Saskaņā ar Culturelab ikgadējā pētījuma Kultūras auditorija Latvijā: situācija, procesi, tendences rezultātiem, muzeju apmeklētība Latvijā turpina būt ar augšupejošu līkni. Turklāt, kā norāda pētījuma darba grupas vadītājs Gints Klāsons, muzeji ir vienīgā kultūras patēriņa aktivitāte, kur, desmit gadu nogrieznī vērtējot, ir augusi auditorija!
Liktos: lūk, te uzskatāms pierādījums tam, ka nācija ir uz pašapziņas pacēluma viļņa, jo nekas taču tik labi neliecina par ticību nākotnei kā muzeja apmeklējums (tā teiktu Džonatans Džounss, tiesa gan, komentējot dramatiski un visai paredzami samazinājušos muzeja apmeklējumu skaitu Lielbritānijā šajā pašā pārskata periodā). Tikmēr, paraugoties uz šiem rādījumiem ar vēsu analītisku prātu, nevis cenšoties tajos ielasīt vēlamo, atklājas varbūt pat pavisam triviāla aina: populārākie Latvijas muzeji nemainīgi bijuši Turaidas muzejrezervāts un Rundāles pils muzejs; bet vidējā apmeklētāja portrets – ģimene ar diezgan augstiem ienākumiem no Rīgas. Saliekot šīs divas komponentes kopā un paturot prātā abu populārāko muzeju apmeklējuma sezonālo raksturu, viegli nonākam pie formulas – “turīga ģimene izbraukumā uz laukiem”, kur tad pie reizes pieejams kombinēts brīvdabas un vēsturisko ēku ansambļa kultūras piedāvājums.
Lai šī aina kļūtu pavisam skaidra, tik salīdzinoši nelielā kultūras patēriņa tirgū, kāds ir Latvijā, pietiek ar vienu masu pasākumu gadā, kāda muzeju nozarē nenoliedzami ir Muzeju nakts akcija, lai kopējie apmeklētības rādītāji šī X faktora iespaidā jau būtu griestos. Šis X faktors, ar ko varam tikai lepoties, gan nekādā ziņā nemazina statistisko apmeklētības objektivitāti, taču tas nespēj sniegt priekšstatu par apmeklējumu kvalitāti, vai, ja gribam iet dziļāk piedāvājuma-pieprasījuma loģikā: raksturot muzeju piedāvājuma kvalitāti, īpaši galvaspilsētā un “nesezonas” laikā.
Kā sarunā atklājas, 2016. gada griezumā muzeju apmeklētības pieaugums tiek skaidrots saistībā ar jaunatklātajiem muzejiem Rīgā. Tālab intriģē, vai nākamā pārskata periodā tie spēs noturēt uzmanību un varbūt pat līdzsvarot vasaras “izbraukuma uz laukiem” saprotamo entuziasmu ar, visticamāk, tās pašas pašapzinīgās vidusšķiras ģimenes pamošanos drēgna februāra nedēļas nogales rītā ar kaut ko šādu: “Iesim apskatīt Pauļukas izstādi!”
Raivis Sīmansons
Ineta Zelča Sīmansone: Pastāsti par pētījumu un tā mērķi.
Gints Klāsons: Pētījumu Kultūras auditorija Latvijā: situācija, procesi, tendences īstenoja biedrība Culturelab sadarbībā ar Latvijas Kultūras akadēmiju. Pētījumu atbalsta Valsts Kultūrkapitāla fonds. Līdzīgi pētījumi Latvijā tiek īstenoti kopš 2007. gada, kas ļauj vērtēt, kā laika gaitā mainījušies Latvijas iedzīvotāju ieradumi kultūras pasākumu apmeklēšanā un līdzdalībā dažādās kultūras aktivitātēs. Šī gada pētījumā īpaša uzmanība tika pievērsta kultūras auditorijai, analizējot kultūras auditorijas izmaiņas pēdējo gadu laikā un to, ar kādiem izaicinājumiem jārēķinās kultūras pasākumu veidotājiem nākotnē.
IZS: Kas ir tas, ko apzīmējums “kultūras patēriņš” sevī ietver?
GK: Katru reizi nedaudz mainām akcentus. Piemēram, visos iepriekšējos pētījumos iekļāvām sportu, šogad ne. Arī lielveikali šogad nav iekļauti. 2016. gadā analizējām visu aktivitāšu loku, kur vairāk vai mazāk var piekrist, ka tas attiecas uz kultūru. Kolīdz mēs kultūru noreducējam līdz operai, teātriem, muzejiem, tā patēriņš ir pavisam minimāls.
IZS: Ko šis pētījums uzrāda specifisku par muzejiem?
GK: Muzeji ir vienīgā aktivitāte, kur, desmit gadu nogrieznī vērtējot, ir augusi auditorija.
IZS: Vai jūs varat noteikt, uz kā rēķina? Kas ir iemesls?
GK: Tas, ko mēs varam pateikt, – tas nav uz tā rēķina, ka viens cilvēks uz muzeju iet vairākas reizes. Muzeji ir vienīgā institūcija, kur iet tiešām skaitliski vairāk cilvēku. Tam pretī, protams, ir jautājums, kas ir tas, kas cilvēku motivē iet uz muzeju? Cilvēkus noteikti motivē jauns piedāvājums. Interesanti, vai pēc trīs gadiem redzēsim tādu pašu interesi, vai arī cilvēki būs apskatījuši jaunos muzejus un ekspozīcijas, un apmeklējums vairs nepieaugs.
Bet uz šo brīdi ir vērojama tendence, ka, ja, piemēram, teātriem aug regularitāte (viens cilvēks teātrī tiek ievilkts vairākas reizes, bet jaunus cilvēkus teātris principā neievelk), tad muzejiem ir pretējais – aug gan regularitāte, gan arī ir dabūts skaitliski vairāk cilvēku iekšā.
IZS: Pozitīva tendence...
GK: Jā, noteikti. Analizējot muzeju patēriņu desmit gadu šķērsgriezumā, redzam, ka 2014. un 2016. gadā apmeklējums pieaug, bet pirms tam no 2007. līdz 2010. gadam muzejiem apmeklējuma statistika konsekventi gāja uz leju. Tas nozīmē, ka tas, kas notiek starp 2010. un 2014. gadu, ir jauna piedāvājuma parādīšanās muzejos.
IZS: Vai pētījums ļauj specifizēt, kāpēc apmeklējuma pieaugums ir noticis?
GK: Vismaz pēdējā gada griezumā mēs to skaidrojam diezgan tiešā korelācijā ar to, ka ir atvēries Latvijas Nacionālais mākslas muzejs, Rīgas Motormuzejs, ir vairāki citi jauni piedāvājumi.
Arī Muzeju nakts akcija. Redzam, ka starp muzeju apmeklētājiem ir daudz jauniešu. Tāpat Muzeju nakts no masu pasākumiem bija otrā visplašāk apmeklētā aktivitāte. Muzeju nakts noteikti ir iemesls, kā muzeji apmeklējumu dabū uz augšu.
IZS: Šis pētījums vairāk orientējas uz kultūras patēriņa kvantitāti, ne kvalitāti.
GK: Pamattēze ir, ka kultūras pieejamība ir nacionālas nozīmes jautājums. Līdz ar to, jā, tas nozīmē kvantitāti. Kvalitāte ir svarīga, bet tas nav šī pētījuma fokuss. Mēs nevērtējam satura kvalitāti. Mūs interesē, vai institūcijas dabū iekšā cilvēkus, cik daudz un ar kādu regularitāti.
Tas, kas mums pētījumā mazliet iezīmējas, ir tas, ka ir daudz bezmaksas pasākumu.
IZS: Jā, tieši par to ir mans nākamais jautājums. Man šķita interesanti, ka pētījums uzrāda, ka 40% no muzeju apmeklējumiem ir bezmaksas piedāvājuma izmantošanas rezultāts.
GK: Šis cipars nav mūsu iegūts, tas ir ņemts no Kultūras ministrijas statistikas. Pēdējos gados šis cipars pieaudzis par apmēram 2 procentiem.
Jāatzīmē, ka šī pētījuma kontekstā mani šis cipars īpaši nesatrauc, jo, ja domājam par kultūras pieejamību, tad ir baigi forši, ka cilvēki nāk un muzeju apmeklē.
IZS: Un tajā pašā laikā viens Latvijas iedzīvotājs gadā muzeju, izstāžu un zooloģiskā dārza apmeklējumam, rēķinot vidējo summu, iztērē tikai 2,40 eiro. Kā tiek noteikts šis cipars?
GK: Tā ir [Centrālās] statistikas pārvaldes informācija. No rēķināšanas viedokļa tā ir dienasgrāmatas metode, kad cilvēks raksta, cik uz kuru pozīciju lielas summas tiek tērētas, un tad tiek rēķināts pēc kategorijām.
Jāņem vērā, ka tā ir vidējā summa uz visiem Latvijas iedzīvotājiem. Varētu teikt, ka tā ir summa, ko katrs Latvijas iedzīvotājs ir samaksājis par muzeju neatkarīgi no tā, vai viņš ir, vai nav bijis muzejā. Tas ir relatīvs rādītājs.
Interesantākais ir tas, ka šī summa nav mainījusies jau gandrīz desmit gadus. Tas nozīmē, ka pie tā, ka biļešu cenas ir kļuvušas dārgākas, reālā summa, kas iet kultūrai, pat ir samazinājusies.
IZS: Vari iezīmēt vēl kādas specifiskas lietas, kas attiecināmas uz muzeju patēriņu?
GK: Lai gan nav daudz cilvēku, kuri regulāri iet uz muzejiem, tomēr muzeju kopējais patēriņš salīdzinājumā ar pārējām Baltijas valstīm un kopējā Eiropas muzeju ainā ir virs vidējā.
Tāpat, kultūras patēriņu mērot, bija interesanti paskatīties, kādus paralēlos kultūras procesus respondenti apmeklē. Piemēram, no tiem, kas iet uz teātri, lielākā daļa iet arī uz muzeju. Bet no tiem, kas iet uz muzejiem, tikai neliela daļa bijuši arī teātros. Tas uzrāda atšķirīgās auditorijas. Interesanti, ka tiem, kas iet uz muzejiem, viens no paralēlajiem hobijiem ir pastaigāšanās, kas nekorelē, piemēram, ar teātra apmeklētāju izvēlēm.
IZS: Populārākie muzeji?
GK: Vairāku gadu griezumā populārāko muzeju saraksts nemainās. Apmeklētākie Latvijas muzeji ir Turaidas muzejrezervāts un Rundāles pils muzejs.
IZS: Kas ir muzeja vidējais apmeklētājs?
GK: Muzeja apmeklētāji ir jādala divās atšķirīgās grupās. Vieni ir tie, ko muzeji pulcina Muzeju naktī, otri – muzeja “īstie” apmeklētāji. Pētījumā viņi visi ir kopā, un tāpēc, kad jādefinē vidējais apmeklētājs, tas ir jaunietis ar augstāko izglītību vai četru un vairāk cilvēku ģimene ar diezgan augstiem ienākumiem, no Rīgas. Bet es negribētu teikt, ka tie ir regulārie apmeklētāji.
Interesanti ir arī, ka tie ir tie, kas nedzīvo vieni paši, respektīvi, ka viņiem ir kompānija, ar ko kopā iet uz muzeju. Pētījums uzrāda, ka vientuļi cilvēki kultūru patērē mazāk.
Šī aina veidojas no informācijas, ko iegūstam jautājot, vai tu vismaz vienreiz gadā esi bijis muzejā.
IZS: Vai varat identificēt un raksturot tos, kuri neiet uz muzeju?
GK: Ļoti vispārināti to var iezīmēt. Tie ir vecāki cilvēki ar ļoti zemiem ienākumiem, parasti laukos dzīvojoši, krievvalodīgie. Tas nenozīmē, ka tā vienmēr ir kombinācija: krievs, laukos un ar zemiem ienākumiem, bet tendence ir.
Attēls: www.ok.gov
