Muzeja apmeklētāju trajektorijas ir neparedzamas, reizēm tie kā komētas ielido muzeja telpā un atstāj aiz sevis spožas sliedes. Tā Žaņa Lipkes memoriālā ienāk cilvēki, kuri piedalījušies lidmašīnas aizdzīšanā operācijā Kāzas vai organizējuši ebreju pagrīdes pulciņus, Rumbulas talkas, izdevuši “samizdata” žurnālus un ir ar mieru dalīties šajos stāstos ar citiem rīdziniekiem. Izplānot to nav iespējams, tāpēc nākas uz karstām pēdām aicināt uz sarunu muzeja sekotājus, lai šīs liecības nepaliktu tikai mūsu diktofonos. Ir vērts riskēt arī ar nelielu klausītāju pulku tādai “ziblekcijai”, jo tā ir reta iespēja ieraudzīt citu Rīgu, uzklausīt tās lieciniekus, jo tagad tā ir mūsu ikdienā neredzama cilvēku dzīves topogrāfija. Izgaismot paslēptu Maskavas forštates stūri tagad izdevies arī “Free Riga” komandai.
Free Riga ir aktīvistu grupa, kura atdzīvina Rīgas tukšos namus radošai darbībai, apdzīvo un atdzīvina tos. Postažai atņemtajās mājās dzīvo jauni cilvēki, viņu kaķi un māksla, tās kalpo kā radošas dzīves laboratorija. No Hamburgas vajadzēja atbraukt kinomāksliniekam Rejam Justeram, kurš apmetās vienā no pamestajām ēkām, lai atrastu 70 gadus paslēpto Ritovu ģimenes mantojumu, kurš tur neskarts glabājās no nacistu okupācijas pirmajām dienām līdz 2016. gada nogalei. Reja lielākā vēlme bija atrast Ritovu ģimenes mantiniekus, ja vien tādi pēc holokausta ir izdzīvojuši.
Muzeju cilvēki viens otru pazīst vai vismaz māk viens otru atrast, tāpēc vakarā, kad Mārcis Rubenis Kaņepes Kultūras centrā man stāstīja par atrastu ebreju slēpni Turgeņeva ielas koka namā, bija skaidrs, ka mums kā muzejniekiem jāpalīdz vismaz saprast, kas tur atklāts. Kopā ar muzeja “Ebreji Latvijā” direktoru Iļju Ļenski un kolēģi no Lipkes memoriāla, vēsturnieci Gunu Vainovsku vismaz daļēji mēģinājām aprakstīt peļu mēslu un gadu desmitu putekļu klātos priekšmetus un grāmatas.
Nav īsti skaidrs, ko ar šādu kultūras mantojuma daļu muzeju ainavā darīt. Šobrīd neliela daļa no atrastā visiem apskatāma Turgeņeva ielas telpās. Tur ir gan mīļotās matu lokas un dramatiskas mīlas vēstules no Petrogradas, Ritovu ģimenes sabata svečturi, fotogrāfijas ar mums neatpazīstamiem cilvēkiem, lūgšanu grāmatas, viena pat ar aizlūgumu par Kārli Ulmani, valdību, armiju, aizsargiem un visu tautu. Svēto grāmatu kaudzē bija arī Pesaha Agada – jūdu Lieldienu lūgšanu grāmata, kuru lasa mielasta laikā; ģimene to ik gadus izmantojusi, spriežot pēc dāsnajiem vīna traipiem. Atrastās grāmatas ir ivritā, jidišā, krievu un franču valodā. Ģimene darbojās tekstila industrijā, vecā Ritova Benciona dēls Vulfs piedalījies Latvijas Brīvības cīņās, bijis leitinants 7. Siguldas kājnieku pulkā. Saglabājušies arī ģimenes tekstila uzņēmuma dokumenti, rasējumi, mācību materiāli, fotorāmji, audumu paraugi un ķimikāliju pudeles, pat ceļojuma komplekts kungu bārdu kopšanai. Nelielajā telpā virs koka kāpnēm bija arī spilvens, varbūt kāds no Ritovu ģimenes tur mēģinājis kādu laiku slēpties? Atrastie artefakti aprautiem teikumiem liecina par pirmskara laiku, un joprojām ir neskaidrs, kā šo mantojumu padarīt pieejamu un eksponēt. Kamēr vēsturnieks Iļja Ļenskis vada ekskursiju par desmit no izstādītajiem priekšmetiem, viņš tos saudzīgi cilā ar baltiem cimdiem, bet to nedarīs lielākā daļa izstādes apmeklētāju. Kādas gan varētu būt ģimenes dārgumu eksponēšanas iespējas? Muzejs – slēpnis, muzejs – rakņāšanās vienas ebreju ģimenes bēniņos, muzejs – materiālais mantojums līdz brīdim, kad tas sabirst kāda apmeklētāja pirkstos?
Gribēju gan minēt kādu pozitīvu neliela pilsētas muzeja piemēru, kuru varbūt vērts izskatīt arī šīs Turgeņeva ielas koka ēkas un pat visa kvartāla kontekstā. Ja esat Īrijā, jums noteikti būtu jāredz lieliskais Mazais Dublinas muzejs, kur vietējie iedzīvotāji sanesuši priekšmetus, kurus drīkst aiztikt, ļauts sēdēt dubliniešu šūpuļkrēslos un klausīties kaimiņu stāstus par dzimto pilsētu. Trevors Vaits, īru izdevējs un ēdienu kritiķis, tagad ir muzeja direktors, kura iniciatīva City of a Thousand Welcomes guva neticamu atsaucību. Ideja, ka Dublinas viesus sagaidīs kāds no 1000 brīvprātīgajiem, kuri parādīs katrs savu pilsētu, izdzers ar tiem pinti Ginesa alus un ieteiks, ko būtu vērts redzēt. Dublinietis ir pilsētas dzīvā daļa un atmiņas nesējs. Tūkstotis brīvprātīgo pieteicās diennakts laikā.
Līdzīgs formāts varētu būt iedvesma Maskavas forštates apmeklējuma pieredzei, tā noteikti būtu vērtīgs pienesums alternatīvo tūrisma maršrutu meklētājiem. Šādu piedāvājumu šobrīd izveidojis projekts Mans rajons Lastādija, atklājot mums ne tik zināmās Maskačkas vietas.
Foto: Lolita Tomsone