No visiem pēdējā laikā skatītajiem rekonstruētajiem muzejiem Rīgas Motormuzejam savā individuālajā vērtēšanas skalā es šobrīd lieku augstāko vērtējumu. No vienas puses – tas mani nepārsteidza, bet, ja nu pārsteidza, tad pārsvarā ar dārdzību gan biļešu, gan rekonstrukcijas un ekspozīcijas realizācijas izmaksu ziņā. No otras puses – ar nedēļas starplaiku atskatoties uz šo apmeklējumu, atklāju, ka tas atstājis tādu labu stila un kvalitātes pēcgaršu.
Ja arī Rīgas Motormuzejs neradīja pārsteigumu, toties visiem mums – muzejniekiem – zināmās lietas tur ir realizētas izcilā kvalitātē, vērienīgi un vizuāli krāšņi. Viss, par ko muzeju profesionāļi kādreiz ir uztraukušies, zobojušies, pārdzīvojuši muzeju pieejamības sakarā – gandrīz visu Motormuzejs, šķiet, ir ņēmis vērā. Tāpat tajā ir jaušams mēģinājums lietas ieraudzīt un lietot no apmeklētāja skatupunkta – skapīši lietu atstāšanai, tualetes, lifts, šķiet, diezgan pašsaprotami no muzeju fiziskās pieejamības viedokļa, bet tas, ka pie bērnu rotaļu stūrīša ir pat mīksts, liels sols gaidošajiem vecākiem, nebūt nav pašsaprotami. Tas liecina, ka muzejs patiešām ir centies iztēloties, kā tieši bērni tur spēlēsies un ko darīs viņu vecāki tajā laikā. Ja nekļūdos, tad šajā telpā redzēju pat kafijas automātu. Tāpat ekspozīcijā vietām izkaisītie sēdekļi apmeklētāju atpūtai labi ilustrē muzeja fiziskās pieejamības līmeni.
Šķita, ka muzejs domājis arī par intelektuālu pieejamību – ekspozīcija nav pārblīvēta ar tekstiem, to ir maz, tie ir vienkārši, krāsaini ilustrēti. Tehniskās lietas ir padarītas saprotamas ar pašu mehānismu asprātīgu demonstrējumu. Intelektuālā ziņā muzejs ietur jauku līdzsvaru starp tehniku, laiku, kultūrvidi, personībām, starp eksponātiem un interaktivitāti. Man patīk, ka tehnika šeit nav ”tehniska” – tā atklāta saistībā ar citiem cilvēka dzīves aspektiem, un pat tādam humanitāras ievirzes cilvēkam kā man tā šķita intelektuāli sasniedzama. Īpaši vēlos atzīmēt muzejā sajūtamo emocionālo komfortu, pretstatā tradicionālajam muzeju nogurumam. Izgaismotie elegantie auto muzeja pustumsā, asociācijas ar greznību, ekspozīcijas fiziskais un intelektuālais komforts kā apmeklētāja pieņemšana liek justies viegli un pašsaprotami. Trūkst arī muzejos ierasto uzraugu modro acu, kas neatlaidīgi urbjas apmeklētāju mugurās vai pat seko tiem līdzi. Uzraugu amatos šeit redzami jaunieši vienādos T-kreklos, drīzāk tādi kā savi čomi, kas iejukuši apmeklētāju vidū, nevis uzraugi. Ja nu vienīgi to pelēkie T-krekli muzeja pustumsā neko īpašu neizcēlās. Sīkums.
Jāsecina, ka Motormuzeja ekspozīcijas veidotāju spēcīgākais trumpis ir spēja izmantot asociācijas – par komfortu, luksusu, draudzīgumu, tuvumu. Tādejādi paradoksālā kārtā tieši Motormuzejs man šobrīd ir sajūtu muzejs, kura nopelni ir vēl jo lielāki, ja ņem vērā, ka ekspozīcijas saturs ir tehnika.
Mani un ne-mani bērni šoreiz uzvedās patiešām briesmīgi un laikam 1. septembra drudzī nebija valdāmi. Vēl pāris tādas kompānijas spētu apdraudēt jebkura muzeja ekspozīcijas kvalitāti, tomēr acīmredzot par savējo Motormuzejs jutās drošs, jo mēs nesaņēmām aizrādījumus, un tas bija mierinoši, kaut gan šoreiz tiešām bijām pelnījuši. Pāris stundas muzejā pagāja nemanot. Šeit arīdzan jāatzīmē, ka muzejā atļauts fotografēt bez papildus maksas.
Uzskatu, ka tieši Rīgas Motormuzejā esmu redzējusi to vienīgo hronoloģisko laika skalu, kas mani ne tikai negarlaikoja tādā mērā, lai es uzreiz atmestu mēģinājumu no tās kaut ko izzināt, bet uzrunāja vizuāli krāšņā, pievilcīgā veidā. Zināmā mērā tā man deva pārliecību, ka hronoloģijai un laika nogriežņiem, ja tos var realizēt šādi, joprojām ir vieta muzejos.
Atbilstoši labākajām muzeju arhitektūras tradīcijām, ekspozīcijas noslēgums mūs ieveda suvenīru veikalā un kafejnīcā – plašā, gaišā, mūsdienīgā, kuras ēdienu piedāvājuma cenas var uzskatīt pat par ļoti pieejamām. No tā gan šoreiz neko nepamēģinājām, par cik gatavojāmies tradicionālajām 1. septembra ģimenes vakariņām. Suvenīru veikals gan šķita paplāns, bet gan jau piepildīsies.
Tā nopietni man Rīgas Motormuzejā šobrīd kritizēt nav ko, izņemot vienu lietu – darba laiku katru dienu no 10 līdz 18. Personiski man, un zinu, ka vēl daudziem cilvēkiem Latvijā, šādi darba laiki muzeju apmeklēšanu padara par teju neiespējamu, vai arī uzreiz veido izlasi ļoti motivētiem apmeklētājiem. Mēs, latvieši, esam dabas mīļotāji, un tradicionāli brīvdienās mūsu sabiedrībā ir pieņemts izbraukt no Rīgas – uz laukiem, kapiem, sēnēs, makšķerēt, ogot, nemaz nerunājot par to, ka pēdējo gadu stabila tendence ir Rīgas piepilsētu apdzīvotības blīvuma palielināšanās uz Rīgas rēķina. Spriežot pēc sastrēgumiem uz šosejām, piektdienu pēcpusdienās apmēram 30–40 % iedzīvotāju izbrauc no pilsētas, nemaz nerunājot par to, ka muzeju apmeklējums brīvdienās konkurē ar dažādu sporta veidu piekopšanu, kuri kļūst aizvien populārāki un pieejamāki. Tāpēc atruna par muzeju pieejamību brīvdienās manā skatījumā neiztur kritiku. Šķiet saprātīgi, ka vismaz divas dienas nedēļā muzejiem vajadzētu strādāt līdz 8–9 vakarā.
Tīri subjektīvi, tā teikt, gaumes jautājums, bet man šķiet, ka otrā stāva ekspozīcijā muzejs nonāk bīstami tuvu kārtējam nostalģiskajam pastāstam par padomju laikiem ar jau tradicionālo ielūkošanos logos, līdzīgi kā mēs esam lūkojušies atslēgas caurumos, virtuvēs u.tml. Kā vispārēja un noturīga tendence muzeju ekspozīcijās tā manā skatījumā balansē jau kā minimums uz ierastības robežas. Tomēr šoreiz tas lai arī paliek gaumes jautājums. Padomju estētikas nostalģija patiesi var rasties, piemēram, ielūkojoties telefona būdiņā, kur telefona klausule tiešām vēl smaržo kā no manas bērnības, kad simtiem reižu tika zvanīts mammai un tētim uz darbu.
Patiesu baudījumu man sagādāja brauciens autobusā ”Impresija par braucienu uz kāzām kolhozā Bormaņos 1975. gadā”. Apbrīnoju tehnisko kvalitāti un rūpību, kādā tas ticis realizēts. Šādā autobusā tiešām bērnībā nereti tiku braukusi, tolaik tāds piederēja zvērsaimniecībai Letes, kur pavadīju pāris savas bērnības vasaras, un ar to tika braukts gan ekskursijās, gan arī uz kādām kāzām. Manā gadījumā tieši brauciens uz kāzām kļuva par to fiziskas atslābināšanās un garīgas refleksijas mirkli, kas piepildīja muzeja apmeklējumu ar emocijām. Iedomājos par to, kā lietas iezīmē laikmetus, un pēdējos gadsimtos acīmredzami tieši tehniskas lietas mums asociējas ar laikmetu pāreju. Domāju par progresa šķietamību, par veco spēkratu kvalitāti, ērtībām un stilu, par Latvijas laukiem, kas zināmā mērā ir veco spēkratu bijušais darbības lauks un atradumu lauks tagadējiem jaunu eksponātu meklētājiem, par kultūrvides un ainavas izmaiņām. Šīs noskaņas gaisotnē nevietā šķita seno radioaparātu kolekcija, kaut gan iespējams, ka tās atrašanās pamatojumu ekspozīcijā par automašīnām vienkārši palaidu garām.
Savādi, ka tagad, rakstot šo emuāru un paralēli ielūkojoties Rīgas Motormuzeja lieliskajā mājas lapā, saprotu, ka visvairāk laikam mani emocionāli iedvesmo, iespaido un aizkustina tieši visa muzeja atjaunotnes kvalitāte. Šoreiz nevēlos dzirdēt argumentu par naudu, kuras CSDD netrūkstot, un visu pārējo. Kvalitāte detaļās, manuprāt, nav panākama tikai ar naudu, aiz tās stāv skrupulozs darbs, motivācija un patiesa ieinteresētība.
Atbilstoši manai pārliecībai ikviens Latvijas skolēns būtu pelnījis iespēju aplūkot fantastisko Rīgas Motormuzeju bez maksas. Bet, ja nu ieejas maksas joprojām ir Latvijas muzeju pieejamības politikas dominante, tad no sirds iesaku muzeja mārketinga speciālistiem parūpēties, piemēram, par vienas tādas dienas ieviešanu, kad muzejs publiski uzaicinātu skolēnus: “Še mēs esam, nāciet! Gāziet mūs apkārt!” Es pat teiktu, ka tamlīdzīgs pasākums ir muzejam vitāli nepieciešams, jo būtu loģisks turpinājums tam vērienam, ar kādu ir realizēta muzeja rekonstrukcija un jaunās ekspozīcijas izveide. Uztaisīt vairākus miljonus vērtu muzeju un tad uzdāvināt to bērniem Latvijā kaut vai vienu dienu mēnesī bez maksas – tas ir attieksmes jautājums. Bet vai Motormuzejs spēs šo riteni ieraudzīt?
Fotogrāfiju autore Agnese Neija