Atskatos uz gada sākumu – arī bija lokdauna laiks. Gatavoju tobrīd jauno izstādi, sniedzu projektu par nākamo “Muzeja rakstu” krājumu. Ar izstādi gāja grūti… E-pasta vēstules brīžiem aiziet kā uz nekurieni un paliek bez atbildes. Norunātās tikšanās tiek pārceltas pēdējā brīdī. Laiks kļuvis biezs, līdzīgs medus strūklai, un pats tu it kā skrien ūdenī – jebkura darbība prasa daudz vairāk laika un enerģijas. Vēl smagāks pārbaudījums ir slēgts muzejs. Tas, liekas, pārsvītro visu izdarīto. Tā muzejs nostāvēja tukšs pirmos mēnešus pavasarī, kad izstāde bija jau gatava. Tad nāca vasara un rudens, kad tomēr sagaidījām apmeklētājus, un tagad, tuvāk gada beigām, atkal izslēgta gaisma, atkal klusums. Agrāko trīs izstāžu vietā tagad gadā ir viena, un tas vairs nešķiet pamaz…
Protams, te varētu pastāstīt par izlasītām grāmatām, kuru lasīšanai pirms tam nebija laika; par darbu ar muzeja krājumu, kam varēja pievērsties ar lielāku intensitāti; par iesaistīšanos jaunās izglītības programmas izveidē, kas arī prasīja laiku un resursus, kurus citādos apstākļos būtu grūtāk atrast. Var arī pieminēt aktivitātes soctīklos – ne tikai ziņu un viedokļu publicēšanu, bet arī noorganizētas videolekcijas. Tomēr muzejs ir cilvēki, kuri tajā strādā. Un cilvēkam ir vajadzīgs cilvēks. Ir nepieciešama atgriezeniskā saite. Un tās pietrūkst…
Atceros, dēliem, kad viņi bija mazi, lasīju grāmatiņu par pelēnu Frederiku. Visas peles veidoja labības krājumus ziemai, bet Frederiks sēdēja malā un vēroja dabu. Viņš arī krāja, bet citas lietas – saules gaismu, siltumu, smaržas, krāsas. Ziemā viņš tad arī dalījās ar visiem, stāstot par vasaru. Mani krājumi, kas silda šajā laikā, ir tikšanās, sarunas ar cilvēkiem. Iespēja viņiem pastāstīt par muzeju, par jauno izstādi. Pavasarī žurnālistēm Ilzei Strengai, Ilonai Jahimovičai, Lidijai Cerai stāstīju par mākslinieku organizētajiem karnevāliem, par delartisko komēdiju 20. gadsimta 20. gadu mākslā. Vasarā uz muzeju nāca draugi un paziņas, arī bija iespēja parādīt jauno izstādi. Augustā, gatavojot “Survival kit” festivālu muzejā, satikāmies ar Solvitu Kresi. Runājām par Austru Ozoliņu-Krauzi, viņai bija veltīta mūsu iepriekšējā izstāde. Tad rudenī bija tikšanās ar Natāliju Muzičkinu, Modes muzeja vadītāju. Ne tikai rādīju izstādi, bet arī dalījāmies ar pieredzi – kā muzejam izdzīvot un turpināt darbu šajos laikos. Tad oktobris manu iedvesmojošu notikumu krājumu papildināja ar jaunu iepazīšanos. Gaļina Aksjonova, kino un teātra vēsturniece un rakstniece apciemoja Sutas muzeju (Romana Sutas un Aleksandras Beļcovas muzejs), kad atbrauca uz Rīgu kopā ar Maskavas Nāciju teātra trupu festivāla “Zelta maska” laikā. Kāda iedvesma stāstīt par Beļcovu un Sutu kādam, kurš par viņiem neko nav zinājis! Redzēt, kā klausītājam iemirdzas acis, kā cilvēkā atsaucas mākslinieku piedzīvotais. Ar īpašu entuziasmu par Beļcovu es stāstu viesiem no Krievijas. Tā, man liekas, es mākslinieces vārdu pamazām atgriežu viņas dzimtenē. Tur par Beļcovu kaut ko zina tikai ļoti šaurs speciālistu loks vai tie interesenti, kuri ir bijuši mūsu muzejā.
Ak jā, vēl atcerējos – sīkums, bet tomēr… Kolēģe nesen, atbraucot no starptautiskas, avangarda mākslai veltītās konferences, pastāstīja, ka daudzi no tur satiktajiem pasākuma dalībniekiem izteica komplimentus un joprojām atceras Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā 2019. gadā notikušo lielo Aleksandras Beļcovas izstādi. Tā bija pēdējā pandēmijas neiztraucētā izstāde, ne tikai no tām, ko veidoju es, bet Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā vispār. Pēc tās manāmi pieauga apmeklētāju plūsma Sutas muzejā. Toreiz, 2020. gada pavasarī, to apturēja pirmais lokdauns. Tas ir liels gandarījums, ka izstādi un Beļcovu kāds joprojām atceras, īpaši ārzemju mākslas zinātnieki. Vēl par ārzemēm runājot, piepildījās mans sapnis – 2022. gadā Beļcovas gleznu rādīs Parīzē! Te pat gribētos uzlikt trīs izsaukuma zīmes! Viņas “Tenisisti” atlasīja kuratori izstādei par sievietēm māksliniecēm Parīzē 20. gados, kas notiks Luksemburgas muzejā (Musée du Luxembourg).
Vēl viens prieka avots – muzeja šogad saņemtās dāvanas. “Rietumu Bankas” “Nākotnes atbalsta fonds” uzdāvināja divus Aleksandras Beļcovas mākslas darbus. Abi saistīti ar mākslinieces uzturēšanos Dienvidfrancijā. Vienā attēlota rakstošā Austra Ozoliņa-Krauze, logā redzama franču pilsētiņa, iespējams, Vansa. Šis akvarelis un zīmējums vienā lapā ir kā ceļa posms uz sintēzi, kuru Beļcova sasniedz “Pašportretā ar Austras Ozoliņas-Krauzes ģīmetni fonā” (slavens 1927. gada darbs). Otrā dāvana – pastelis ar krustu kalna virsotnē. Šo krustu Beļcova attēloja arī citos darbos, bet šis ir tas retais gadījums, kad zīmējums tapis no dabas, ceļojuma laikā. Tā bija īpaša vieta māksliniecei, ar to ir saistīta viena leģenda. Vansā, kur Beļcova ārstēja plaušu tuberkulozi, vietējie iedzīvotāji ticēja, ka, ja uz krusta netālu no slimnīcas tiks ierakstīts, iegrebts slimā cilvēka vārds, viņš noteikti izveseļosies. Ar Beļcovu tā arī notika. Viņas vārdu uz krusta uzrakstīja Austra.
Ar mākslas darbiem dāvanas muzejam šogad nebeidzās. Mēs tikām pie brīnišķīgā C. Bechstein koncertflīģeļa. Paldies mecenātei Lilijai Naumenko – iepazīšanās ar viņu arī ir viena no likteņa dāvanām man pašai personīgi. Vēsturiskais instruments, kas piederēja Sutu ģimenei, diemžēl bija sliktā stāvoklī. Neskaitāmās restaurācijas un skaņotāji nespēja to atgriezt pie dzīvības. Daudzus gadus tas nostāvēja muzeja telpās tikai un vienīgi kā mēbele. Tagad vecais flīģelis devies pelnītā atpūtā, bet muzejā, cerams, skanēs dzīvā mūzika un notiks mūzikas vakari. Atliek tikai sagaidīt ierobežojumu atcelšanu… Tikai…
Pēdējo divu gadu laikā dažādās intervijās vairākas reizes nācās atbildēt uz jautājumu – kādu pieredzi muzejam ir atnesuši lokdauni. Ir sajūta, ka tad jārunā par kaut kādām jaunām iespējām, izaicinājumiem, veiksmīgi atrastām stratēģijām, bet es visā šajā murgainajā pieredzē redzu tikai vienu vienīgu pozitīvu aspektu – es sāku vairāk novērtēt tos brīžus, kad lokdauna nav. Muzeja darbības organizēšanā un pati sev mēģinu šo laiku izmantot efektīvāk, pilnīgāk. Pat nelieliem panākumiem pieaug vērtība, pat sīkumi spēj sagādāt prieku un uzturēt entuziasmu. Es domāju, ka ne tikai mani nomāc profesionālā izolētība (nezinu kā citādāk šo sajūtu nosaukt). Gribētos atbalstīt citus muzejniekus, un, ja es varētu, es katram teiktu personīgi vai izliktu pilsētā kādu lielu baneri ar uzrakstu “Jūsu darbs ir vajadzīgs!”.
Attēls: no Leo Lionni grāmatas "Frederick", Getraud Middelhauve Verlag, 1998