Domāju, ka muzejniecei nav iespējams atstāt neievērotu faktu, ka Latvijā jau pazīstamais kolekcionārs un modes vēsturnieks Aleksandrs Vasiļjevs pēc daudzkārtējām savas kolekcijas demonstrācijām tādos muzejos kā Dekoratīvās mākslas un dizaina muzejs, Liepājas muzejs un Daugavpils Marka Rotko mākslas centrs beidzot ir ieguvis pastāvīgas ekspozīcijas vietu Rīgā, Grēcinieku ielā 24. Tādēļ kādu sestdienu labā kompānijā devāmies uz jaunatvērto Modes muzeju (veidotāji: Nataļja Muzičkina sadarbībā ar A. Vasiļjeva fondu).
Jāatzīmē, ka šis ir pirmais ārvalstu investora veidotais muzejs Latvijā, un netiešā veidā tas mums kalpo kā publisks atzinums: jā, Rīga un Latvija ir vieta ar augstu kultūras patēriņu, noturīgām muzeju apmeklēšanas tradīcijām, ar ievērojamu tūristu apgrozījumu un interesi par kultūru, tostarp modi.
Cieņa pret nacionālo un personisko
Sākot muzeja apmeklējumu ar mājas lapas izpēti, pirmais, kas mani uzrunāja, ir pietāte pret vietējo – nacionālo kultūrtelpu. Kā modes parādībai ir veltīta vieta gan latviešu tautastērpam, gan padomju periodam ar vēl tagad dzīvā zīmola “Rīgas Modes” uznācienu. Cieņa pret nacionālo vērojama arī ekspozīcijā, kur izstādīti gan Rīgā ražoti priekšmeti, gan rīdziniecei piederējuši priekšmeti, gan arī Nīcas tautastērps.
Kaut gan parasti par labu es dēvēju galvenokārt informatīvu, funkcionālu un aktuālu mājāslapu, tad šoreiz Modes muzeja mājaslapu vērtēju kā interesantu. Vairākas tās sadaļas var lasīt kā stāstus par man līdz šim diezgan svešu jomu – modi. Otra lieta, kas ir atšķirīga no mums ierastajām muzeju mājas lapām, – tā ir ļoti personiska un prot pateikt paldies. To raksturo gan A. Vasiļjeva stāsti, gan arī daudzu projektā iesaistītu personu pieminējums, pateicības un attēli, un tas ir pretstatā “mūsu” muzeju tradicionālajai anonimitātei.
Attieksme
Pirmais, kas nāk atmiņā no sestdienas apmeklējuma, ir čubināšanās. Katrs apmeklētājs, katrs (!) tiek apkalpots, pavadīts un, labā nozīmē, uzmanīts, lai iepazīstinātu viņu ar ekspozīcijas maršrutu, saturu un iespējām, kaut gan apmeklētāji plūda nepārtraukti. Bērni tiek sevišķi pieskatīti – ieģērbti krinolīnā un iesaistīti nodarbēs visā muzeja areālā no ekspozīcijas līdz kafejnīcai. Un, protams, ka ir iespējas fotografēt bez papildus maksas gan ar zibspuldzi, gan bez, gan ar telefonu u.tml. Un tas, manuprāt, ir ļoti godīgi, kad muzejs pasaka: jūs visu drīkstiet, bet mūsu cena ir tāda un tāda. Daudzos Latvijas muzejos vēl joprojām ir otrādi: cena ir tāda un tāda, bet tad nu priecājaties, ka vispār jūs uzņemam, tie taču ir tikai pāris braucieni sabiedriskajā transportā...
Vizuālā kvalitāte
Vienkāršība, profesionālisms un vēl kas nedefinējams, varbūt, mīlestība uz objektu vai perfekcionisms, vai pat teatrālisms – apmēram tā es raksturotu ekspozīcijas vizuālās īpašības, kuru kopējā iezīme ir baudāmība. Viss ir labi izgaismots, spožs, elementāriem tekstiem, kas atveidoti milzīgiem burtiem, interaktivitātes elementiem. Šādā kontekstā, protams, nevar nepieminēt t.s. trešo zāli, kurā eksponētie tērpi pārstāv apmēram 150 gadus ilgu laika posmu un tiek demonstrēti kopā ar mūziku, vienkāršā, bet asprātīgā veidā atsevišķi izgaismojot katru laikmetu. Šeit par maniem favorītiem kļuva 1978. gada disko stils “Queen” izpildītās “We are the Champions” pavadījumā, taču arī valša skaņās aplūkojamie 18. gadsimta otrās puses balles tērpi, protams, ir katras meitenes sapnis.
Par radošuma rozīnīti es laikam sauktu mūzikas izmantojumu ekspozīcijā – vieglu, neuzbāzīgu, nekādā ziņā ne monotonu vai traucējošu. Savienojumā ar ekspozīcijas vizuālajām īpašībām – teatralitāti, pašu tērpu krāšņumu – tā laikam bija nots, kas dominēja un uz kuru noskaņojos. Šādā pavadījumā ekspozīcijas zemteksts ir aicinājums apmeklētājam kļūt par baudītāju – laikmeta, tērpu, mūzikas –, veidojot to kā mentālu un vizuālu paralēlismu pašai modei, kuras viena no galvenajām īpašībām taču ir sagādāt baudu. Šeit es saskatu tādu pašu prasmi eksponēt priekšmetu, kādu izcēlu savā iepriekšējā gada Rīgas Motormuzeja apmeklējuma apskatā.
Kas ir mode?
Lai arī kopumā es šo muzeju vairāk raksturotu kā “skaisto lietu muzeju” un “mīlestības uz skaistām lietām muzeju”, tad tomēr Modes muzeja ekspozīcijas veidotāji apmeklētājam vairākkārtīgi piedāvā atbildēt uz jautājumu, kas ir mode, un tiecas mūs izglītot gan attiecībā uz Art Deco stilu, gan attiecībā uz laikmeta sociālo realitāti. Kas ir mode? – dzīvesveids, sociālais statuss, funkcionalitāte, laiks vai laikmets, cilvēces sociālā kopā būšana, rotaļāšanās, spēle, radošums? Vai viss kopā? – un atbilde ir tikpat nedefinējama kā jautājumam: kas ir māksla?
Izpratne par to, kas ir mode 20. gadsimta 30. gados, īpašajā izstādē tiek saistīta ar sievietes lomu sabiedrībā un atklāj modes, sievietes un laikmeta laikam gandrīz vienmēr pretrunīgās attiecības. 30. gadu dāmai ir jāprot gatavot ēst, iekārtot māju, audzināt bērnus, būt vīrieša elegantajai līdzgaitniecei, tāpat viņai jādodas uz darbu, protams, jāuzkopj, un tad vēl ir tā pasaule, kurā ir žilbinošie tērpi un aksesuāri, smalkās rotas un kurpes, zīds, mežģīnes, kažokādas, peņuāri, austrumu motīvi un smalkas mājas kurpītes. Vai tiešām tā ir viena un tā pati sieviete? Šādā filozofiski socioloģiskā aspektā laikam jau 30. gadi ir interesants laiks, jo pārstāv vizuālu diskusiju par to sievietes pilnībā nedefinējamo esamību sabiedrībā, kas turpinās vēl šodien, kur sievietes lomai un uzdevumiem tiecamies pierakstīt visu, ko vien varam iedomāties. Skaidrs ir tikai viens – sievietei ir jālaiž pasaulē bērni. Jā, un varbūt skaidrs ir arī tas, ka mode ir sievietes pašsaprotamākā iespēja izpaust savu radošumu.
Šī ekspozīcija neveido zinātnisku vai filozofisku modes interpretāciju, tikai mudina skatītāju reflektēt, un tas izdodas labi. Ja apmeklētājs vēlas plašākas un varbūt arī nopietnākas interpretācijas, tas iespējams, iegādājoties kādu no A. Vasiļjeva grāmatām, kas pieejamas muzeja suvenīru veikalā un daudzviet citur Rīgā: “Es esmu modē” (2011), “Modes likteņi” (2013), “Eiropas modes vēsture 18.–20. gs.” (2014) un “Skaistums cauri gadsimtiem” (2016).
Kritika
Patiesībā tajā amplitūdā, uz ko muzejs ir pieteicis pretenzijas, ir maz ko kritizēt, varbūt vienīgi ir lietas, ko mūsu, muzejnieku, izpratnē varētu darīt savādāk. Piemēram, mazie apmeklētāji tiek uzreiz nodarbināti ar īpašas darba lapas aizpildīšanu. Atrast pareizās atbildes nebūt nav viegli, beigās gan mēs to izdarījām, bet ne par to ir stāsts. Atbilžu kopums veido tādu kā uzmanības un vērīguma, arī loģiskās domāšanas testu, bet ne ieskatu ekspozīcijas saturā. Muzejnieki noteikti izvēlētos tādus jautājumus, atbildes uz kuriem veidotu stāstu par modi 30. gados, Art Deco vai citu tēmu? Tāpat arī noderētu kādi paliktņi zem šīm lapām, lai nerastos kārdinājums atspiesties pret vitrīnām.
Otrkārt, kafejnīca, kaut arī ļoti demokrātiska cenu ziņā, ar laipnu apkalpošanu, tomēr šķiet nepabeigta ne tikai tehniski, bet arī bez kārdinošām smaržām un gardām pusdienām, kaut arī tieši šai kafejnīcai putukrējuma, šokolādes, kafijas un vaniļas smaržas varētu kļūt par zīmola sastāvdaļu.
Pēcgarša
Paradoksālā kārtā tieši šis – profesionāli un mazliet kičīgi realizētais komerciālais – projekts man atstājis ļoti izteiktu pēcgaršu. Atskatoties uz šo apmeklējumu ar pāris nedēļu distanci, saprotu, ka esmu sevī risinājusi sarunu par modi. Līdz šim es un mode dzīvojām paralēlās pasaulēs; izteikt sevi tās kategorijās man šķita dārgi, laikietilpīgi, grūti un, ko tur slēpt, nevajadzīgi. Turpretī tagad man radušās aizdomas par izšķiestiem resursiem. Valkājot lietas, kuru paredzamais liktenis ir tikai miskaste vai labākajā gadījumā pārstrāde, es jūtos sevi ierobežojusi. Mode mums piedāvā radoši izpausties savā ikdienā, bet mēs turpinām izmisīgi un dārgi eksistēt tajā produkcijā, kas ir vai nu par mazu, vai lielu, vai nepieguļ, vai gatavota no pārstrādātām PET pudelēm. Tādējādi mode man šobrīd šķiet kā cits dzīves stils, iespēja paskatīties uz pasauli savādāk, un tas ir kārdinoši.
Patiesībā A. Vasiļjevs ar šo muzeju rāda mums brīvu nišu – ne tikai Rīgas kā bijušās modes galvaspilsētas neizmantoto potenciālu, bet arī paviršajā patērētāju sabiedrības kultūrā un, tādēļ arī likumsakarīgi – lētuma un masu produkcijas laikmetā –, atgriezties pie modes gan kā pie iekšējas refleksijas, gan individuāla radošuma.
Fotogrāfijas autore Agnese Neija