Novembra sākumā Eiropas un arī Latvijas presi pāršalca ziņa par sensacionālu atklājumu – kādā Minhenes dzīvoklī atrasti vairāk kā 1000 mākslas darbi, to skaitā arī tādu pazīstamu autoru kā Matisa, Šagāla, Lībermana, Kanaleto u.c. veikums. Pētot to izcelsmi, atklājies, ka daļa noteikti pieder pie nacistu nolaupītajām vērtībām, tāpēc būtu atdodami to bijušo īpašnieku mantiniekiem. Jaunākajā žurnālā Ir pārpublicēts Der Spiegel raksts par veco vīru, nacistu un pēckara laika vācu mākslas dīlera dēlu, kura mājās šī kolekcija glabājusies, bet Die ZEIT šai tēmai veltītā lielā raksta autori apgalvo, ka „līdz pat šodienai ne tikai privātie kolekcionāri, bet arī vācu publiskie muzeji gūst labumu no nacistu nolaupītās mākslas”.
Die ZEIT raksta autori S.Koldehofs un T.Timms minēto apgalvojumu izvērš arī plašāk, raksturojot vairākus gadījumus, kad nacistu laika mākslas dīleru kolekcijas ar neskaidras vai pat nelegālas izcelsmes priekšmetiem nonākušas vācu muzejos un tur glabājas vēl joprojām, īpašnieku mantiniekiem atgriežot vien atsevišķus darbus. Raksta nobeigumā autori piedāvā izveidot speciālu restitūcijas komisiju, kas izpētītu minētos gadījumus, un uzsver, ka „muzeju un zinātnieku intereses vairs ilgāk nevar tikt vērtētas augstāk par nacistu upuru interesēm”.
Interesanti, ka Die ZEIT mājaslapā pat izveidota speciāla sadaļa, kurā pāris nedēļu laikā iekļauti jau ap 20 raksti par šo gadījumu un ar to saistītajiem jautājumiem. Bet nav jau tā, ka šī tēma būtu kļuvusi aktuāla tikai tagad – profesionāļu aprindās par to runā jau sen un, piemēram, šīgada janvāra beigās uz Der Spiegel vāka bija attēlots dārgakmeņiem rotāts sieviešu rokaspulkstenis ar parakstu „Hitlera pulkstenis, Vācijas noslēpums”, tā piesakot numura galveno rakstu, kas veltīts nacistu vadoņu nereti nelikumīgā veidā savāktajām kolekcijām, kuru priekšmeti pēc kara tikai daļēji atdoti likumīgajiem īpašniekiem, bet pārējie nonāca amatpersonu lietošanā vai vācu muzejos. (Diemžēl raksts pilnībā nav izlasāms internetā, bet īss ieskats tēmā rakstiskā formā atrodams šeit un video formātā ar atsevišķiem skatiem no vilciena ar Gēringa kolekcijas priekšmetiem šeit). Der Spiegel raksts negatīvā rakursā pasniedza ne tikai Vācijas pēckara atbildīgās amatpersonas, bet arī muzejos strādājošos – gan tos, kas pēc kara savu muzeju krājumu papildināšanai izvēlējās īpašniekiem neatgrieztos priekšmetus, gan šodienas muzejniekus, kas teju vai speciāli bremzējot šos priekšmetu izcelsmes pētījumus un nevēloties uzņemties šo ētisko pienākumu un atgriezt īpašniekiem vai to pēctečiem nelikumīgi atņemtās mākslas vērtības. Lai arī minētajā rakstā visai vienpusīgi skatīta problēma ar nacistu savākto kolekciju priekšmetu vēstures pētīšanu un atgriešanu to likumīgajiem īpašniekiem, ignorējot grūtības, ar ko šodienas pētniekiem nākas saskarties, pēc teju 60 gadiem izmeklējot priekšmetu vēsturi un to nonākšanu muzejos, tomēr tas aktualizēja būtisku vācu muzeju dzīves aktualitāti – kolekciju priekšmetu izcelsmes jeb provenences pētījumus. Un kā izteicās mans toreizējais Minhenes Centrālā mākslas vēstures institūta šefs – ja par to raksta Der Spiegel, tad tā jau kļūst par problēmu.
Un problēmas sakne ir sekojoša: Hitlers kā neizdevies mākslinieks pievērsās mākslas un antikvāro lietu kolekcionēšanai; savas kolekcijas veidoja arī citi nacistu vadoņi, nereti piesavinoties ebrejiem konfiscētās vērtības; zināmi pat gadījumi, kad notikuši speciāli reidi ebreju kolekcionāru dzīvokļos (piemēram, Minhenē 1938.-1939.gadā), kā rezultātā arī publiskajos muzejos nonākuši vērtīgi priekšmeti; uzplauka mākslas tirgus, kur nadzīgākie dīleri no ebrejiem, kas vāca līdzekļus aizbraukšanai, par smieklīgi mazām summām iepirka vērtīgas mākslas un antikvārās lietas; tāpat notika tirgošanās ar tā saukto „deģenerātu mākslu”, izņemot priekšmetus arī no publiskajām kolekcijām un pārdodot tos tālāk, lielākoties uz ārvalstīm; arī savās okupētajās teritorijās nacisti rīkojās līdzīgi un Vācijas virzienā tika izvesti milzīgi daudzumi mākslas un antikvāro priekšmetu no pilīm, baznīcām, muzejiem u.c. Pēc kara lielākā daļa šī vākuma tika atrasti paslēpti kalnos Bavārijā, tāpēc Minhene izvērtās par vietu, kur pētnieku desmiti strādāja pie tā, lai reģistrētu visus priekšmetus un meklētu to likumīgos īpašniekus. (No šī Centrālā Mākslas kolekcionēšanas punkta vēlāk izveidojās Centrālais mākslas vēstures institūts, kurā es pagājušajā ziemā praktizējos 6 mēnešus.) Tomēr visu priekšmetu likumīgie īpašnieki netika atrasti, tāpēc atlikušās vērtības nonāca Minhenes un visas Bavārijas muzejos, kā arī citās publiskās kolekcijās vai amatpersonu lietošanā. Līdzīgi tas notika arī ar citos Vācijas reģionos atrastajām nacistu kolekcijām, kuru neatgrieztie priekšmeti pēc kara aizceļoja uz Berlīni.
1990. gados pastiprinājās interese par muzeju priekšmetu restitūcijas jautājumiem un aktivizējās kolekciju vēstures pētniecība, bet 1999. gadā Amerikas Muzeju asociācija izveidoja ceļvedi nacistu laika nelikumīgi iegūto priekšmetu identificēšanai un vēstures pētniecībai, kas rekomendē pārbaudīt pilnīgi visu to priekšmetu izcelsmi, kas muzejos nonākuši no nacistu laika sākuma 1933. gadā līdz pat pirmajiem pēckara gadiem. Šo pētījumu apzīmēšanai angļu valodā tiek lietots vārdu salikums Provenance Research (lielisks skaidrojums par to, kas ir izcelsmes pētījumi, lasāms šeit), bet vācu valodā – saliktenis Provenienzforschung. Visbiežāk šis termins tiek lietots attiecībā uz nacistu kolekciju priekšmetu vēstures izpēti, tomēr patiesībā tas attiecināms uz pilnīgi visu kolekcijas priekšmeta vēstures izzināšanu, sākot jau no radīšanas brīža.
Tika izveidota arī speciāla starptautiska datubāze www.artloss.com, kur publicēt informāciju par priekšmetiem, kam tiek meklēti likumīgie īpašnieki, jo muzeju priekšmetu provenences pētījumi šodien ir aktuāli ne tikai Vācijas vai tādu nacistu okupēto valstu kā Austrija un Nīderlande muzejos, bet arī otrpus okeānam, tāpēc teju visu lielāko ASV muzeju mājaslapās ir speciālas šim jautājumam veltītas sadaļas. Vācu muzeju lapās to ir retāk, bet vienu no skaistākajiem piemēriem atradu Frankfurtes Štēdela muzejam.
Veidi, kā muzeji finansē šos pētījumus, ir dažādi, bet, piemēram, Bavārijā eksistē speciāla mērķprogramma, kas projektu veidā piešķir līdzekļus muzejiem un citiem publisko kolekciju turētājiem, lai tie varētu atļauties algot speciālus darbiniekus, kuru vienīgais uzdevums ir kolekciju priekšmetu vēstures izpēte. Interesanti, ka arī mūsu presi oktobra beigās sasniedza ziņa par šādu pētījumu rezultātiem, jo atklājās, ka aptuveni ceturtajai daļai no pētījumā pārbaudītajiem 162 Nīderlandes muzejiem to kolekcijās ir kādi priekšmeti ar „potenciāli problemātisku vēsturi”.
Pusgadu stažējoties Minhenē, man ar kolekciju izcelsmes pētījumiem nācās saskarties ļoti bieži, jo Centrālajam mākslas vēstures institūtam šī ir nozīmīga tēma. Par to tiek runāts institūta vēstures sakarā, regulāri notiek provenences pētījumiem veltītas konferences un to diendienā pētīja arī vairāki mani tuvākie institūta kolēģi. Piemēram, Maike Hopa, mana vecuma mākslas vēsturniece, kas savu disertāciju bija izstrādājusi par kādu vācu starpkaru laika mākslas tirgotāju, pavalsts finansiāli atbalstītā projektā pētīja Bavārijas Grafikas kolekcijās esošos mākslinieka Rūdolfa fon Alta zīmējumus un akvareļus, kas krājumā bija ienākuši no dažādām nacistu vadoņu kolekcijām, bet vairāku gadu garumā viņai bija izdevies līdz galam noskaidrot un likumīgo īpašnieku mantiniekiem atgriezt tikai pāris darbu no 601 priekšmeta lielās kolekcijas.
Lasot šo manis rakstīto, daļa lasītāju, iespējams, domā – tas taču galīgi uz mums neattiecas! Kā gan visi šie jautājumi būtu saistāmi ar Latvijas muzeju dzīves realitāti?! Bet es tomēr apgalvošu, ka priekšmetu izcelsmes pētījumi un restitūcijas jautājumi ietiecas arī mūsu muzejos pat tad, ja mēs paši tam tik intensīvi nepievēršam uzmanību. Tāpēc turpmāk daži konkrēti piemēri.
Pieļauju, ka būsiet dzirdējuši par bibliotekāres Mērijas Grīnbergas kara laika varonīgo braucienu Vācijas virzienā un atpakaļ līdz ar priekšmetiem un dokumentiem no vairāku Latvijas muzeju un arhīvu krājumiem (vairāk par to varat izlasīt mākslas vēsturnieka Jāņa Kalnača rakstos žurnālā Mākslas vēsture & teorija un monogrāfijā Tēlotājas mākslas dzīve Vācijas okupētajā Latvijā (1941–1945)), bet vai atceraties vēl kādus priekšmetus, kas atgriezušies? Te varam minēt gan skaisto skulptūru Madonna uz mēness sirpja, ko Rīgas vēstures un kuģniecības muzejam pilsētas 800 gadu jubilejā atgrieza Lībekas pilsēta un ko esam iekļāvuši savā 2014. gada plānotājā, gan nacistu laikā izvesto un tikai pirms pāris gadiem no Polijas atpakaļ atceļojušo Jelgavas Sv. Trīsvienības baznīcas kokgriezumiem bagāto lasāmpulti un Pēterbaznīcas trīs metrus augsto septiņžuburu svečturi, kuru sarežģīto atgūšanas procesu vairāku gadu garumā aprakstījusi viena no šī procesa iniciatorēm mākslas vēsturniece Elita Grosmane.
Bet nav arī tā, ka ar mūsu muzejiem būtu saistīti tikai atgūstamie priekšmeti – noteikti ir arī īpašniekiem atdodamie! Šobrīd varu nosaukt vismaz vienu starptautiskas restitūcijas prasības gadījumu, par ko presē izskanējušas ziņas. Runa ir par divām 16. gadsimta krievu ikonām, kas ikdienā skatāmas Daugavpils Novadpētniecības un mākslas muzeja ekspozīcijā un ko Krievija pieprasījusi atpakaļ kā nacistu kara laikā nolaupītās vērtības.
Šis gadījums mani ieinteresēja tāpēc, ka Minhenes Centrālajā mākslas vēstures institūtā iepazinos ar divām mākslas vēsturniecēm no Berlīnes, kas kopā ar krievu kolēģiem strādā pie projekta Krievijas muzeji Otrajā pasaules karā un pēta kara laikā no Pleskavas un Novgorodas muzejiem, Carskoje selo, Pēterhofas un citām pilīm izvesto mākslas vērtību ceļus. Interesanti, ka vienu no šī projekta pētniecēm ceļš šopavasar atveda arī uz Rīgu, kur viņa meklēja precīzākas ziņas par 1944. gada vasarā tagadējā Latvijas Nacionālā mākslas muzeja galvenajā ēkā notikušo pēdējo nacistu okupācijas laika izstādi, kurā bijuši eksponēti priekšmeti no vairākiem Krievijas muzejiem, tai skaitā, domājams, arī abas restitūcijai pieprasītās ikonas, kas pat reproducētas kāda krievu valodā iznākuša laikraksta pirmajā lapā.
Lai gan es šeit rakstu tikai par nacistu laikā nolaupītajām vērtībām un to likteņiem muzejos, tomēr ir pilnīgi skaidrs, ka tikpat daudz iespējams runāt arī par padomju okupācijas varas laupījumu. Un, ja, paklausot Amerikas Muzeju asociācijas ceļvedim, par nelikumīgi iegūtiem un īpašniekiem vai to mantiniekiem atgriežamiem tiek uzskatīti arī tādi priekšmeti, ko ebreji bijuši spiesti pārdot par pazeminātu vērtību, lai sagādātu naudu bēgšanai, tad no Latvijas kara laikā emigrējušo ļaužu dzīvokļos atstātie priekšmeti, pamestajās mākslinieku darbnīcās atstātie mākslas darbi u.tml. lietas, kas pēcāk nonākušas muzejos, arī būtu atdodamo priekšmetu sarakstā. Tāpat pārbaudīšanas vērta varētu būt arī daļa ilgās padomju okupācijas laikā muzejos nonākušo priekšmetu...
Bet vai mums ir resursi un arī interese to visu pētīt?
Attēli no autores personīgā arhīva