Natālija Jevsejeva. Pionieres Parīzē

Vērojot pēdējo gadu izstādes gan Latvijā, gan pasaulē, skatītājam var rasties iespaids, ka feminisma konteksts var piešķirt īpašu aktualitāti pilnīgi jebkuram projektam. Vai tādā veidā nenotiek tēmas un problēmas devalvācija? Noteikti nē. Statistiskie dati liecina, ka 2021. gadā Latvijā no 1131 mākslas un humanitāro zinātņu studiju absolventa 878 ir sievietes,[1] bet kopējie dati par nodarbinātību sievietēm nav labvēlīgi.[2] 20. gadsimta 20. gadi ir laiks, kad Pirmais pasaules karš mainīja demogrāfijas statistiku, dzimuma īpatsvaru, un pirmoreiz daudzās sabiedriskās un kultūras jomās sāka skaitliski dominēt sievietes. Atskatīties šajā pagātnē un ieraudzīt, kā mākslinieciskās pašizpausmes brīvības jautājumus risināja modernistes Parīzē pirms 100 gadiem, mums piedāvā Luksemburgas muzeja izstādes “Pionieres. Sievietes mākslinieces 20. gs. 20. gadu Parīzē” kuratores Kamila Morino (Camille Morineau) un Lučija Pezapane (Lucia Pesapane). 

Izstādes zinātniskais pamatojums – fonda AWARE (Archives of Women Artists, Research and Exhibitions) pētījumi un datu bāze, kurā ir apkopota informācija par sievietēm māksliniecēm no visām zemēm. Ekspozīcijas sākuma daļā skatītājus sagaida pasaules karte, kurā ir atzīmētas vietas un valstis, no kurām cēlušās uz Parīzi atbraukušās pionieres. Veidojot darbu atlasi izstādei, kuratores lika akcentu uz ģeogrāfijas paplašināšanu un mazpazīstamām autorēm. Tāda mazpazīstama māksliniece viņiem bija arī Aleksandra Beļcova (1892–1981). Vēl 2019. gadā AWARE fonds vērsās pie manis ar lūgumu uzrakstīt nelielu ziņojumu – informatīvu rakstu par mākslinieci. Izstādē Beļcova pārstāvēta tikai ar vienu gleznu, toties, kādu – “Tenisiste” (1927, LNMM)! Sieviete sportiste ir tā laika simbols, stila ikona, un īpaši tas sakāms par elitāro tenisu, kas ietekmēja 20. gadu modi. Ekspozīcijā iekļauti Chanel un Sonjas Delonē (Sonia Delaunay) modelētie tērpi un slavenās tenisistes Sizanas Lenglēnas (Suzanne Lenglen) fotogrāfijas, akcentējot modes un sporta aktualitāti tajā laikā, un tas veido lielisku tematisku sasaisti ar Beļcovas mākslas darbu. Izstāde demonstrē, cik brīnišķīgi tas iederas kopējā Eiropas kultūras kontekstā un ka mākslinieciskās kvalitātes ziņā tas var konkurēt arī ar slavenās Tamāras Lempickas (Tamara Łempicka) darbiem vai citām izcilām laikmeta mākslas zvaigznēm.

Izstādes plakātam organizatori izvēlējās Lempickas gleznoto efektīgo Suzijas Solidoras (Suzy Solidor) portretu (1935, Château-Musée Grimaldi). Tolaik populārā vieglā žanra dziedātāja bija atklāta lesbiete. Izvēle izstādes titulgleznai nav nejauša. Salīdzinoši liela ekspozīcijas daļa veltīta seksuālās identitātes jautājumam mākslinieču vidū. Vārda maiņa no sieviešu uz vīriešu (tolaik tas nebija retums) ne tikai varēja dot priekšrocības radošās profesijas sievietei mākslas pasaulē, bet bija arī saistīta ar vēlmi pozicionēt sevi kā pretējā dzimuma pārstāvi privātajās attiecībās. Šajā sakarā nevarēju neatcerēties Aleksandras Beļcovas un Austras Ozoliņas-Krauzes draudzību. Par to, ka Ozoliņai-Krauzei bija jūtas pret mākslinieci, šaubu nav (liecības tam atrodamas abu sarakstē), bet vai Beļcova uz tām atbildēja? Simtprocentīgas pārliecības man joprojām nav. Kad liktenis māksliniecei atņēma visus viņas vīriešus – vīrs Romans Suta devās uz Tbilisi, kur kļuva par padomju represiju upuri, kontaktus ar spāņu arhitektu Roberto Balbuenu (Roberto Fernández Balbuena) izjauca karš, bet jaunietis Mintauts pazuda uz daudziem gadiem izsūtījumā Sibīrijā –, Beļcova palika viena. Spriežot pēc laikabiedru atmiņām un fotogrāfijām, arī vēlāk viņai netrūka vīriešu uzmanības, tomēr viņas tuvāko draugu loku veidoja sievietes. Katrreiz, pieskaroties šai tēmai, es sev uzdodu jautājumu: cik tālu man jāiedziļinās šajās biogrāfiskajās detaļās, veidojot izstādes un stāstus par mākslinieci? Kritērijs tomēr paliek viens – cik daudz šie fakti palīdz mums saprast Beļcovas mākslu.

Izstāde rosināja arī pārdomas par Aleksandras un Romana attiecībām. Atcerējos Beļcovas māsu Mariju. Viņai bija brīnišķīga operas dziedātājas balss, bija visas iespējas realizēt savu sapni par skatuvi (mākslinieces arhīvā ir māsas foto, kur viņa ir redzama grimā – kādā lomā), tomēr pēc laulībām vīrs Marijai lika aizmirst par dziedātājas karjeru. Vai Aleksandrai paveicās vairāk? No vienas puses – jā. Romans Suta, pats būdams mākslinieks, apzinājās šīs profesijas svarīgumu. Tomēr viņš bija arī slavens ar saviem izteicieniem seksisma garā – par to, ka kubisms ir pārāk sarežģīts, lai to varētu saprast sieviete. Lasot dažādas liecības par Romana un Aleksandras attiecībām, rodas iespaids, ka šodien tās gan psihologi, gan apkārtējie nosauktu par neveselīgām un varbūt pat vardarbīgām. Reizē var atcerēties, ka viss labākais Beļcovas radošajā mantojumā attiecināms uz 20. gadiem un 30. gadu pirmo pusi – laiku, kad viņa bija kopā ar Sutu. Kā cilvēks, kurš pats izgājis cauri visām ilgstošu vardarbīgu attiecību šausmām, varu pieņemt, ka Beļcovas gadījumā šis radošā gara uzliesmojums notika nevis “pateicoties”, bet “neskatoties uz”… Jā, Sutas klātbūtne un mākslinieciskās idejas sekmēja viņas daiļradi, bet reizē arī prasīja ārkārtīgi lielus psiholoģiskus un emocionālus resursus. 

Nevarētu teikt, ka šajā pārī valdīja konkurence. Ja tā arī bija, tad no Sutas puses. Beļcovai nebija tik svarīgi apsteigt, kļūt par pionieri, viņai svarīgāk bija blakus vīram saglabāt sevi. Tomēr, pēc likteņa ironijas, tieši Beļcova tagad tika pieskaitīta pie mākslas pionierēm. Beļcovas radošais mantojums ar piesaisti feminisma kontekstam un ciešiem sakariem ar Franciju pēdējā laikā iegūst arvien lielāku aktualitāti, un tagad šajā māklinieku tandēmā tieši viņa varētu būt lokomotīve. Reizēm man liekas, ka, ja mēs veidotu mūsu muzejam nosaukumu šodien, abu mākslinieku vārdu secība varētu būt pretēja – Aleksandras Beļcovas un Romana Sutas muzejs.