Ineta Zelča Sīmansone: Kāds ir Kultūras ministrijas viedoklis par Ogres situāciju [saruna notiek 19. aprīlī]?
Uldis Zariņš: Ogres situācija mūs nebeidz nepatīkami pārsteigt. Jāatgādina, ka situācija jau apmēram pirms mēneša tika apspriesta Latvijas Muzeju padomē, un rezultātā Latvijas Muzeju biedrība ir sagatavojusi priekšlikumus grozījumiem Muzeju likumā, kas ir izskatīti Muzeju padomē un pēc papildināšanas iesniegti Kultūras ministrijai. Tuvākajā laikā mēs grozījumus virzīsim uz priekšu, taču jāsaka arī tas, ka sagatavotie grozījumi nebūs burvju nūjiņa, ar kuru iespējams atrisināt visas problēmas, tostarp situāciju, kas izveidojusies ap Ogres muzeju. Pēdējie notikumi, kas diezgan plaši rezonējuši arī publiskajā telpā, iziet ārpus muzeju pārvaldības jomas. Pēc būtības līdzīga situācija Ogres pašvaldībai vai jebkurai citai pašvaldībai var izveidoties ar jebkuru pašvaldības iestādi. Tie ir jautājumi par attiecībām starp iestādi un tās dibinātāju, starp iestādes vadītāju un darba devēju, kas domstarpību gadījumos parasti tomēr tiek risināti citādāk, diskrētāk – tam domātas dienesta pārbaudes, auditi un tamlīdzīgi instrumenti. Taču šie jautājumi nav saistīti specifiski ar muzeju pārvaldību, tāpēc ne Kultūras ministrija, ne Latvijas Muzeju padome nav paudusi publisku viedokli par notikumu attīstību.
IZS: Konflikts sākās jau februārī. Creative Museum šobrīd ir vairāku pašvaldību vadītāju viedokļi par labu pārvaldību muzejos, un, pat ja lielākā daļa no viņiem neredz muzeja padomju un valžu lomu, tomēr visi saka, ka saturā neiejaucas. Tātad izskatās, ka Ogres muzejs šajā ziņā ir unikāls gadījums. Un, noskatoties Gundara Rēdera vadīto raidījumu “1 : 1” Latvijas Televīzijā ar kultūras ministru, radās jautājums, kāpēc ministrs nepauda viedokli, ka šāda situācija ir slikta pašvaldības vadītāja pārvaldība attiecībā pret pašvaldības muzeju?
UZ: Nevarēšu komentēt ministra izteikumus, taču gan ministrs, gan Latvijas Muzeju padome ir publiski pauduši viedokli, ka gan Ogres, gan Daugavpils gadījumā politiska iejaukšanās kultūras (arī muzeju) saturā ir nepieņemama un šīs sarkanās robežas mēs nedrīkstam pārkāpt. Nav pieņemama atgriešanās laikos, kad kultūras saturs un piedāvājums tika diktēts no augšas – politiski. Līdz ar to es nepiekrītu, ka kultūras ministrs būtu ieņēmis klusējošu vai neitrālu pozu. Viņš savu nostāju ir paudis. Taču, kā jau teicu, situācija šobrīd attīstās ārpus kultūrpolitikas sfēras. Kamēr mēs runājam par pašvaldības tiešu iejaukšanos muzeja saturā, tur mūsu pozīcija ir skaidra – tas nav pieņemami. Tad, kad konflikts pāraug jau uz citām jomām, mēs kā ministrija – un tas attiecas arī uz Muzeju padomi – vairs neesam ne tiesīgi, ne kompetenti sniegt situācijas vērtējumu. Protams, mēs (gan es, gan ministrs, gan Muzeju padomes locekļi) varam katrs paust savu personīgo pozīciju. Un mans viedoklis ir, ka, vismaz spriežot pēc publiskajā telpā izskanējušās informācijas, šī neizskatās pēc labas pārvaldības paraugstundas.
IZS: Bet, ja Kultūras ministrija būtu iejaukusies šajā situācijā jau pirmajā konflikta stadijā, nevis sakot, ka Latvijas Muzeju biedrībai jāizstrādā Muzeju likuma grozījumi un Latvijas Muzeju padomei jāapstiprina, bet konkrēti paužot atbalstu muzeja direktorei, vai tu domā, ka situācija būtu varējusi izvērsties citādi?
UZ: Ko nozīmē iejaukties, nostāties kāda pusē? Patīk mums tas vai ne, bet ministrija ir tiesīga darboties tikai normatīvā regulējuma rāmjos, vērtējot, vai notiekošais nepārkāpj nozares likumdošanu. Manuprāt, Kultūras ministrija ir pietiekami skaidri paudusi atbalstu muzejam un tam, ka muzejam tā saturiskajā darbā ir jābūt politiski neatkarīgam. Taču mēs neesam tiesīgi tiešā veidā iejaukties pašvaldības attiecībās ar tās dibinātu iestādi. Līdzīgs gadījums bija ar Jūrmalas bibliotēku – mēs paudām atbalstu Bulduru un Asaru bibliotēku saglabāšanai, bet pašvaldība lēma citādāk. Un tas bija leģitīms pašvaldības lēmums, kas nav pretrunā ar bibliotēku nozares likumdošanu. Arī šajā gadījumā jautājums ir, vai Ogres pašvaldība ir rīkojusies leģitīmi, atbilstoši normatīvajam regulējumam – ne tikai muzeju jomā, bet arī visās citās jomās. Mūsu kompetence sākas un beidzas ar muzeju jomu, un muzeju nozares regulējums šajā situācijā nav pārkāpts. Tajā brīdī, kad dienas kārtībā nonāk jautājumi par darba attiecībām un par interešu konfliktu (vai muzeja direktore ir atbilstoši normatīvajam regulējumam pieņēmusi darbā savu vīru), tie vairs nav muzeju nozares jautājumi, par kuriem mēs esam tiesīgi noteikt, vai rīcība ir bijusi pareiza vai nepareiza, vai normatīvais regulējums ir pārkāpts vai ne. Protams, šādas situācijas var izgaismot nepilnības regulējumā, atklāt lietas, kas nav pienācīgi noregulētas, sakārtotas, pieļauj nekorektas interpretācijas vai pat ļaunprātīgu izmantošanu, taču mēs varam rīkoties tikai likumdošanas ietvaros, pateikt, vai muzeju nozares regulējums ir vai nav pārkāpts, un nepieciešamības gadījumā arī attiecīgi rīkoties. Tāpat, protams, mēs varam paust viedokli, ja kāda rīcība neatbilst nozares labākajai praksei, pat ja tā nav regulēta likumdošanā, tikai šādos gadījumos mums īsti nav ietekmes instrumentu, lai situāciju vērstu par labu.
IZS: Par muzeju likumdošanu runājot, zinām, ka Latvijas Muzeju biedrība ir iesniegusi priekšlikumus likuma grozījumos, kuriem ieteikumus sūtījām arī mēs – citas nevaldības organizācijas. Vai tu divos teikumos vari pastāstīt, ko mēs saprotam ar formulējumu ierosinājumam par Latvijas Muzeju padomes [līdz šim konsultatīva padome pie Kultūras ministrijas] lielākām pilnvarām?
UZ: Attiecībā uz Muzeju padomes kompetenci ir viens jauns grozījums, kas dod tiesības Muzeju padomei pēc publiskā muzeja dibinātāja vai publiskā muzeja iesnieguma sniegt atzinumu par attiecīgā muzeja direktora darbības un tās rezultātu atbilstību muzeja darbības un attīstības stratēģijai un akreditācijas prasībām. Tātad abas puses drīkstētu prasīt Muzeju padomei izvērtēt muzeja direktora darbību.
IZS: Tātad, pieņemot šos grozījumus, Muzeju padome nevarētu atrunāties, ka tā ir “tikai” konsultatīva padome pie Kultūras ministrijas, protams, formāli tādai paliekot.
UZ: Muzeju padomei saglabājas konsultatīvas padomes statuss. Muzeju padome savā darbībā, protams, ir neatkarīga, taču tās lēmumi nav saistoši, bet gan rekomendējoši. Tas nozīmē, ka arī atzinumi, kurus Muzeju padome sniegs muzeja dibinātājam, būs rekomendējoši. Lēmums par to, vai atzinumu ņemt vērā vai ne, paliks muzeja dibinātāja ziņā.
IZS: Kā tu definētu, kas šajā brīdī ir galvenā rosinātā Latvijas Muzeju likuma izmaiņu ideja? Valdes kļūs obligātas vai joprojām tikai kā opcija, kas būtiski ietekmētu muzeju saimniecisko darbību? Jāatzīst, ka redakcijas varianta biedrībām, kas piedalījās priekšlikumu izstrādē ar idejām, joprojām nav.
UZ: Šajā ziņā izmaiņu nav. Būtiskākās izmaiņas, varbūt izklausīsies ļoti birokrātiski, ir grozījums, ka pašvaldības muzejs atrodas tā dibinātāja institucionālā pārraudzībā. Tas nozīmē – nevis pakļautībā, bet pārraudzībā. Nianse smalka, taču Ogres situācijai līdzīgos gadījumos var būt ļoti nozīmīga. Protams, jāpiemin, ka ar grozījumiem plānojam arī pārņemt jauno ICOM muzeju definīciju.
IZS: Un kad šie grozījumi varētu stāties spēkā?
UZ: Process nekad nav ātrs. Pat ja mēs ātri tiekam cauri Ministru kabineta procesam, pēc tam vismaz pāris mēneši paiet, kamēr grozījumi tiek apstiprināti Saeimā. Es teiktu, ka klasiskais scenārijs ir kāds pusgads.
IZS: Kā, tavuprāt, varētu izvairīties no līdzīgām situācijām, kā notika Ogres muzeja gadījumā?
UZ: Negribu izklausīties ne pēc ciniķa, ne pesimista, bet domāju, ka no šādām situācijām pilnībā nav iespējams izvairīties. Manuprāt, gan šis, gan tam līdzīgie konflikti, kas pēdējā laikā ir virmojuši ne tikai muzeju nozarē, bet kultūras telpā kopumā, izriet no tā, ka cilvēku, kuri pārvalda kultūras iestādes, izpratne gan par kultūru, gan labu pārvaldību ir atšķirīga. No iespējamajiem konfliktiem neviena iestāde nav paglābta – ne tikai kultūras, bet jebkurā jomā, pie tam ne jau tikai publiskajā sektorā. Savā ziņā līdzīgi kā ar vardarbību ģimenē – arī vardarbība darba attiecībās visbiežāk nemaz nenonāk līdz publiskajai telpai, taču tas nenozīmē, ka tā neeksistē. Arī vardarbība attiecībās starp politisko varu un izpildvaru – tostarp pašvaldību un muzeju –, manuprāt, sakņojas turpat, kur citi vardarbības veidi, – pašā cilvēkā. Jāuzsver, ka domstarpības un pat konfliktsituācijas pašas par sevi jau nav nekas ārkārtējs un slikts – cik cilvēku, tik viedokļu, un ne vienmēr ir iespējams atrast visiem pieņemamus kompromisus visos jautājumos. Taču būtiski ir tas, kā domstarpības (vai tās būtu starp muzeja direktoru un darbinieku, vai muzeja direktoru un dibinātāju) tiek risinātas – vai cieņpilni, ieklausoties otrā pusē un meklējot risinājumu, vai no varas un spēka pozīcijām.
IZS: Tavs personiskais viedoklis, kurš šajā cīņā “uzvarēs” – direktore vai mērs?
UZ: Nedomāju, ka šo situāciju vispār ir iespējams definēt kā cīņu, kurā kādai no pusēm būtu iespējams uzvarēt. Par uzvarētāju varētu lemt tikai tiesa, ja kāda no pusēm izlems tajā vērsties. Diemžēl muzeja direktore pēc būtības jau zaudējusi. Arī [Egils] Helmaņa kungs, protams, var zaudēt – gan gadījumā, ja tiks konstatēts kāds likuma pārkāpums viņa rīcībā, gan zaudējot vēlētāju uzticību. Kopumā šķiet, ka šajā situācijā visi patiesībā ir zaudētāji – gan muzejs un tā darbinieki, gan pašvaldība un tās reputācija, gan muzeja apmeklētāji un sabiedrība kopumā.
Par Muzeju padomes priekšsēdētājas atkāpšanos (saruna papildināta 10. maijā)
UZ: Mēs, protams, respektējam Muzeju padomes priekšsēdētājas lēmumu atkāpties no darba padomē. Kā jau iepriekš vairākkārt minēju, valsts pārvaldes iestādes un tās darbinieki nevar savu rīcību, lēmumus un izteikumus balstīt emocijās vai personīgajos priekšstatos par pareizo lietu kārtību. Muzeju padome savā ziņā ir Kultūras ministrijas kā valsts pārvaldes iestādes paplašinājums, kuras darbību nosaka Muzeju likums un padomes nolikums. Tai nav tāda pati rīcības brīvība, tostarp iespēja publiski paust viedokli par nozares jautājumiem, kā nozares nevalstiskajām organizācijām, un tas, uzņemoties darbu padomē, ir jāsaprot. Padome ir formāts valsts pārvaldes dialogam ar nozari, platforma profesionālām diskusijām par nozares aktualitātēm un padomdevējs ministrijas darbā. Mēs esam pateicīgi Muzeju padomei un tās priekšsēdētājai par iesaistīšanos mēģinājumos Ogres konfliktsituāciju (ciktāl tā attiecas uz muzeju nozares specifiku) izprast un risināt, taču saprotu, ka var būt grūti samierināties, ka ar to padomes – tāpat kā Kultūras ministrijas – pilnvaras arī beidzas. Un ceru arī, ka padome sniegs solīto atbalstu Ogres pašvaldībai, profesionāli izvērtējot tās jauno muzeju pārvaldības modeli, pat ja padomes locekļiem personīgi nešķiet pieņemama pašvaldības līdzšinējā rīcība. Pie kaut cik pieņemamiem risinājumiem var novest tikai saruna, nevis nolīšana ierakumos.
Grafiskais dizains: Edvards Percevs