Pārvaldes modeļi un komunikācijas pilnveidošana. Inetas Zelčas Sīmansones saruna ar Jāni Garjānu

Septembra sākumā domnīcas Creative Museum sadarbībā ar NEMO organizētās konferences Building a Museum. Focus on Museums and Creative Industries paneļdiskusijas centrālais jautājums bija likumdošanas vide, kura nosaka publisko muzeju darbību dažādās Eiropas valstīs.

Laikā, kad Eiropas un nacionālo valstu līmenī kultūrpolitikas mērķu uzstādījums neko daudz neatšķiras no prasības pret ražojošajām tautsaimniecības nozarēm, proti, atbalstīt virzību uz ilgtspējīgu un gudru izaugsmi, radot pakalpojumus un produktus ar augstu pievienoto vērtību, arī muzeju nozarei neviļus jāuzdod jautājums – cik lielā mērā likumdošanas vide palīdz to mērķu sasniegšanā, kuri ierakstīti vizionāros plānošanas dokumentos ar neizbēgamo radošuma komponenti to nosaukumā.

Diskusija tālāb tika pieteikta ar kritisku jautājuma uzstādījumu par kultūrpolitikas inženierijas robežām, kas zīmējas uz vienkāršo patiesību, ka prasīt atdevi muzeju un radošo industriju sadarbības laukā var vienīgi pie tam atbilstošas “biznesa” vides.

Nīderlandes Muzeju asociācijas vadītājs Zībe Veide pauda viedokli, ka pārbaudīta labākā pārvaldes forma, kas ļauj muzejiem viņa pārstāvētajā valstī nodrošināt efektīvu darbību, ir fonda statuss. Runājot par tuvākiem kaimiņiem, ne bez grūtībām un izņēmumiem, bet uz fonda statusu ir pārgājuši nu jau vairums Igaunijas valsts muzeju.

Kāda pārvaldes forma vislabāk der Latvijas muzejiem un vai tie zinātu, ko iesākt ar lielāku rīcības brīvību, kas neizbēgami ietu kopā ar terminētiem darba līgumiem direktoriem un atbildības dalīšanu ar valdi?

Sarunai par šo un citiem aktuāliem jautājumiem domnīca tikās ar Kultūras ministrijas Muzeju nodaļas vadītāju Jāni Garjānu. Iepriekšējā mūsu sarunas reizē gada sākumā, kad galvenokārt apspriedām iepriekšējā gada veiksmes – pēc rekonstrukcijas atklātos muzejus, iezīmējās arī ne tik pozitīva tendence. Proti, nenoteiktie termiņi Latvijas Nacionālā vēstures muzeja rekonstrukcijas projektam Rīgas pilī, kas pa šo laiku nav kļuvuši daudz skaidrāki. Tāpat arī Rakstniecības un mūzikas muzeja rekonstrukcijas projekta pārliktais atklāšanas datums un ziņa, ka projekta izpildes kavējuma dēļ valsts zaudējusi Norvēģijas finanšu instrumenta līdzfinansējumu šī objekta rekonstrukcijai. Arī Latvijas Okupācijas muzeja rekonstrukcijas buksēšana.

Vēl viens jautājums, kas nozarei aktuāls jau ilgāku laika periodu un paredzams, ka tāds tas arī paliks, ir nozares iekšējā komunikācija. Kuram jāuzņemas šī funkcija? 

Par šo visu vairāk sarunā ar Muzeju nodaļas vadītāju Jāni Garjānu.

Ineta Zelča Sīmansone: Pirmais jautājums ir par muzeju pārvaldes formām. Kāds ir Tavs viedoklis par diskusijā izskanējušo ideju, ka muzeji darbotos efektīvāk, ja tiem būtu fonda statuss?

Jānis Garjāns: Šis ir jautājums, kuru skārām arī mūsu iepriekšējā sarunā gada sākumā. Būtiskas izmaiņas situācijā un Latvijas normatīvajā regulējumā nav notikušas. Sistēmu valstī reglamentē Valsts pārvaldes iekārtas likums, kurā ir noteikts, kādas juridiskās konstrukcijas ir iespējamas. Valsts muzeji Latvijā šobrīd ir valsts tiešās pārvaldes iestādes.

IZS: Jāsecina, ka kopš 2010. gada, kad muzeji darbojās kā aģentūras, situācija ne vien nav uzlabojusies, bet gan, likvidējot aģentūras un muzejiem kļūstot par tiešās pārvaldes iestādēm, pat ir regresējusi?!

JG: Nezinu, vai būtu korekti to raksturot kā regresu. Paskaidrošu, kāpēc man nav vienotas atbildes.

Iepriekšējais mēģinājums muzeju pārvaldības modeli veidot kā aģentūras nozīmēja to, ka sasaistē ar pārvaldības institūciju (t.i. ministriju) muzeju patstāvība bija lielāka – ar iestādi tika slēgts pārvaldes līgums, kurā bija definēti sasniedzamie rezultāti un rezultatīvie rādītāji. Tomēr, runājot par finansēm, joprojām spēkā bija tā sistēma, ka kārtējā gada beigās valsts budžeta dotāciju bija  pilnībā jāizlieto. Pretējā gadījumā nauda tika atgriezta valsts budžetā.

Pēc tam, kad muzeji bija vairākus gadus pastrādājuši kā aģentūras, lēmumu pieņēmēji secināja, ka šis modelis nav sevi attaisnojis un atgriezās pie valsts tiešās pārvaldes iestādes statusa.

Vai kāda cita juridiskā forma garantētu veiksmīgāku iznākumu, es nevaru apgalvot. Ja mēs paskatāmies, kā pašlaik vienā un tajā pašā juridiskajā „rāmī” darbojas dažādi muzeji, tad jāsecina, ka vieni to dara sekmīgāk, citi – mazāk sekmīgi. Būtu lieliski, ja eksistētu universāla formula, kura pati par sevi garantē veiksmīgu rezultātu.

Es domāju, ka labi var strādāt vienā, otrā un trešā juridiskajā formā. Tas, ko muzeji šobrīd izjūt kā ierobežojumu, ir elastības trūkums. Muzejs ir pakalpojuma sniedzējs, darbojas tirgū, kur ir ļoti daudz pakalpojumu sniedzēju. Muzejam ir jākonkurē, ir jāmeklē savi mārketinga gājieni, taču valsts tiešās pārvaldes institūcijas statuss to nesekmē.

Ne velti muzeju nozares stratēģijā ir izvirzīts uzdevums meklēt labāku pārvaldes modeli. Tās ir iniciatīvas, kas var nākt no nozares puses, tomēr ir jāsaprot, ka šis nav vienas nozares jautājums, tā ir valsts pārvaldes iekārtas sistēma. 

IZS: Jūlijā, konferencē Tartu tiekoties ar bijušo Igaunijas Kultūras ministrijas valsts sekretāru Ragnāru Sīlu, uzzinājām, ka desmit gadu laikā Igaunijas muzeju nozare mērķtiecīgi pāriet uz fondu sistēmu. Šo informāciju septembra sākumā konferences Building a Museum laikā apstiprināja arī Igaunijas Nacionālā vēstures muzeja direktora vietniece zinātniskajā darbā Pille Runnela. Viņa, reālistiski vērtējot šo pāriešanas uz fondu statusu sistēmu, atzina, ka daži muzeji to jau veiksmīgi izdarījuši, citi vēl tikai plāno. Tas nozīmē, ka sistēma nav vienā dienā radīta, tā ir ministrijas ilgtermiņa iniciatīva.

JG: Igaunijā valsts pārvaldes iekārta pieļauj šādu variāciju. Igaunijā daļa muzeju pārtop par fondiem. Tas nozīmē, ka muzeja uzturēšanā iesaistās gan valsts, gan pašvaldības, gan arī nevalstiskais sektors. Tomēr muzeju krājumi ir un paliek valsts īpašums un to uzturēšana tiek finansēta ar valsts budžeta līdzekļiem.

Igaunijā tiek analizēts, vai muzejs var pāriet uz fonda statusu. Tevis minētais Igaunijas Nacionālais vēstures muzejs Tartu vismaz tuvākajā laikā netiks reorganizēts par fondu. Lai runātu par fondu iespējamību Latvijā, būtu jāsaprot, vai pašvaldības ir gatavas iesaistīties to muzeju finansēšanā, kas līdz šim ir uzturēti tikai par valsts budžeta līdzekļiem. 

Es nesen runāju ar Igaunijas Mākslas muzeja direktori. Jaunais juridiskais statuss ir izaicinājums arī Igaunijas augsta līmeņa muzeju vadītājiem. Viņi apzinās, ka komandā ir nepieciešams vietnieks vai cilvēks administrācijā, kas ir spējīgs domāt ekonomiskās attīstības kategorijās. 

IZS: Tu diskutēji ar Igaunijas Mākslas muzeja direktori Sirji Helmi, vai ne?!

JG: Jā.

IZS: Ar viņu par muzeju pārvaldes formām Creative Museum sarunājās, kad 2015. gadā Sirje kā Eiropas Muzeju foruma tiesnese bija Latvijā. Viņa tieši uzsvēra, ka, muzejiem pārejot uz jauno pārvaldes formu – fondiem, būs jāpārskata menedžmenta sistēma, pašreizējiem direktoriem būs jāspēj dalīt atbildību ar vēl vairākiem menedžeriem, kādam atbildot par muzeju darbības māksliniecisko pusi, kādam uzņemoties atbildību par finanšu, attīstības un juridiskajiem jautājumiem. Nebūt ne viegls un vienkāršs process. Tā būs varas dalīšana.

JG: Arī cita veida domāšana. Es nedomāju, ka tas ir viegls un ātrus panākumus garantējošs process.

Pašreizējais statuss mūsu valsts muzejiem ir zināms garants gadījumos, ja kas neparedzēts notiek. Muzeji var vērsties pēc atbalsta ministrijā un nereti tiek saņemts papildu finansējums no   līdzekļiem neparedzētiem gadījumiem. Savukārt, fondu shēmā valsts garantē muzeja krājuma saglabāšanu un uzturēšanu, bet, muzeja komunikācija – ekspozīciju, izstāžu, pētniecības utt. darbība ir paša muzeja risks. Ja muzejs izveidos dārgu, bet „neejošu” izstādi, kura neatmaksās sevi un nenopelnīs naudu nākamajam projektam, tā būs muzeja paša atbildība.

IZS: Tu domā, ka Latvijas muzeji nav gatavi šādām pārmaiņām?

JG: Pētījumi nav veikti, un man nav argumentu, lai tā apgalvotu. Valsts tiešās pārvaldes iestāde absolūti nav ideāls muzeju darbībai, tomēr es domāju, ka muzeju juridiskā statusa maiņa pati par sevi nebūs panaceja. 

IZS: Es esmu par elastīgāku un demokrātiskāku muzeju pārvaldes formu, kas dod iespēju un grūdienu muzejiem domāt vairāk tirgus un ekonomiskās atdeves kategorijās. Taču arī man diskusijas laikā bija jādomā, kuri Latvijas muzeji spētu “izdzīvot” jaunajos apstākļos, ja pārtaptu par fondiem. Latvijas Nacionālais mākslas muzejs?

JG: Ir virkne muzeju, kuru budžetā jau šobrīd pašu ieņēmumi veido ļoti nozīmīgu daļu. Piemēram, Turaidas muzejrezervāts, Rundāles pils muzejs.

Iespējams, ka līdzīgi kā Igaunijā, jāvērtē, vai daļa muzeju nevarētu pāriet uz fonda statusu, citiem jādarbojas citā juridiskajā „rāmī”. Iespējams, arī šajā aspektā risinājums ir daudzveidībā. Tomēr, lai tas varētu notikt, ir nepieciešamas izmaiņas tiesiskajā regulējumā, proti, Valts pārvaldes iekārtas likumā.

IZS: Šis tad joprojām ir diskutējams jautājums.

JG: Jā.

IZS: Mums, domnīcai, muzeju pārvaldes formas jautājums šķiet nesaraujami saistīts ar jautājumu par muzeju un radošo industriju sadarbību. Latvijā ir salīdzinoši maz šo sadarbību. Un, kā šķiet, muzeji maz domā par sadarbību, kuras rezultāts ir produkts vai pakalpojums ar augstu pievienoto vērtību. Šeit tad atgriežamies pie pārvaldes formām un tā, cik muzeju menedžments ir ieinteresēts “citādi” paskatīties uz sevi un savu darbu.

Kopsavelkot aktualitātes muzeju nozarē, kas notiek ar Rakstniecības un mūzikas muzeju?

JG: Aizkavējas būvniecība. Valsts nekustamo īpašumu (VNĪ) atbildība ir menedžēt un vadīt būvniecības procesu. Datums, kad objektam vajadzēja būt pabeigtam, ir šā gada 30. aprīlis, jaunais termiņš ir 2018. gada 30. oktobris. Mēs ļoti ceram, ka VNĪ spēs ar to tikt galā.

Par Rakstniecības un mūzikas muzeju domājot, jāatzīst, ka tā ir neapskaužama situācija. Muzejs ir izdarījis visu saistībā ar ekspozīcijas projektēšanu, ir bijis gatavs uzsākt muzeja darbību, paveicis  visu, kas no viņiem bija atkarīgs. Tagad notiek dīkstāve.

IZS: Ziņa, ka Eiropas līdzfinansējums šīs dīkstāves dēļ ir zaudēts, ir taisnība? Valsts segs šo iztrūkstošo finansējumu?

JG: Acīmredzot.

IZS: Vai muzeju menedžeriem tomēr nebūtu vajadzīgas lielākas pilnvaras šādu projektu ietvaros? Pašlaik, kad projekts iestrēdzis un finansējums zaudēts, no paša muzeja vispār nekāda komunikācija nav dzirdēta. Acīmredzot muzejs un muzeja menedžments arī nekādā ziņā neredz savu iespēju procesus ietekmēt?!

JG: Tā bija tā principiālā politiskā izšķiršanās, ka nekustamo īpašumu apsaimniekošana tika nodota valstij Finanšu ministrijas personā un institūcija, kas ar to nodarbojas, ir VNĪ. Muzejs kā partneris ir būtisks stadijā, kad jādefinē vajadzības projektam. Ir svarīgi, lai muzejs ir spējīgs to izdarīt kvalitatīvi un laikus. Tāpat muzejam dialogā ar VNĪ jāpamato, kādas specifiskās vajadzības ir būtiskas muzeja funkcionēšanai. Tālāk, kad norit iepirkumu procedūras, būvnieku un projektētāju meklēšana, tad tiek īstenotas vispārējās normas, kas valstī pastāv. Tur muzeja direktors maz ko var ietekmēt.

No komunikācijas viedokļa, protams, būtu daudz patīkamāk, ja informāciju par projekta virzību būtu jāatrod nevis ziņu portālos, bet normālā, tiešā  komunikācijā. Tomēr, patiesības labad jāsaka, ka ir gan labi, gan neveiksmīgi gadījumi un bieži vien tie ir atkarīgi no subjektīvām kategorijām, cilvēkiem, kuri ir iesaistīti viena vai otra projekta īstenošanā.

Pēdējo gadu laikā ir bijuši vairāki veiksmīgi projekti, tomēr problēmas apjomīgajos objektos (Rīgas pils, Rakstniecības un mūzikas muzejs), liedz atzīt, ka šāda sistēma ir optimāla un ilgtspējīga.

Viskliedzošākais piemērs ir Okupācijas muzeja gadījums, kad ir nodrošināts valsts finansējums, ir dots uzdevums, kas akceptēts valdības līmenī, tomēr atkal un atkal ir problēmas un pamatotas bažas, vai muzejs 2018. gadā tiks atvērts.

IZS: Un Okupācijas muzeja ekspozīcija noveco...

JG: Jā, visas iestrādes noveco. Bet muzejs to nevar ietekmēt.

IZS: Muzeji rekonstrukciju procesā izdara visu maksimālo un buksēšana ir VNĪ pusē? Man tomēr gribētos domāt, ka muzeju direktors ir persona, kas kā neviens cits tomēr varētu un viņam vajadzētu turēt roku uz visas rekonstrukcijas laikā notiekošo procesu pulsa, būt konstantā procesa pārzināšanā.

JG: Nešaubos, ka muzeju direktori zina, kas un kā notiek, tomēr ietekmēt šos projektēšanas un būvniecības procesus viņi var visai minimāli.  Vai tas ir labi, vai slikti, to mēs varam katrs vērtēt.

IZS: Kas notiek ar citu rekonstrukcijā esošo muzeju – Latvijas Nacionālo vēstures muzeju Rīgas pilī?

JG: Līdz 2018. gada pavasarim notiek arheoloģiskā izpēte. Procesā ir būvnieku izraudzīšanās. Septembrī tika saņemti pieteikumi pirmajai kārtai, VNĪ tos analizē.

Par gala termiņiem es pašlaik nevaru komentēt.

IZS: Pēdējais jautājums par muzeju nozares iekšējo komunikāciju. Arī par to runājam gandrīz katrreiz tiekoties, bet progress nav jūtams.

JG: Nozares iekšējai komunikācijai ir mehānismi, kas darbojas jau ilgstoši, piemēram, Latvijas Muzeju padome, kura ir veidota ar mērķi aptvert Latvijas muzejus gan teritoriāli, gan pēc to juridiskā statusa. Bez tam pēdējā laikā ir vērojama muzeju speciālistu pašorganizēšanās, piemēram, izveidota Piekrastes muzeju apvienība, jau daudzus gadus sadarbojas memoriālo muzeju speciālisti, nesen sadarbību ir uzsākuši muzeju pedagogi. Tāpat nevar nepieminēt muzeju kopprojektu Latvijas simtgades izstādes sakarā, kur sadarbojas vismaz sešdesmit muzeji un kas ir pārliecinošs nozares iekšējās komunikācijas piemērs.

IZS: Arī Latvijas Muzeju biedrības (LMB) glābšanas akcija - voluntieri, kas strādā pie LMB attīstības stratēģijas.

JG: Jā. Tas, kā informācija aiziet līdz katram muzeja darbiniekam, ir atkarīgs no iestādes iekšējās komunikācijas sistēmas un muzeja vadītāja darba organizācijas.

IZS: Vai nozare nebūtu tikai ieguvēja, ja būtu platforma, kurā par visām nozares aktualitātēm vienviet būtu pieejama informācija? To pienāktos darīt LMB, bet tā ir savā darbības posmā, kad ir tik inerta un bez fokusa, ka ko tādu nevar no šīs organizācijas prasīt. Kurš to varētu darīt?

JG: Atbildi uz jautājumu, kas varētu būt vienojošā platforma, ir jārod pašai nozarei. Normāli būtu, ja tā būtu Latvijas Muzeju biedrība, kas apvieno lielāko daļu Latvijas muzeju.

IZS: Varbūt tas jādara KM Muzeju nodaļai?

JG: Muzeju nodaļa var darīt to, ko paredz tās reglaments, esot Kultūras ministrijas struktūrvienībai. Runājot par komunikāciju, gribu atgādināt, ka Kultūras ministrijas mājaslapā regulāri parādās Latvijas muzeju piedāvājums sabiedrībai. Ar gandarījumu esmu secinājis, ka muzeji ir viena no aktīvākajām kultūras nozarēm – nav tādas nedēļas, kad neparādītos muzeju piedāvājums un tas ir ļoti daudzveidīgs. Kultūras ministrijas partneris komunikācijā ar nozari ir Latvijas Muzeju padome. Neviens būtisks ministrijas lēmums, vai tā būtu muzeju akreditācija vai Nacionālā muzeju krājuma pārraudzības jautājums, netiek pieņemts pirms diskusijas ar Latvijas Muzeju padomi.

Par tradicionālu komunikācijas formu varam uzskatīt ikgadējās muzeju vadītāju sapulces, ko organizējam decembra sākumā un kurās piedalās visas nozarē iesaistītās organizācijas. Pēdējos trīs gadus Muzeju nodaļa sadarbībā ar Latvijas Muzeju padomes reģionālajiem pārstāvjiem gada pirmajā ceturksnī organizē reģionālās tikšanās, lai analizētu aizvadītā gada rezultātus un rosinātu ciešāku muzeju sadarbību.

Šajā gadā plānojam arī muzeju nozares stratēģijas starpposma izvērtējumu, lai saprastu, kā veicies līdz šim un ko stratēģijā nepieciešams aktualizēt. Viens no aspektiem, protams, būs nozares komunikācijas pilnveidošana. 

 

Foto: Didzis Grodzs

Ineta Zelča Sīmansone

Muzeoloģe, projektu vadītāja un konsultante