Ineta Zelča Sīmansone: Kādi šobrīd nozarē galvenie jaunumi un aktualitātes?
Uldis Zariņš: Šķiet, pēdējais konceptuālais jautājums, kas tika skatīts Latvijas Muzeju padomē (LMP), bija par digitalizāciju. Latvijas Nacionālā bibliotēka (LNB), ņemot vērā, ka ir noslēgts ERAF digitalizācijas projekts, kurā bija iesaistīti arī muzeji, saskaņoja padomē Ministru kabineta noteikumus, kas reglamentē Digitālās bibliotēkas platformas lietošanu. No LMP tika saņemts iebildums. LNB skaidroja šos noteikumus. Un secinājums bija, ka, kā jau tas bieži gadās, ir trūkusi komunikācija ar muzejiem. Man par pārsteigumu, bija arī tādi muzeji, kas par šo projektu (Digitālo bibliotēku) nebija dzirdējuši. Izvērtās arī jautājums, vai Digitālā bibliotēka ir reprezentatīvs nosaukums digitālajam krājumam, kur ietilpst arī muzeju priekšmetu digitālās kopijas. Diskusija bija interesanta, arī ņemot vērā to, ka šobrīd finiša taisnē ir Kultūras informācijas sistēmas centra (KISC) reorganizācija un līdz ar to viņu tiešais pienākums nebūs pārraudzīt muzeju nozares digitalizāciju.
IZS: Par šo varbūt der pastāstīt nedaudz vairāk.
UZ: Nolikumā šāds pienākums KISC nekad arī nav bijis, bet viņi to uzņēmās ERAF projekta ietvaros. Ņemot vērā, ka KISC ir Muzeju kopkataloga turētājs un viņiem ir visciešākā saite ar muzeju sektoru digitālajos jautājumos, viņi uzņēmās koordinēt arī digitalizācijas procesu. Tā kā šobrīd nav plānots digitalizācijas projekta turpinājums ar Eiropas finansējumu, ir jāturpina diskusija ar muzeju nozari par to, kā nozare turpmāk darbosies digitalizācijas jomā, īpaši ņemot vērā to, ka muzeju nozarē nav izveidojies stiprs metodiskais, konsultatīvais un arī tehniskais digitalizācijas centrs. Jārunā, kā muzeji ar pieejamajiem resursiem var turpināt digitalizācijas procesu. Uzreiz arī jāpiebilst, ka mēs saprotam, ka tas nemaz nav vienkārši. Konceptuāli digitalizācijai nebūtu jābūt projektu balstītai – tai būtu jābūt jebkuras mantojuma iestādes vienai no pamatfunkcijām un daļai no pamatdarba, gluži tāpat kā Muzeju kopkataloga veidošanai. Bet vienlaikus mēs saprotam, ka muzejiem šobrīd ir pietiekami daudz citu prioritāšu – arvien stiprāk spiež atalgojuma jautājums un energoresursu cenas, un tas muzejiem pieejamos līdzekļus krietni ierobežo. Tas attiecas uz visiem muzejiem – gan uz mūsu padotībā esošajiem lielajiem valsts muzejiem (kaut arī tiem ir lielākas manevru iespējas un kapacitāte), gan uz mazajiem pašvaldību muzejiem. Neatrisināts pagaidām paliek jautājums, kā mēs varam atbalstīt mazos muzejus.
IZS: Vai no tā var secināt, ka LNB, īstenojot pieminēto ERAF projektu, muzejus nedaudz piemirsusi?
UZ: Negribētu piekrist – tas īsti nav bijis bibliotēkas pienākums, jo bibliotēka projektu īstenoja sadarbībā ar Nacionālo arhīvu, Kultūras informāciju sistēmu centru un Nacionālo kultūras mantojuma pārvaldi, kopīgi lemjot par projekta īstenošanu un stratēģiju. Iespējams, neizveidojās pietiekami laba komunikācija starp KISC, kas, kā jau minēju, bija atbildīgs par muzeju nozari, un pašiem muzejiem. Kaut kas tur līdz galam nav nostrādājis. Stratēģiskajā līmenī digitalizācijas projekti ir apspriesti arī Kultūras ministrijas Digitālā kultūras mantojuma padomē, līdz ar to pēdējā LMP sēdē mēs secinājām, ka, iespējams, ir nepieciešama plašāka muzeju pārstāvniecība šajā padomē, kurā muzeju nozari līdz šim ir pārstāvējis KISC.
IZS: Kā notiek darbs Latvijas Muzeju padomē? Jau ilgāku laiku no NVO pārstāvja nesaņemam nekādas aktualitātes. Vienīgi īsie sanāksmju protokoli Kultūras ministrijas mājaslapā.
Uldis Zariņš: Tieši protokolus gribēju pieminēt – tie tomēr atspoguļo, kas tiek skatīts padomes sanāksmēs. Kā notiek informācijas aprite par padomē notiekošo ar tiem NVO, kas nav pārstāvēti padomē, nemācēšu teikt. Tas jāprasa NVO sektora pārstāvim.
IZS: No malas raugoties, ir sajūta, ka Latvijas Muzeju padome šobrīd ir maz dzirdama.
UZ: To, ko dara LMP, nosaka padomes nolikums. Jautājums – ko nozare gaida no LMP. LMP pilda savas funkcijas, kas galvenokārt ir muzeju akreditācija un muzeju direktoru kandidatūru apspriešana, un laiku pa laikam risina aktuālos nozares jautājumus. Jau minēju digitalizāciju, bija Ogres muzeja situācija, jautājums par muzeju lomu publiskās vēstures jautājumos. Pēdējā gada laikā, ja atmiņa neviļ, tie bijuši trīs aktuālākie jautājumi.
IZS: Es laikam domāju aktīvāku publisku komunicēšanu. Ir Kultūras ministrijas pakļautībā esošas padomes, kuras ar nozari komunicē aktīvāk, piemēram, Dizaina padome.
UZ: Kultūras ministrijai kopumā ir apmēram 20 padomes visās nozarēs un starpnozaru jautājumos. Katrā padomē tradīcijas nedaudz atšķiras. Ir arī krietni neredzamākas padomes par LMP, bet ir arī ļoti aktīvas, tostarp publiskajā komunikācijā. Es teiktu, ka LMP ir kaut kur pa vidu. Padome darbojas aktīvi, apzinīgi un atbildīgi. Jāņem vērā, ka LMP nav absolūti neatkarīga organizācija ar savu mandātu skaļi paust viedokli tajā vai citā jautājumā. Tā ir konsultatīva padome pie Kultūras ministrijas, un tās primārā funkcija ir muzeju akreditācija un muzeju direktoru kandidātu apspriešana, kā arī ministrijas konsultēšana muzeju nozares jautājumos, kad tādi aktualizējas.
IZS: Kādi jaunumi Arhīvu, bibliotēku un muzeju nodaļā? Tur ir notikusi neliela kadru mainība.
UZ: Jā. Un cilvēki strādā melnām mutēm. Normatīvo aktu izstrāde un saskaņošana ar katru gadu diemžēl kļūst sarežģītāka un prasa aizvien vairāk laika. Šobrīd darba kārtībā ir grozījumi Muzeju krājuma noteikumos, kas ir saistīti ar Valsts kontroles ieteikumiem par eksponātu ēkām, kas mums līdz gada beigām ir jāizpilda. Tā ir prioritāte numur viens. Vēl procesā ir muzeju cenrāži un grozījumi Muzeju likumā, kurus iniciēja Muzeju biedrība un kas saistīti ar pašvaldību muzeju statusu.
IZS: Valsts garanta joprojām nav?
UZ: Valsts garanta nav. Bet tas ir ierakstīts Valdības rīcības plāna projektā; ministres skatījumā tā ir nozīmīga prioritāte, kas mums beidzot jāatrisina.
IZS: Kā kopumā var vērtēt Arhīvu, bibliotēku un muzeju nodaļas darbu?
UZ: Cilvēkiem ar garāku vēsturisko atmiņu droši vien vēl joprojām mēraukla tam, kā būtu jāstrādā nozares pārvaldībai, ir Muzeju valsts pārvaldes (MVP) darbs. Taču šodien, salīdzinot ar laiku, kad vēl darbojās MVP, muzeju nodaļas darba lauks ir objektīvi sašaurinājies. Es teiktu, ka, pateicoties MVP paveiktajam (to labi ataino arī tava rakstu sērija), kopš Latvijas neatkarības atjaunošanas ir īstenots pamatīgs kvalitatīvais lēciens no padomju sistēmas uz pavisam citu domāšanas veidu un nozares varēšanu. Tas ir milzīgs MVP un Jāņa Garjāna personīgais nopelns. Domāju, ka šobrīd nozare ir daudz stiprāka un patstāvīgāka nekā pirms pārdesmit gadiem, pati spējīga (ar Muzeju padomes un Muzeju nozares stratēģijas starpniecību) definēt un virzīt savas prioritātes un aktualitātes, līdz ar to nodaļa ir savā ziņā pagājusi maliņā. Manuprāt, demokrātiskā sabiedrībā tas ir tikai normāli, ka tā nav ministrija, kas nosaka nozares prioritātes, īpaši, ja runājam par saturiskajām prioritātēm. Kultūras ministrijas uzdevums ir reaģēt uz nozares virzītajām prioritātēm, nevis tās iniciēt, vairāk kalpot nozarei, nevis to vadīt.
IZS: Latvijas Muzeju biedrība šobrīd ir pietiekami aktīva.
UZ: Jā, viņi pēdējā laikā ir aktīvi, un viņu iniciatīvas – uzteicamas.
IZS: Kas, tavuprāt, šobrīd ir galvenās aktualitātes muzeju nozarē, vēl bez digitalizācijas?
UZ: Aktualitātes ilgākā laika griezumā ir definētas Muzeju nozares stratēģijā. Jāatvainojas gan par to, ka tā vēl joprojām nav publicēta ministrijas mājaslapā. Stratēģija ir sagatavota jau pirms pusgada, bet mums kapacitātes dēļ pagaidām nav izdevies to novest līdz ministres parakstam.
Ne pārāk iepriecinoši, bet šobrīd diemžēl priekšplānā ir atgriezušies muzeju izdzīvošanas jautājumi. Piemēram, jau minētās algas un infrastruktūras uzturēšanas un atjaunošanas jautājumi, ne tik daudz saturiskais darbs.
IZS: Algu jautājums virzās uz priekšu? Nozarē var vērot, ka pašlaik notiek salīdzinoši liela darbinieku mainība.
UZ: Jā, tas nenoliedzami saistīts arī ar atalgojumu. Vienlaikus tas ir viens no tiem jautājumiem, kurus ir visgrūtāk risināt. Jau daudzkārt esam teikuši, ka tiešā veidā mēs to diemžēl varam risināt tikai Kultūras ministrijas padotības muzejos. Kas attiecas uz citu ministriju muzejiem un pašvaldību muzejiem, kas ir lielākā muzeju daļa, mums īsti nav instrumentu, ar kuriem ietekmēt atalgojumu. Skaidrs, ka atalgojuma jautājums ir sāpīgs visās nozarēs – gan iekšlietu, gan veselības, gan izglītības resoros. Šorīt [saruna notiek 1. decembrī] ministre tikās ar Ministru prezidenti, lai apspriestu Valdības rīcības plāna projektu, kurā mūsu pirmā prioritāte ir un paliek atalgojuma jautājums visās kultūras nozarēs. Taču izskatās, ka Valsts kanceleja uzskata, ka nebūtu īsti korekti risināt atalgojuma jautājumus pa nozarēm – jāskatās kompleksi uz atalgojumu visā valsts pārvaldē. Jāskatās, kāda būs valdības taktika atalgojuma jautājuma risināšanā.
IZS: Arī pašos muzejos pašlaik ir atalgojuma “šķēres”. Kādā ir lielākas algas, kādā – mazākas, pat runājot tikai par valsts muzejiem. Notiek arī darbinieku “pārpirkšana”.
UZ: Jā, to mēs redzam arī citās nozarēs; teātris laikam ir visskaļāk izskanējis. Tas, protams, ir atkarīgs no katra konkrētā muzeja rocības.
Kultūras ministrijas padotībā esošajos muzejos nākamgad algas nedaudz palielināsies, bet atbilstoši valdības lēmumam algu palielinājums nedrīkst būt lielāks par sešiem procentiem. Publiski gan skaļāk izskanējis tas, ka nozares spiediena ietekmē papildu finansējums panākts profesionālo mūziķu atalgojumam, kuru situācija, salīdzinot ar muzeju nozari, gan ir atšķirīga, jo mūziķi ir mobili, konkurētspējīgi Eiropā un pasaulē, un mēs mūziķus aizvien straujāk zaudējam. Muzejnieki, par laimi vai nelaimi, nav tik mobili, nevar tik viegli aizbraukt strādāt uz kādu citu Eiropas valsti.
IZS: Iespējams, ka varētu.
UZ: Profesionāli – noteikti. Katrā ziņā, ministrei, kura pati nāk no muzeju nozares, muzejnieku algu jautājums un muzeju nozare kopumā rūp. Saruna par prioritātēm, iesaistot arī Latvijas Muzeju padomi, vēl ir priekšā; ministre ar padomi tiksies 13. decembrī. Tad jau skatīsimies, kāds būs sarunas iznākums, kas no tā atspoguļosies ministrijas nākamā gada darba plānā.
IZS: Varbūt nedaudz provokatīvi, bet – vai Kultūras ministrija vienmēr aktīvi pauž viedokli arī pašvaldību muzeju krīzes situācijās? Var minēt to pašu Ogres muzeja gadījumu, kad viedoklis no ministrijas tiek gaidīts, bet tas neizskan.
UZ: Viedoklis, manuprāt, visos gadījumos – Ogres muzejs, Rotko centrs Daugavpilī, Jūrmalas bibliotēka – ir bijis gana skaidrs: kultūras iestādes nedrīkst ciest no dibinātāja patvaļas, tām jābūt neatkarīgām, vismaz – ciktāl tas attiecas uz satura veidošanu. Taču jau esam runājuši, ka ministrijas rīcības spēju ierobežo tas, ka varam reaģēt tikai gadījumā, ja tiek pārkāpts nozares normatīvais regulējums. Mēs esam konsultējušies ar Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministriju, kuras kompetencē ir pašvaldību jautājumi, un viņu vēstījums bija pilnīgi skaidrs – ja Kultūras ministrija var identificēt nozares normatīvā regulējuma pārkāpumus, tad arī viņiem ir likumīgs pamats rīkoties. Taču Ogres gadījumā, lai ko mēs katrs par šo situāciju personīgi nedomātu, nozares normatīvā regulējuma pārkāpumi nebija saskatāmi. Objektīvi šo notikumu ietekmi uz muzeja darbību acīmredzot varēsim izvērtēt tikai tad, kad pienāks laiks muzeja akreditācijai.
IZS: Es jautāju, jo Ogres gadījums bija skaļākais, bet zināmas negatīvas tendences ir saskatāmas arī citos muzejos, kur varbūt tas viss paliek muzeja iekšienē, bet tas nenozīmē, ka situācija ir ideāla.
UZ: Tad man jāatbild ar, iespējams, ne gluži godīgu pretjautājumu – vai tu redzi iespējas visas iespējamās muzeju nozares problēmas novērst, mainot normatīvo regulējumu? Mēs, godīgi sakot, nē. Negribētos pārregulēt nozari. Es pats nāku no bibliotēku nozares, kurā ir visdetalizētākais un skrupulozākais regulējums, bet arī šajā nozarē mēs redzam, ka tas mūs nepaglābj no domstarpībām, kuras izpētot secinām, ka no regulējuma viedokļa viss ir korekti, lai arī ir skaidri redzams, ka pēc būtības rīcība ir bijusi apšaubāma.
IZS: Jā, gandrīz piekrītu. Tikai ir vērojama tendence – jauni cilvēki atnāk uz muzeju un drīz vien vai nu pāriet uz kādu citu mantojuma iestādi, vai vispār aiziet prom no nozares. Un tas, iespējams, nav vairs tikai algu jautājums, bet arī iekšējais iestādes klimats, attieksme un arī motivēšanas (vai gluži otrādi) jautājums. Kā to risināt?
UZ: Man arī nav konkrētas atbildes. Protams, algas ir faktors; arī tas, ka mūsu nozarēs jaunajiem ir ierobežotas karjeras izaugsmes iespējas. Bet kopumā es teiktu, ka tas nav specifisks muzeju nozares jautājums, tas ir arī spogulis sabiedrībā notiekošajiem procesiem, sabiedrības noskaņojumam, kas, manā vērtējumā, kopš Covid-19 krīzes ir kļuvis daudz radikalizētāks, neiecietīgāks. Turklāt jau kādu laiku ir ieviests trauksmes celšanas regulējums, kas aizsargā trauksmes cēlējus, taču jautājums – kāpēc tas netiek pietiekami bieži izmantots?
IZS: Vēl laikam jāņem vērā – vai tas notiek lielā pilsētā, kur cilvēkam ir izvēles iespēja mainīt darbu, vai laukos un mazpilsētās, kur tā ir, iespējams, vienīga iespēja strādāt profesijā. Ne visiem ir iespēja pārcelties uz citurieni.
UZ: Kultūras ministrijai diemžēl ir maz iespēju kaut ko darīt, kamēr informācija par šādiem gadījumiem nenonāk vismaz Latvijas Muzeju padomē. Padome pēc nolikuma ir būvēta, lai pārstāvētu nozari. Ja šādas situācijas rodas, tad tā vispirms ir padomes kompetence – saprast, kas notiek nozarē, kas ir tās problēmas, kas steidzami risināmas.
IZS: Paturpinot uz pozitīvākas nots – kādi labi notikumi, tavuprāt, pēdējā laikā notikuši vai notiek muzeju nozarē?
UZ: Mūsu darba specifika diemžēl ir tāda, ka mēs vispirms saredzam problēmas.
IZS: Kāda situācija ir ar Rīgas vēstures un kuģniecības muzeju? Virzās uz rekonstrukciju?
UZ: Jā, tāpat kā Etnogrāfiskais brīvdabas muzejs, taču abos gadījumos vēl tāls ceļš ejams. Abas direktores ir apzinājušas situāciju un vajadzības, kas līdz šim šajos muzejos tā īsti nebija izdarīts. Un vajadzību apjoms ir milzīgs, kas savā ziņā dzīvi vieglāku nepadara, taču mēs vismaz apzināmies reālo situāciju. Mums beidzot ir skaidrs priekšstats par to, kas muzejiem nepieciešams un cik tas aptuveni varētu maksāt. Tālāk jau jautājums par mūsu iespējām piesaistīt nepieciešamo finansējumu.
Par pozitīvo runājot: ņemot vērā manu amatu, nebūtu īsti godīgi izcelt kādu konkrētu muzeju, arī tāpēc, ka ne visam notiekošajam izdodas izsekot līdzi. Taču, ja runājam par saturu, nevis ēku rekonstrukciju, mani personīgi aizvien turpina priecēt Latvijas Nacionālais mākslas muzejs. Piemēram, feminisma izstāde ne tikai bija saturiski jaudīga, bet arī piesaistīja ievērojamu daudzumu apmeklētāju. Tagad – [Jāzepa] Grosvalda izstāde. Teju vai katra izstāde ir veiksme no apmeklējuma viedokļa, kas acīmredzot nozīmē, ka viņi ir uztaustījuši ceļu uz apmeklētāju. Saturiski ļoti iepriecēja Kalāči. Taču noteikti visiem muzejiem ir, ar ko palepoties, – skatoties uz nozares balvām pieteiktajiem projektiem, domāju, ka nozare kopumā strādā diezgan jaudīgi.
IZS: Un gaidāma Latvijas Nacionālā vēstures muzeja Rīgas pilī pirmā kārta. Ekspozīcijai nauda ir?
UZ: Vēstures muzejs durvis apmeklētājiem vērs nākamā gada nogalē, sākotnēji gan bez ekspozīcijas. Nauda ekspozīcijas veidošanai, gan ne pilnā apmērā, bet ir ieplānota.
Arī Rakstniecības un mūzikas muzeja atdzimšana vairs nav aiz kalniem, ekspozīcija jau top. Domāju, turpmākie pāris gadi mums visiem sagādās daudz spilgtu mirkļu.
Attēls: www.km.gov.lv