Ja Uzvaras piemineklis tiks noslaucīts no zemes virsmas, ar dievu arī latviešu konteksts, traģēdija un visa padarīšana.
Foto: Mārtiņš Eņģelis
[1] Režisora Valtera Sīļa un dramaturga Jāņa Baloža izrāde-pārgājiens “Mārupīte” veltīts 2011. gada vasarā notikušajai ekoloģiskajai katastrofai Mārupītē. Tā tiek uzskatīta par otru nopietnāko ekoloģisko katastrofu neatkarīgās Latvijas laikā. Radošā komanda kopā ar skatītājiem dodas pārgājienā, lai atrastu katastrofas pēdas un atbildīgos šajā noziegumā pret dabu.
[2] Augé, Marc (1995). Non-Places: Introduction to an Anthropology of Supermodernity. London, New York: Verso, p. 122.