Sākotnējais plāns bija šāds – 2018. gadā, sagaidot Latvijas valsts simtgadi, Latvijas Nacionālais vēstures muzejs (LNVM) atgriežas Rīgas pilī ar Latvijas muzeju kopizstādi, kas būtu pirmā rekonstrukcijas realizācijas kārta. 2016. gads nāca ar ziņu, ka pils rekonstrukcija 2018. gadā vēl noteikti netiks pabeigta, tāpēc simtgades izstādei jāmeklē citas telpas. Zināms arī, ka jau pie tā ambiciozajiem kopizstādes projekta realizācijas termiņiem LNVM ir piekritis Latvijas valsts simtgades biroja lūgumam izstādi atklāt pusgadu agrāk, nekā sākotnēji plānots – 2018. gada maijā.
Saliekot zināmos saskaitāmos kopā un pretnostatot tos atlikušajiem 14 mēnešiem līdz paredzētajai atklāšanai, var nedaudz pārsteigt optimisms, ar kādu muzejs pieiet simtgades cienīgā vienādojuma risinājumam. Pa šo laiku jāpagūst izveidot dizaina konceptu, kam pie secīga kapitālprojekta īstenošanas plāna būtu jākļūst par pamatu publiska iepirkuma konkursam uz dizaina plāna izstrādi un ražošanu. Ievērojot to, ka izstādes satura izstrāde patlaban ir konsultāciju fāzē, no malas skatoties uzdevums nešķiet no vienkāršajiem. Un tas vēl pie viena zināmā nosacījuma – apjomīgās priekšmetu deponēšanas akcijas (līgumi, apdrošināšana, priekšmetu sagatavošana eksponēšanai, loģistika un instalācija), kas gulst uz muzeja kuratoru un administratīvā aparāta pleciem.
Taču, kā jau katrā apjomīgā projektā, arī šajā noteikti ir virkne nezināmo, tālab par to, kā notiek izstādes veidošana, kur izstāde notiks un par ko tā saturiski būs, izvaicājām LNVM direktora vietnieci zinātniskajā darbā Irinu Zeibārti.
Ar Irinu tikāmies LNVM pagaidu ekspozīcijā, Brīvības bulvārī 32. Jāatzīmē, ka pretstatā mūsu nelielajai skepsei attiecībā uz izstādes norises vietu un idejas realizēšanas reprezentativitāti bijušajā Saktas mājā, muzeja pārstāvji un darba grupa ar šo variantu, šķiet, ir apmierināti. Irina izved pa pagaidu muzeja telpām, demonstrē potenciālo izstādes maršrutu un stāsta par esošo telpu paplašināšanu izstādes vajadzībām.
Sarunas laikā uzzinu, ka cilvēkiem ar kustību traucējumiem Latvijas simtgadei veltītajā muzeju kopizstādē diemžēl būs jānokļūst pa sētas pusē ierīkotu pacēlāju, pat ne liftu. Lifta izbūvei vajadzīgas saskaņošanas, kurām šobrīd vairs nav laika. Lūk, te viens no nezināmajiem, bet tik daudz par infrastruktūru. Tikmēr izstādes saturs top, darba grupa aktīvi strādā un joprojām tiek gaidīta Latvijas muzeju iesaistīšanās satura veidošanā.
Neatbildēti pēc sarunas paliek vairāki jautājumi no nezināmo lielumu sērijas, piemēram, cik veiksmīgs būs novatoriskā izstādes koncepta risinājums ar apjomīgu deponēšanas programmu no Latvijas muzejiem, satura veidošanu tomēr atstājot visai šauri specializētas (vēstures un mākslas vēstures ekspertu), ne starpdisciplināras darba grupas rokās? Pat pie spīdoša saturiskā un dizaina koncepta nosacījuma, ievērojot tirgus specifiku nozarē, paliek jautājums, kā veiksies ar publisko iepirkumu un tā realizāciju tik saspringtos termiņos? Visbeidzot, cik pamanāma un reprezentatīva būs šī Latvijas muzeju kopizstāde, īsi sakot – vai tā kļūs par nozares varēšanas vai pieticības apliecinājumu? Bet to mēs redzēsim aptuveni pēc gada. Šobrīd atliek vien vēlēt LNVM un visiem esošajiem un potenciālajiem simtgades izstādes sadarbības partneriem labu veiksmi!
Ineta Zelča Sīmansone: Ja nezinātājam būtu jāpastāsta, kas būs Latvijas valsts simtgadei veltītā muzeju kopizstāde?
Irina Zeibārte: Ļoti īsi kopsavelkot, tā būs atbilde uz jautājumu, kas ir Latvija simts gados un kas esam šajā Latvijā mēs. Izstādes vadmotīvs jau no paša sākuma, domājot par šo izstādi, ir zeme, tauta, valsts. Tas arī ir pamats, pie kura mēs joprojām strādājam un kuru attīstām. Kas ir zeme? Zeme ir pamats, uz kā mēs stāvam. Tauta – tie esam mēs paši, kas te dzīvojam. Tauta kļūst par nāciju, un nācija izmanto savas tiesības izveidot valsti. Latvijas valstij tad mēs arī svinam simts gadus. Loģiski, ka ir ievads, kā šī zeme un tauta ir veidojusies un kļuvusi par nāciju, kas izveido valsti. Bet valsts simts gadi ir galvenais šajā stāstā, galvenā sadaļa šajā izstādē.
Mūsu mērķis ir, lai pēc izstādes apmeklētājs iziet ar jautājumu – kas būs rīt, kādi būs nākamie simts gadi?
IZS: Tagad ir pilnīgi droši, ka simtgadei veltītā Latvijas muzeju kopizstāde notiks šeit, LNVM pagaidu telpās, Brīvības ielā 32 (ko droši vien visi vairāk atpazīst, kā agrāko Saktas māju)?
IZ: Jā, droši. Tā ir šaurā bezizeja, jo brīvu telpu nav un nav paredzamas. Iespējams, kaut ko varētu atrast, bet tas ir tik lielas naudas jautājums, par kuru, šķiet, mums nav ko diskutēt. Mans viedoklis ir, ka ņemot vērā, ka tie ir tik lieli svētki un mūsu paaudze nekad vairs tik lielus svētkus nepiedzīvos, mums ir jātērē nauda saturam, nevis lietām, bez kurām varam iztikt. Bez izrādīšanās un ārišķībām. Kopumā izstādei pieejami 700 kvadrātmetri. Tas mūs samierina ar šo situāciju.
IZS: Vadmotīvs – zeme, tauta, valsts – tiek plānots arī kā nosaukums?
IZ: Nē. Nosaukums vēl tiek slīpēts. Drīz publiskosim.
IZS: Kā jūs pamatotu, kāpēc simtgadi svinot, mums nepieciešama šāda izstāde?
IZ: Un kāpēc ir valsts vajadzīga? Arī mobilizējoties mēs svinam un apliecināmies, rādām to, kas mūs satur kopā, bet arī to, kas ir sarežģītais, neviennozīmīgais. Izstāde ir nepieciešama, lai mēs, muzeju sabiedrība, visai Latvijas sabiedrībai ar unikāliem un muzeoloģiskiem līdzekļiem parādītu, ko tad mēs esam izdarījuši, kā muzeji redz šo nacionālo pašapliecināšanos un to, kā valstiskums izpaužas [ar] mūsu acīm un līdzekļiem.
IZS: Izstādi veido darba grupa. Pastāstiet, kuri muzeji ir šajā darba grupā.
IZ: Izstādes veidošanu vada darba grupa, kurā piedalās pārstāvji no LNVM (Astrīda Burbicka, Imants Cīrulis, Toms Ķikuts, Irina Zeibārte), Rīgas vēstures un kuģniecības muzeja (Ilona Celmiņa), Latvijas Kara muzeja (Juris Ciganovs), Latvijas Nacionālā mākslas muzeja (Ginta Gerharde-Upeniece), Latvijas Okupācijas muzeja (Dāvis Pumpuriņš), Rakstniecības un mūzikas muzeja (Māra Eņģele), Cēsu Vēstures un mākslas muzeja (Tālis Pumpuriņš). Katrā koncepcijas izstrādes fāzē informācija tika sūtīta visiem Latvijas muzejiem, un mēs esam centušies iekļaut visu muzeju ieteikumus, idejas un labojumus.
Tam visam pa vidu mums bija divas koncepcijas apspriešanas fāzes. Notika koncepcijas apspriešanas sanāksme ar ekspertiem. Diskutēt par saturu tika aicināti profesors I. Butulis, kultūras socioloģe D. Bleiere, filozofs A. Svece, kolēģis D. Īvāns, žurnālists P. Raudseps, Latvijas Vēstures skolotāju biedrības vadītājs V. Klišāns. Otra koncepcijas apspriešanas reize bija, kad ar Latvijas Muzeju padomes un izstādes darba grupas dalībniekiem diskutējām par izstādes ideju un turpmāko darbību, iezīmējot arī iespējamās problēmas.
Pašlaik darba grupa Toma Ķikuta vadībā ir pabeigusi veidot izstādes koncepciju. Koncepcija ir izsūtīta visiem Latvijas muzejiem, tāpat visi Latvijas muzeji ir saņēmuši aptaujas lapu – tematikās struktūras shēmu, kurā, atbilstoši koncepcijas tēmām un savam krājumam, visi ir aicināti pieteikt priekšmetus, dzīvesstāstus, kurus varētu eksponēt izstādē. Gaidām pieteikumus. Tad mēs sapratīsim, kas no Latvijas muzeju krājuma mums jau ir un kā mēs varam noklāt savas koncepcijas tēmas.
Līdz vasaras sākumam esam plānojuši izstādes tematiskās struktūras plānu pabeigt. Tad sludināsim mākslinieciskās koncepcijas konkursu.
IZS: Jūs pieminējāt, ka darba gaitā izstādes idejas ik pa laikam sūtījāt visiem Latvijas muzejiem apspriešanai. Decembrī notikušajā Latvijas muzeju direktoru sanāksmē dzirdējām, ka pārlieku liela aktivitāte no muzejiem nav bijusi.
IZ: Jā. Mēs būtu gaidījuši lielāku aktivitāti. Mums šķita, ka šī varētu būt tā reize, kad visi Latvijas muzeji izvelk laukā savus dārgumus un parāda kopizstādē. Muzeju nozare kopumā varētu spodrināt savu tēlu. Taču šai zināmajai pasivitātei ir arī objektīvi iemesli. Piemēram, tas, ka 2018. gadā lielākā daļa muzeju organizēs arī paši savas izstādes un viņu uzdevums savas lielākās relikvijas un dārgumus parādīt vietējiem iedzīvotājiem. Kā vēl viens iemesls varētu būt noslogotība.
IZS: Jūs nedomājat, ka koncepcija ir par sarežģītu definēta un muzeji to līdz galam neizprata un neieraudzīja savas iespējas piedalīties? Vismaz sākumā.
IZ: Nē. Jau pirmajā sanāksmē 2015. gada rudenī piedalījās ļoti daudz Latvijas muzeju un pilnvaroja darba grupu izstrādāt koncepciju. Mēs arī uzreiz aicinājām visus muzejus iesniegt priekšlikumus par to, kā viņi redz, kāda būs šī izstāde, par ko būs šī izstāde. Mēs saņēmām 8–10 priekšlikumus. Pārējie klusēja. Otra lieta – mums tomēr jādomā par katras izstādē iekļautās tēmas pamatojumu, redzējumu, kādēļ par to būtu jārunā. Šie redzējumi par katras tēmas nozīmi un vietu izstādē nevar būt vienkārši apgalvojumi.
IZS: Par saturu runājot, iezīmējiet, lūdzu, izstādes lielākās tematiskās līnijas.
IZ: Ir ievaddaļa – idejas tapšana, zeme un tauta līdz 1918. gadam. Centrālā izstādes daļa ir simts valsts gadi. Simts gadi ir sadalīti hronoloģiskās tēmās, piemēram, Ceļš uz Latvijas valsti, Idejas aizstāvēšana, Jauncelsmes ideāli utt. līdz pat valsts atdzimšanai un demokrātijas ceļam, apmēram līdz 2004. gadam. Un atklātā noslēguma daļa, kura veltīta mūsdienām ar jautājumu sadaļu beigās; tas ir skats uz Latviju mūsdienās un jautājums par to, kādi tad būs nākamie simts gadi. Mēs gribētu, lai visas deviņas izstādes sadaļas tiktu veidotas pēc līdzīgas struktūras, principiem – politiskais fons un uz šī fona tiek būvēts laikmeta raksturojums, kuru veido un satur kopā konkrētu cilvēku dzīvesstāsti, protams, arī priekšmeti.
IZS: Kāpēc hronoloģiskais stāsts beidzas ar 2004. gadu?
IZ: Tas, kas noticis ar mums kopš 2004. gada vēl nav vēsture, tā ir politika. Mēs vēl joprojām dzīvojam situācijā, ko veido mūsu iestāšanās Eiropas Savienībā un NATO.
IZS: Kas izstrādā šīs konkrētās tēmas?
IZ: Tie paši darba grupas dalībnieki.
IZS: Muzejiem ir jāiesūta jums priekšmeti, fotogrāfijas, dokumenti, to apraksti, dzīvesstāsti?
IZ: Jā, un mēs to integrējam kopējā izstādes vēstījumā.
IZS: Kurā brīdī jūs izstādes veidošanā iesaistīsiet izglītotājus, komunikāciju speciālistus?
IZ: Izglītības darba speciālists mums darba grupā ir no paša sākuma. Komunikācijas speciālists pievienosies no maija.
Viena no izstādes komunikācijas formām būs speciāli izstādei veidota mājaslapa, kura nāks vaļā šogad maijā. Izcelsim arī katra muzeja pienesumu. Stāstīsim par paralēlajām simtgades izstādēm visos Latvijas muzejos. Būs pieejama laika līnija, kas ir noticis konkrētā dienā simts gadu nogrieznī.
IZS: Kā jūs definētu izstādes mērķauditoriju?
IZ: Viennozīmīgi, viens no mūsu galvenajiem apmeklētājiem ir un paliks skolas cilvēks – tas, kurš grib un prot mācīties. Tātad skolēni, skolotāji. Otrkārt, ģimenes ar bērniem. Treškārt, vietējais pieaugušais bieži atklāj vēl nezināmas lietas par savas valsts vēsturi. Mēs būsim ļoti priecīgi par jauniem atklājumiem. Tieši tāpēc liekam lielu uzsvaru uz dzīvesstāstiem un lokālo vēsturi. Protams, arī ārzemnieks, kuram Latvija jāatklāj vienkārši un pilnīgi no jauna. Vēl ir viena specifiska auditorija šai izstādei, tie ir muzeja speciālisti.
IZS: Izstādes valodas būs vairākas?
IZ: Jā, mēs pašlaik diskutējam par to. Arī par formu, kā visas izvēlētās valodas tiks integrētas ekspozīcijā. Arī katalogi un izdales materāli būs vairākās valodās.
IZS: Jūs jau plānojat arī izstādes pavadošo programmu?
IZ: Jā, konferences, ekspertu diskusijas, skolotāju dienas, rakstu krājums.
IZS: Paredzēta arī mobilā aplikācija izstādei?
IZ: Drīzāk domājam par mājas lapas mobilo versiju. Bet būs izstādes katalogs. Būs izstādes ceļvedis, kā arī bērniem darba lapas. Un audiogids.
IZS: Kā visā šajā procesā ierakstās jūsu lielais projekts ar pārcelšanos uz pili?
IZ: Domājam un plānojam jauno ekspozīciju. Protams, laikam ejot, daudzas lietas būs jāpārskata un jākoriģē.
IZS: Konkrēti datumi pašlaik netiek minēti?
IZ: Jā, jo tie nav atkarīgi no mums. Mēs turpinām strādāt. Arī pie Pulka ielas [muzeju krātuvju kompleksa] projekta. Domājam arī par 2019. gadu, kad muzejam paliek 150 gadi. Būs izstāde, lasījumi un jubilejas izdevums.
