Mēs bijām modes muzejā, tur bija daudz kleitu, kurpju, svārku, somiņu, aksesuāru. Tas viss bija no 1920. un 1930. gadiem, 1825., 1897. un 1975. gada.
Man iedeva aptaujas lapu, kur bija jāatbild uz jautājumiem, un es dabūju mazu balviņu. Daži jautājumi bija diezgan dīvaini, piemēram, kurā telpā atrodas rīdzinieces kleita. Es to nevarēju saprast. Bija diezgan grūti, bija pārāk daudz kleitu, kuras līdzinājās rīdzinieces kleitai, tāpēc bija grūti izvēlēties. Visvairāk kleitu bija no Ņujorkas, Parīzes un Lielbritānijas. Kurpes bija uz augstiem papēžiem, daudzas no tām bija no zīda. Man tādas kurpes nepatika. Man ļoti patika tie skapīši, kurus varēja atvērt un skatīties iekšā, tur bija kurpju pāri un aksesuāri. Vēl man ļoti patika viena lieta – man patika, ka citiem tērpiem bija it kā lapsa ap kaklu. Tas man likās ļoti modīgi. Vēl man patika operas kleitas. Man patika viena tāda kleita, kurai uz labā pleca bija melna puķe. Vēl man ļoti patika tāda kleita, kas bija izgatavota Francijā un tā bija kā rozā taurenis. Vēl man patika daudz jautājumu, uz kuriem datoriņos bija jāatrod atbildes. Es uzzināju, kāpēc dāmām vajadzīgi stipri zobi, lai pārkostu virvi. Tas bija smieklīgi.
30. gadu sievietei bija jābūt ar labu stāju: ja nu viņai taisa kleitu un viņa stāv ar salīkušu muguru, tad to kleitu arī tādu uztaisa. Vēl viņai vajadzīgas taisnas kājas – viņa nedrīkst likt kājas uz iekšu, jo tad kurpes var sasisties kopā un kaut kas var notikt. Vēl viņai bija jābūt ar baltiem zobiem, jo, ja viņa ir pazīstams cilvēks, tad viņai jārādās kaut kur ārpus savām mājām.
Vēl man ļoti patika tumšā zāle, jo tur bija klāt mūzika un viss kustējās. Vēl tur bija viena vitrīna, kur it kā kaut kas notiktu Francijā. Tur bija vēl viens tāds jautājums: “atrodi, cik cilvēku bija vitrīnā par 1920. gadiem”, un man bija ļoti viegli atrast, jo es to tieši tikko biju redzējusi. Tumšajā telpā visskaistākā bija operas mode, jo man patīk gan kuplas kleitas, gan arī tā mūzika bija tāda...
Šis muzejs ir atšķirīgs no citiem, jo tas ir modes muzejs un nav nekādu vēsturisku piemiņu muzejs. Tas muzejs ir uzcelts tikko. Tas pieder Aleksandram Vasiļjevam. Viņam ir daudz savu raidījumu, kur viņš rāda jaunāko modi. Modei vajadzīgs muzejs, lai cilvēki atcerētos, kā tērpās agrāk un kā tērpjas tagad. Mode ir pats cilvēks. Tā kā visi nav vienādi, katrs ir citādāks.
Man likās smieklīgi, ka varēja likt neīstās dzimumzīmes – skaistuma mušiņas. Man sākumā likās, ka tie ir lipināmie auskari. Es uzliku uz pieres augšā, un tas nozīmēja, ka esmu majestātiska būtne.
Man vienīgais, kas nepatika bija tas, ka tur bija dažas tādas kleitas, kurām bija pieliktas kurpes, un man likās, ka tās kleitas nesaskan kopā ar kurpēm, nevarēja īsti saprast.
Pēc tam mēs aizgājām uz kafejnīcu. Man ļoti patika tajā kafejnīcā sulas automāts. Tas bija savādāks, un man tas likās smieklīgi. Vēl tajā kafejnīcā bija tāda spēle, kur vajadzēja likt kāda cilvēka augšējo daļu kopā ar apakšējo un vēl varēja rotāt eglīti un rakstīt ar tinti.
Man ļoti patika uzvilkt krinolīnu, tikai man nepiestāvēja, jo man bija bikses kājās.
Agates zīmējums