Šī gada 18. martā pēc vairāku mēnešu rekonstrukcijas durvis vēra muzejs “Rembrandthuis” Amsterdamā. Projekts, kas norisinājās ar devīzi “Vairāk Rembranta”, solīja iekļaut ekspozīcijā par 30 procentiem vairāk slavenā holandieša darbu.
Solījums tika izpildīts, bet to, apmeklējot muzeju, var saprast ne uzreiz. Telpas ekspozīcijas sākumā par to spriest neļauj – liekas, ka izmaiņas ir minimālas. Tie paši Rembranta laikabiedru un viņa skolnieku gleznojumi. Iekrita acīs trausli sausu ziedu zari, ielikti muzejisku mīksto mēbeļu sēdvietās, – delikāts aizliegums apmeklētājiem tos izmantot sēdēšanai ierastu imperatīvu norāžu vietā tāda tipa muzejos.
Jau pirmajā stāvā, virtuvē, mēs uzzinām, ka keramisko trauku lauskas, dažu sīku priekšmetu fragmenti un holandiešu tipiskā smalkā tievā smēķēšanas pīpe šajā mājā ir vienīgie autentiskie objekti no laika, kad šeit dzīvoja Rembrants.
Viss atrasts izrakumos atkritumu bedrē mājas pagalmā un ievietots stikla vitrīnā. Ja ekspozīcijas veidošanu salīdzina ar kinofilmu vai literāro darbu, tad šajā gadījumā labs sižeta cilpas piemērs ir pēdējais eksponētais priekšmets – vitrīna ar 1656. gada grāmatu, kurā iekļauts visu Rembranta mājā aprakstīto mantu saraksts maksātnespējas procesa laikā. Tieši šis saraksts ir bijis atskaites punkts muzejā eksponēto priekšmetu atlasei – gan sadzīves, gan iekārtojuma, gan Rembranta mākslas darbu un retumu kolekcijas rekonstrukcijai.
Muzeja veidotāji kā vienu no savām prioritātēm izceļ inkluzīvo pieeju un cenšas piesaistīt cilvēkus ar redzes traucējumiem. Plāksnītes ar attēliem un nelieliem caurumiņiem. Var sajust, kā smaržoja Rembranta laikos virtuvē, dzirnavās. Vienīgā meistara veidotā klusā daba – gliemežvāka oforts, un turpat ir tā attēls ar izcēlumiem – var pataustīt un sajust, kāds šis gliemežvāks ir dabā. Šajā visu piecu maņu izmantošanā labprāt iesaistās visi apmeklētāji, arī bez redzes traucējumiem.
Tomēr par inklūzijām un spēlēm pilnībā aizmirsu vienā no darbnīcas telpām, kurā valdīja īsta krāsu smarža – tāda, kāda ir īstās gleznotāju darbnīcās. Līdz mansarda telpām – pēdējai ekspozīcijas daļai – es jau nonācu radošā pacēluma noskaņā, kas droši vien bija muzeja veidotāju paredzēta, jo beigās visus apmeklētājus gaidīja gan zīmēšanas dēļi, piederumi un papīrs, gan oforti un zīmējumu skiču kopijas iedvesmai.
Oficiāli jau izziņots, ka pēc rekonstrukcijas Rembranta muzejā ierīkotas rezidences – vietas dzīvošanai un strādāšanai – diviem māksliniekiem, uz kurām var kandidēt konkursa kārtībā. Par to, ka muzeja kolektīvam māksla ir pirmajā vietā, liecina arī publisko telpu paplašināšana, ko izdevās panākt, pārceļot darbinieku un administrācijas kabinetus blakus celtnē. Tagad šajā muzeja daļā notiks mainīgās izstādes.
Atgriežoties pie rekonstrukcijas devīzes “30 procentu vairāk Rembranta”, jāsaka, ka solījums ir izpildīts. Atsevišķā aptumšotā telpā tiek parādīti meistara oforti, bet ne tikai tie. Šī ekspozīcijas daļa – mēģinājums atklāt, pietuvoties Rembranta iespiedgrafikas tehnikas noslēpumiem. Piemēram, redzot vienas plates novilkumus uz dažādu veidu papīra lapām, mēs saprotam, kāpēc meistars izvēlējās tieši japāņu papīru – dārgāku, biezāku. Attēls uz tās ir smalkāks, redzamas nianses, kas pazūd novilkumos uz cita papīra. Atsevišķi parādīts, kā atšķiras ar dažādiem rīkiem metāla platē ievilktās līnijas.
No mākslas vēstures zināms, ka Rembrants skolniekus trenēja savas gleznošanas manieres reproducēšanā, vairoja “mazus Rembrantus”, bet reizēm varbūt arī ne tik mazus, jo, kā to pierādījis “Rembrandt Research Project”, daudzi meistaram gadu simtiem pierakstītie šedevri ir tieši viņa skolnieku vai sekotāju veidoti.
Savukārt ar iespiedgrafiku viss bija citādāk. Rembrants ne tikai nemācīja to nevienam, bet pat nelaida klāt un nerādīja savas plates. Viņš eksperimentēja ar dažādiem tehniskajiem paņēmieniem, oforta darbnīca bija viņa radošā laboratorija, un, rādot mums šo materiālu, ekspozīcijas veidotāji arī pārnestā nozīmē dod mums vairāk paša Rembranta.
Tāda tipa muzeju apmeklējums vienmēr man liek aizdomāties par memoriālām vietām bez memoriāliem priekšmetiem. Ir tikai vieta, pagātnes ēna, bet priekšmetiskā vide gandrīz pilnībā zudusi laika gaitā. Ekspozīcijas veidotājiem šajā gadījumā uzdevums nav viegls.
Kā muzejniekam man ir interesanti vērot, cik augstu viņiem izdosies pacelties virs atrakciju līmeņa, un kā apmeklētājs es gaidu, vai viss aprobežosies ar noteikta kultūras slāņa vai vēsturiskās personas iepazīšanu. Rembranta mājas ekspozīcijā, manuprāt, tiek panākts virsmērķis – vietas pie molbertiem mansarda stāvā bija aizņemtas, arī es zīmēju. Pat padomāju, ka varbūt jābeidz visu laiku atrunāties ar aizņemtību un, negaidot pensiju, ir laiks īstenot senu sapni – jāsāk zīmēt un gleznot.
Titulattēls: rembrandthuis.nl ©KIRSTENVANSANTEN
Fotogrāfijas: Natālija Jevsejeva