Citādi nevainojamo Liverpūles muzeju servisa direktora Deivida Fleminga uzvalku izceļ nedaudz nevīžīgi uzsietā oranžā knitwear [adītā] kaklasaite. Tādas man allaž patikušas kopš laika, kad, piepelnoties viesnīcas recepcijā, bija darīšana ar nedaudz arogantajiem britu darījumu cilvēkiem, kas uz tūļīgumu agrā rīta stundā reaģēja ar: I don’t intend to spend much time on it [Es nevēlos tam veltīt daudz laika]. Kaut kur tiku lasījis – tā ir neobligāta britu džentelmeņa garderobes sastāvdaļa, vairāk piestāvoša brīvajām profesijām: žurnālistiem, rakstniekiem, kuratoriem, bet kāpēc gan ne nacionālas nozīmes muzeja direktoram?
Šodien neformālajai kaklasaites izvēlei un krāsai ir nepārprotami skaidrs aprēķins – lekcija studentu auditorijai par jaunajām tendencēm muzeju darbā vietējā universitātē un vēlāk vakarā izstādes Tales from the city [Pilsētas stāsti] atklāšana Liverpūles muzejā, kas tapusi sadarbībā ar LGBT+ [lesbiešu, geju, biseksuāļu un transpersonu] kopienu un tematizē tās aktīvismu ceļā uz līdztiesīgu pastāvēšanu šajā ostas pilsētā ar pasaules elpu. Ja par pasaules elpu, tad tā nemaz nav metafora, jo vēl bez starptautiski raibās studentu auditorijas un mums diviem baltiešiem, kuri ar šo viesošanos atzīmē deviņus pazīšanās gadus ar studiju laika mentoru, šajās dienās darba vizītē tepat ir arī delegācija no Brazīlijas. Izrādās, Riodeženeiro pilsēta plāno attīstīt verdzības tēmai veltītu muzeju un atbraukuši pieredzes apmaiņā uz Liverpūles Starptautisko verdzības muzeju. Ejot uz auditoriju, Deivids vēl paspēj atstāstīt nesen kādā no ICOM sapulcēm piedzīvoto, kur Ukrainas un Krievijas muzeju kolēģiem nav nācies viegli dialoga veidošanā, tālab meklēta starptautiskās profesionālās kopienas starpniecība. Lūk, viena no jaunajām tendencēm globalizētajā muzeju nozarē – vai mūsu profesionālās ētikas vadlīnijas spēj pacelties pāri lielajai politikai, vai tomēr tajā iestieg?
Taču, kā jau attiecībās ar mentoru, citkārt ir šķitis, ka meistars atkārtojas. Pat divu globāli nozīmīgu muzeja organizāciju (Starptautiskās Cilvēktiesību muzeju federācijas un Sociālās taisnības muzeju alianses) izveidotājs citkārt nav varējis zibenīgi atbildēt uz jautājumu: What’s the next big thing? [Kas ir nākamā lielā lieta?] Bet kurš gan to spēj. Tālab tā nebūtu angļu izslavētā empīriskā – ne ideālistiskā – patiesības izziņas metode, ja tā nepārbaudītu lietas dabā un neizdarītu secinājumus no pieredzes, nevis tīras ideju pasaules, kas liek doties uz Liverpūli un redzēt, kā strādā tās muzeji.
Par muzeju vidē jau labu laiku cirkulējošās sociālā taisnīguma, iekļaušanas un nulles tolerances pret jebkura veida diskrimināciju retorikas pielietojumu dabā tiešām bija un joprojām ir iespēja pārliecināties Liverpūles muzejos, ne tikai lasīt par kustības neseno vēsturi citu Lesteres Muzeju studiju skolas lektoru jaunākajās grāmatās (skat. Richard Sandell (2017). Museums, Moralities and Human Rights.). Izstādes, kura būs skatāma līdz pat 2018. gada nogalei, atklāšanā 13. oktobrī muzeju un tās darbiniekus Deivida vadībā ar neviltotu aizkustinājumu par sadarbību uzteica gan pilsētas pārvaldes, gan LGBT+ kopienas pārstāvji. Ja spējat iztēloties, tas būtu aptuveni tā, ja Rīgas praida gājiena galamērķis būtu viens no mūsu centrālajiem publiskajiem muzejiem (piemērotākais būtu Rīgas vēstures muzejs, bet tikpat labi tādam notikumam derētu Medicīnas, Dabas vai pat viens no abiem nacionālajiem muzejiem), kurš tad kā pilsoniskās sabiedrības institūts – valsts finansēts, bet ar brīvu akadēmisku un morālisku lemtspēju – izrādītu nepārprotamu atbalstu šai minoritātes kopienai. Protams, paužot atbalstu un iekļaujot vienu minoritātes kopienu, pēc definīcijas tāds pats atbalsts pienāktos arī citām minoritātēm – etniskajām, kultūras utt. Vai šādu drosmes un cilvēcības izpausmi mēs Latvijā kādā no “normatīvajiem” muzejiem kādreiz piedzīvosim?
Vēl pakavējoties pie lekcijas par tiešām globālajiem muzeju trendiem (kam par katru cenu nav tikai un vienīgi jācentrējas uz seksualitātes jautājumiem, ja nu tas kādu uztrauc), jāatzīmē, ka Liverpūles muzejiem nepaslīd garām ne breksits, ne Tramps, ne globālā sasilšana un ekoloģijas problēmas, ne Eiropas novecojošā populācija un ar tiem saistītie riski, nedz ienākumu nevienlīdzība nu jau atkal mežonīgi liberālajā ekonomikā. Spēja ielikt vietu globālā kontekstā, pat ja tā būtu apveltīta ar tādām priekšrocībām kā viena no savulaik nozīmīgākajām pasaules jūras ostas pilsētām, rada patiesu apbrīnu. Vēlreiz, tas būtu tā, it kā kāds no mūsu atkal jau “normatīvajiem” muzejiem pēkšņi izlemtu pārsteigt ar paraudzīšanos tālāk par savu nacionālo nabu.
Pēdējo šeit neizvērsīšu, bet, pievēršoties jau Rīgai oktobrī, vēlos padalīties ar iespaidiem no nule notikušās Jesajas Berlina dienas, kurā bija iespēja noskatīties Dāvja Sīmaņa un Ginta Grūbes veidoto filmu “Dzimis Rīgā” un dzirdēt Timotija Snaidera Jesajas Berlina piemiņai veltīto lekciju “No nenovēršamā pie mūžīgā: jaunā nebrīvības politika”.
Snaiders nepārprotami pārstāv to Amerikas vēstures skolas virzienu, ko dēvē par applied history (burtiski – lietojamā vēsture) un kas Eiropas variantā biežāk pazīstama kā publiskā vēsture. Vairāk par izpārdotās lekcijas saturu Snaidera gadījumā mani šoreiz interesē tieši publiskās vēstures popularitātes fenomens, kam, kā izrādās, ir arī sakars ar rīdzinieku Jesaju Berlinu. Veids, kādā Berlins rakstīja, drīzāk gan runāja par vēsturi, bija šis skaidri atpazīstamais kontinentālās Eiropas ideju vēstures, kura pati izaug no vācu ideālisma filozofijas tradīcijas, paraugs. Un tieši tāpēc tik intriģējošs britu sabiedrībai, kurai nav ideju vai konceptuālās vēstures tradīcijas, ja neskaita jau mūslaiku Kembridžas skolu ar Kventinu Skinneru kā tās vadošo balsi.
Kāds šīm historiogrāfijas skolu atšķirībām sakars ar muzejiem? Visnotaļ tiešs. Proti, britu empīriskajai skolai bez ideju vēstures tradīcijas arī muzeju jomā ir ļoti tieša – materiālajā kultūrā balstīta – pieeja muzeju darbam. Sak’, ir priekšmets – varam inventarizēt, aprakstīt, spriest par tā sociālo kontekstu, salīdzinot ar citiem priekšmetiem, izdarīt secinājumus utt. Nav priekšmeta – nav muzeja. Britiem tālab nav “ilustrētu stāstu” tradīcijas nacionālajos muzejos.
Tikmēr kontinentālajā Eiropā ar tās ideju vēsturē balstīto ideālistisko pieeju ir viens pīpis – ir vai nav priekšmeta; tas nekad vēl nav traucējis muzeju uztaisīt no nulles, jo priekšmets te seko idejai un, pat ja priekšmeta nav, scenogrāfija spēj darīt brīnumus. Te tad arī meklējama Snaidera, Fergusona un citu publiskās vēstures šībrīža redzamāko vārdu popularitāte konceptuālās vēstures skolas solā sēdējušo vidū, un es uzskatu, ka tā ir bijusi Latvijas nesenās muzejniecības vēstures priekšrocība.
Ja ne ideju vēstures un misijas apziņas, tad mums nebūtu nedz Latvijas Okupācijas muzeja, nedz Žaņa Lipkes memoriāla, kas abi tapa tukšā vietā un katrs savā veidā monopolizēja smagās konceptuālās tēmas. Ja nekļūdos, tad mums Latvijas muzejos ir tikai viena Publiskās vēstures nodaļa – Okupācijas muzejā to veiksmīgi vada Uldis Neiburgs. Varu kļūdīties, vai kāds no manis jau vairākkārt pieminēto “normatīvo” vai valsts muzeju pārstāvjiem bija Snaidera lekcijā, bet šo abu privāto “konceptuālo muzeju” cilvēki tur bija, un, ja kādam tiešām radās kas Snaideram jautājams, tad tā, protams, bija Lipkes memoriāla vadītāja Lolita Tomsone.
Nebūt nav tā, ka veidot muzeju “no nulles” ar spēcīgu ideju un misijas apziņu azotē ir milzīgi priecīga un viegla nodarbe. Vienā tādā projektā no koncepta līdz realizācijai esmu pavadījis turpat septiņus gadus un dažkārt likās, ka, ja vien būtu izvēle, labprātāk “glabātu” kādu kolekciju paredzami inertā institūcijā bez jebkādām sociālā aktīvisma izpausmēm.
Kopsavelkot gribētos teikt, ka britu pēckoloniālajā sociālajā taisnīgumā un globālajā cilvēktiesību aktīvismā balstītā muzejniecība un kontinentālās muzejniecības stiprā piesaiste ideju vēsturei, kura tai savukārt liek reflektēt par Eiropas likteņiem tā, kā to mēdza darīt Jesaja Berlins, bet tomēr neļauj atbrīvoties no eirocentrisma, ir labi papildināmi lielumi un varētu nest brīnišķīgus rezultātus. Uz to arī cerība.