Šogad martā, neilgi pirms Aleksandras Beļcovas dzimšanas dienas, es sniedzu interviju par mākslinieci vienam radioraidījumam. Stāstā es pieminēju viņas 1938.–1940. gadā rakstīto dienasgrāmatu. Ilgu laiku man likās dīvaini, ka lielākā daļa ierakstu tajā ir veltīta ziņu izklāstam – kas bija publicēts avīzē, kas bija pateikts radio. Bet februāra beigās es pēkšņi pieķēru sevi pie domas, ka, ja es tagad rakstītu dienasgrāmatu, tā izskatītos tāpat. Katru rītu es tobrīd sāku ar ziņu lasīšanu un dienu arī beidzu ar to pašu. Trauksme par nākotni, tuvojošās katastrofas priekšnojauta – šīs izjūtas mūs vieno ar cilvēkiem, kuri dzīvoja šeit pirms Otrā pasaules kara.
Pēdējo sešu septiņu mēnešu notikumi lika man arī atcerēties, ka, neskatoties uz to, ka Beļcova vienmēr pati sevi uzskatīja par krievu tautības cilvēku, faktiski viņā bija ukraiņu un baltkrievu asinis – 50 pret 50. Nevarētu teikt, ka Beļcova neinteresējās par savu izcelsmi, tautisko piederību. Būdama emigrante, māksliniece ilgojās pēc radiniekiem un meklēja viņus, tie bijuši izkaisīti pa visu pasauli. 20. gadsimta 40. gados Beļcova uzturēja kontaktus ar baltkrievu diasporu Latvijā, ilustrēja grāmatas ar baltkrievu tautasdziesmām. Tomēr noteikti pat nakts murgos viņa nevarēja iedomāties, ka kādreiz daudziem viņas tautiešiem būs principiāli svarīgi, kas tu esi – krievs, ukrainis vai baltkrievs. Nevaru tagad nedomāt arī par vienu baisu vēsturisko paralēli: Beļcovas dzimtā pilsētiņa Suraža viņas dzimšanas gadā (1892) atradās Čerņigovas (tagad – Černihiva) guberņā, tolaik tā bija Ukrainas teritorija Krievijas impērijas ietvaros, bet pēc Padomju Savienības izveidošanas gan Suraža, gan visas apgabala pilsētiņas tika iekļautas Krievijas PSR robežās un tagad joprojām atrodas Krievijas sastāvā.
Ko tur slēpt, 1940. gadā Beļcova ar optimismu sagaidīja pirmo padomju okupāciju. Jūnija beigās savā dienasgrāmatā viņa rakstīja: “mani krievi ir atnākuši…”, bet aptuveni pēc nedēļas parādījās jau cits ieraksts: “tie vairs nav tie paši krievi” (“это не те русские…”). Ne tie, kuru starpā Beļcova bija izaugusi, ne tie, ar kuriem kopā dzīvoja Sanktpēterburgā. Kad, stāstot par to žurnālistei, pateicu šo frāzi “tie vairs nav tie krievi”, pamanīju, ka acīs viņai sariesušās asaras. Man pašai arī tajā mirklī vajadzēja piepūli, lai savaldītos. Abas skatījāmies viena uz otru un sapratām, ka tagad pie sevis atkārtojam šo teicienu katru dienu… Esmu pārliecināta, ka diktofonā mūsu mulsums nebija sadzirdams, un tas jau arī bija ieraksts, bet man nezināmu iemeslu dēļ šis raidījums ar manu interviju tā arī nav parādījies ēterā.
Lasot par krievu kareivju šībrīža zvērībām Ukrainā, atkal atgriezos pie Beļcovas atmiņām, pie vienas epizodes Otrā pasaules kara laikā. Kara beigas māksliniece sagaidīja Kurzemes katlā, Kuldīgā. Vienu nakti mājās, kur viņa tobrīd mitinājās, ienācis krievu zaldāts un, neslēpjot savus nodomus, rupji vaicājis, vai te ir jaunas meitenes. Blakus istabā gulēja Beļcovas meita Taņa ar savu draudzeni, viņas tobrīd bija 22 gadus vecas. Māksliniece skaidrā krievu valodā nokaunināja vīrieti: “Kā jums nav kauna! Te guļ bērni!” Viņš aizgāja, un toreiz sievietēm paveicās.
Man liekas, memoriālā muzeja darbinieka prāts iekārtots tā, ka, gan veidojot izstādes, gan strādājot rutīnas darbus, gan ikdienas dzīvē, tas ik pa laikam iesaistās iekšējā dialogā ar muzeja galvenajiem varoņiem. Vismaz man tā ir… Brīnumainā kārtā Beļcovas rakstītais pirms 80–100 gadiem šoreiz gūst atbalstu ne tikai manās domās un izjūtās. Tā man radās mūsu nākamās izstādes ideja. Sievietes emigrantes pieredze, kura meklē sevi jaunajā zemē, – kā vēsturiskie notikumi ietekmē viņas pašidentifikāciju – to visu stāstīs Beļcovas dienasgrāmata, sarakste un citāti no autobiogrāfijas.
Izstāde būs skatāma no 2023. gada 28. februāra Romana Sutas un Aleksandras Beļcovas muzejā.
Attēls: Aleksandra Beļcova Dienvidfrancijā. 1927-1931. SBM