Turpinot interviju sēriju ar pašvaldību muzeju vadītājiem un pilsētu mēriem, kurā mēģinām atklāt, ko abas puses saprot ar labu muzeja pārvaldību un paturot prātā mērķi – muzeju sabiedrisko atdevi, sarunājamies ar Daugavpils valstspilsētas pašvaldības domes priekšsēdētāju Andreju Elksniņu.
Ineta Zelča Sīmansone: Galvenais sarunas jautājums šajā pašvaldību vadītāju interviju sērijā ir par labu pārvaldību muzejos un kultūras institūcijās pašvaldībās. Kā jūs no šī aspekta vērtējat Daugavpils muzeju?
Andrejs Elksniņš: Man ir grūti komentēt pārvaldības jautājumu muzejā, jo Likumā par pašvaldībām ir pietiekami precīzi pateikts, ka tā ir viena no pašvaldības autonomajām funkcijām. Tā tiek finansēta no pašvaldības budžeta, ņemot vērā budžetā esošās prioritātes. Un tas var patikt vai nepatikt, bet šo juridisko un finansiālo nianšu dēļ muzeji ir absolūti atkarīgi no pašvaldības. Sākot ar vadītāja izvēli un beidzot ar struktūrvienību štatu sarakstu, ar investīcijām infrastruktūrā, projektu un izstāžu vadītājiem.
IZS: Bet, atskatoties uz pēdējā laika konfliktiem pašvaldību kultūras iestādēs (Daugavpils Rotko centrs, Ogres muzejs), vai jūs nedomājat, ka valdes vai pilnvaroto padomes noņemtu slodzi šādā krīzes gadījumā? Padomē būtu domes, sabiedrības un citi pārstāvji.
AE: Es esmu absolūti pret padomēm. Jo padomes ir politiskās barotavas. Aizpagājusī valdība likvidēja politiskās padomes, iepriekšējā valdība atjaunoja.
IZS: Es nedomāju politiskās padomes…
AE: Tās visas ir politiskas. Apskatieties Daugavpils Universitātes padomi vai Daugavpils Reģionālās slimnīcas padomi. Tur visur ir deleģētie un virzītie pārstāvji. Labi, tiek rīkoti kaut kādi konkursi, bet es teikšu godīgi – es šim pārvaldības modelim, īpaši ar konkursiem, absolūti neuzticos.
IZS: Bet, kā tad neuzrauties uz tādiem pārpratumiem, kā jūs pats uzrāvāties Marka Rotko centra izstādes gadījumā?
AE: Es neuzrāvos uz pārpratumiem. Es uzskatu, ka tas ir absolūti normāls stāsts un situācija. Es neuzskatu, ka kaut kas traģisks ir noticis.
IZS: Ogres gadījums…
AE: Ne Rotko centrā, ne arī Ogres muzejā. Vēlreiz – piramīda katrā muzejā ir šāda. Dibinātājs ir pašvaldība, un dome pašvaldībā ir augstākā lēmējinstitūcija. Muzeja vadītājs ir tikai un vienīgi darbinieks atbilstoši Darba likuma normām.
IZS: Bet tad kāpēc šie konflikti rodas?
AE: Es šoreiz komentēšu juridiski, bez morāles, vienkārši konstatēšu faktisko situāciju. Noteicošais ir jautājums par uzticību. Piekrītat?
IZS: Jā.
AE: Darba devēja un darbinieka. Ja es neuzticos darbiniekam, viņš ar mani komandā nestrādās. Un tas viņam var patikt vai nepatikt. Es Daugavpilī zinu, kādam cilvēkam ir jāvada kāda struktūrvienība, un es nerīkoju konkursus, kur likums man to neuzliek kā pienākumu. Un, kad es nozīmēju cilvēku konkrētam amatam, es godīgi pasaku – man noteicošais stāsts ir uzticības kritērijs. Ja es uzticos un varu viņam deleģēt reālas funkcijas, lai viņš strādā. Tas ir jautājums par attiecībām. Problemātika attiecībās ir gaužām vienkārša. Premjers pēc tāda principa izvēlas ministrus, Saeima – prezidentu.
IZS: Bet vai cenzūra, jūsuprāt, šajā gadījumā ir normāla lieta?
AE: Cenzūra ir kaut kas cits. Es šobrīd vairāk runāju par attiecību formu. Mēs vēl nonāksim pie satura. Jūsu pirmais jautājums, ko uzdevāt, – kāpēc rodas konflikti? Tie notiek brīdī, kad attiecībās starp darbinieku un darba devēju rodas kaut kādas pretrunas. Un tad viņi tās pretrunas uzlaiž gaisā.
IZS: Bet, vēl pakavējoties pie Daugavpils muzeja, nevis Rotko centra, – vai jūs teiktu, ka jūs neuzticaties direktorei vai darbiniekiem?
AE: Kāds sakars šeit šobrīd ar Daugavpils muzeju?
IZS: Kas šis muzejs pilsētai šobrīd ir? Es taču jūs intervēju galvenokārt par reģionālo muzeju pārvaldību, tas ir, par Daugavpils Novadpētniecības muzeju.
AE: Tas ir novadpētniecības muzejs, bet mums Daugavpilī nekāda stāsta par novadpētniecības muzeju nav bijis. Ne par kādām problēmām.
IZS: Tieši tā, par muzeju vispār nedzird. Tas varētu būt Latgales muzejs.
AE: Labi, bet tā ir mūsu dibināta iestāde. Un nav salīdzināma ne ar Rotko centru, ne Ogres muzeju. Ogres muzejā ir personiskas darba attiecību pretrunas starp darba devēju un darbinieku, kas attiecīgi tiks risinātas Darba likumā noteiktajā kārtībā. Rotko centrs vispār nav muzejs, tam nav muzeja statusa. Un tur ir tikai jautājums, vai un kādā veidā pašvaldība ir iejaukusies ekspozīcijas darbu izņemšanā. Savukārt Daugavpils Novadpētniecības muzejs ir principā trešais stāsts. Jūsu minētais Latgales muzejs ir Rēzeknē.
IZS: Pēc nosaukuma, ne nozīmīguma.
AE: Rotko centrs arī ir tikai pēc nosaukuma. Bet, ja jūs runājat par reģionālo struktūrvienību, tad (tāpat kā ar stāstu par laikmetīgās mākslas muzeju) šādu muzeju var izveidot Latvijas valsts vai noņemt mums šo funkciju, pievienot kādam Rīgas muzejam un izveidot par filiāli. Nosaukt, pārdēvēt vai izveidot struktūrvienību.
IZS: Tā kā šī sērija ir vairāk par reģionālo muzeju labu pārvaldību, mazāk par cenzūru un konfliktiem, vai jūs muzejam neredzat reģionālā muzeja statusu?
AE: Daugavpilī ir novadpētniecības muzejs – skaidrs, ka šobrīd tā ir pašvaldības dibināta iestāde un tiek finansēta no pašvaldības budžeta. Kolīdz pilsētai būs pievienots Augšdaugavas novads, muzejs kļūs ne tikai par pilsētas novadpētniecības muzeju, bet arī par daļu no reģiona muzeja. Bet mēs nerunājam par kaut kādu visas Latgales muzeju. Jo tad ir jautājums, kurš būs dibinātājs.
IZS: Pašvaldība, kurai ir ambīcijas, ka pie tās ir visas Latgales muzejs.
AE: Kura?
IZS: Daugavpils…
AE: Kāpēc mūsējā? Latgalei ir deviņas pašvaldības. Ir Latgales plānošanas reģions.
IZS: Vai tā nav Latvijas lieta. Varbūt tas jālobē Saeimā?
AE: Absolūti piekrītu. Es piekrītu, ka jautājums par muzejiem Latgalē un to sadrumstalotību, ņemot vērā pilsētu administratīvi teritoriālo principu, finansiālo atkarību no konkrētām pašvaldībām, ir tiešām Latvijas lieta. Jo kultūra un muzeji tomēr ir pārrobežu lieta. Kultūra ir nacionālās nozīmes vērtība.
IZS: Bet tomēr, atgriežoties pie muzeja, – bija paredzēta muzeja rekonstrukcija. Vai pie pašreizējā menedžmenta tas ir iespējams? Un vispār – par rekonstrukcijas projektu pēdējā laikā vairs nekas nav dzirdēts, tikai tas, ka bija ļoti profesionāls rekonstrukcijas projekts. Kas ar to notiek?
AE: Šobrīd pašvaldībā ir izstrādāta projektēšanas dokumentācija saistībā ar muzeja savešanu kārtībā. Tā ir viena lieta. Otra lieta – pašvaldība ir plānojusi uz minētās aktivitātes attīstīšanu pieteikt Eiropas finansējumu, un tad, kad valsts Finanšu ministrijas personā sastrukturēs finanšu aktivitātes ar līdzfinansējuma sadaļām, Daugavpils varēs iesniegt Daugavpils Novadpētniecības muzeja rekonstrukcijas projektu. Rekonstrukcija un pārvaldība, vismaz iekšējā, ir divas dažādas lietas. Rekonstrukcija ir infrastruktūra.
IZS: Bet kā jūs to rekonstrukciju plānojat veikt pie pašreizējā menedžmenta? Kurš izstrādā satura koncepciju jaunajam muzejam?
AE: Pagaidiet – muzeja rekonstrukcija ir infrastruktūra.
IZS: Nē, muzeja rekonstrukcija ir arī jauna satura interpretācija.
AE: Infrastruktūras sakārtošana. Viss pārējais ir muzeja iespējamā pārvaldības modeļa maiņa. Sākot ar vadītāju, beidzot ar štatu sarakstu.
IZS: Mēs atkal nonācām pie mana pirmā jautājuma par labu pārvaldību. Kā jūs rekonstruēsiet muzeju, kamēr nav satura koncepcijas jaunajam muzejam?
AE: Jūs jaucat divas dažādas lietas – rekonstrukciju ārtelpā un ekspozīciju maiņu iekštelpā. Saturs un forma. Tās nav tāpatīgas lietas.
IZS: Bet tad jūs uztaisīsiet atjaunotu māju, ar rozetēm utt., un tad kāds mēģinās tur izveidot jaunu 21. gadsimta ekspozīciju?
AE: Tām rozetēm ir jābūt, līdzīgi kā “Arsenālā”, tik ļoti lielā mēra pārdomātām un sakārtotām, lai vide varētu mainīties un lai to rozeti brīžiem nevarētu pamanīt. Skatieties, kā ir sakārtota vide “Arsenālā”, kur ir izveidotas pieslēguma vietas un līdz katram darbam var nepamanot pievadīt gaismu vai visu, kas nepieciešams. Rozete nav saturs pārvaldībā.
IZS: Protams, bet saturam ar formu jāiet kopā.
AE: Es tam piekrītu. Bet Daugavpils Novadpētniecības muzeja saturs vai ideja visiem ir zināma, var apskatīties iestādes nolikumu, kas ir paredzēts un kam tas viss ir domāts. Tā ir viena lieta. Otra lieta – šobrīd mēs runājam par formas sakārtošanu. Formas sakārtošanā pašvaldība gaida aktivitāti, lai varētu pieteikt projektu, jo tas ir nosacīti dārgs. Un uzsvēršu – tā ir Latvijas lieta, ne tikai pašvaldības. Protams, vienlaicīgi ar rekonstrukciju un būtiskiem ieguldījumiem infrastruktūrā tiks lemts arī par saturiskās kapacitātes palielināšanu. Tāpat kā tas ir bijis gadījumā ar “Arsenālu”, kad sākumā tika restaurētas ēkas un tad tika veidotas ekspozīcijas.
IZS: Es tikai atgādināšu, ka laba prakse ir darīt to vienlaicīgi – gan rekonstruēt, gan strādāt ar saturu un interpretāciju. Lai nav, piemēram, kā Rēzeknes Zaļajā sinagogā, kad māja gatava un tagad, lūdzu, saturu. Saturs tomēr ir būtiskākais, kas šiem projektiem nepieciešams.
AE: Šobrīd nav aktivitātes, kur mēs varētu to pieteikt. Tā ir viena lieta. Otra lieta – projektu realizācijas gaitā autoruzraudzības kārtībā ir iespējams visādus sīkumus labot.
IZS: Saturs jums ir sīkums?
AE: Vienlaicīgi ar līguma parakstīšanu par būvniecības darbu veikšanu loģiski būtu jāpiesaista arī eksperti attiecībā uz satura veidošanu, kuri strādātu paralēli būvdarbiem un arī spriestu par niansēm esošā satura un krājumu izvietošanā. Jo Daugavpils Novadpētniecības muzejā (un tāpēc tas ir muzejs) ir krājums un ekspozīcija. Tas nozīmē, ka mēs runāsim par savas ekspozīcijas izvietošanu.
IZS: Atgriežoties pie muzeju padomes jautājuma – jūs teicāt, ka esat kategoriski pret…
AE: Tikai lieki izdevumi ietaupīsies.
IZS: Re [rāda Creative Museum rekomendācijas “Muzeju efektivitāte”], mēs 2018. gadā ar ekonomistiem izstrādājām pārvaldības efektivitātes rekomendācijas muzejiem, kurās iekļauts ieteikums, ka muzeju valde būtu vēlama, lai šādi gadījumi kā Ogrē vai Daugavpilī nenotiktu.
AE: 2018. gadā jūs par mums nespriedāt.
IZS: Bet mēs paredzējām, ka tādi var būt… Jo bija Rakstniecības muzeja un Etnogrāfijas muzeja gadījumi. Nedaudz cits profils, bet tomēr. Tieši likuma nesakārtotības dēļ direktorus tajos nevarēja atlaist, un bija skandāli.
AE: Kāpēc ir pozīcija, ka muzeja direktors, lai kāds viņš nebūtu, ir patiesības un gaismas nesējs?
IZS: Tieši par to es arī visu laiku runāju, ka starp jums un viņu vajag padomi.
AE: Kāpēc?
IZS: Padome, kuru veido cilvēki no domes, sabiedrības, radošajām industrijām un izglītības sfēras, veidotu to jauno pārvaldību.
AE: Tad tā būs cenzūra.
IZS: Tā būs demokrātiska pārvaldība.
AE: Nē, iekšējā cenzūra.
IZS: Vai ir labāk, ka jūs kā mērs cenzējat Marka Rotko izstādi, nevis padome izlemtu autonomi?
AE: Bet par ko tā padome spriedīs?
IZS: Par zinātnisko darbu, krājuma darbu un tad pie visa klāt arī par labas pārvaldības darbu.
AE: Bet par ko viņi spriedīs?
IZS: Atvainojiet – tādu Avena [Пётр Авен] kolekciju pieņemt vai nepieņemt. Vai jūsu izslēgtos mākslinieka Raudsepa [Sander Raudsepp] darbus izņemt vai ne…
AE: Jūs runājat par to, par ko ir bijusi brēka. Bet tas ir iekšējais “orgāns”, cenzors, kas veic darbu un cenzēšanu.
IZS: Padomes gadījumā tie būtu pieci cilvēki, kas par šo lēmumu lemtu un nobalsotu. Un tad jums kā domes priekšsēdētājam nebūtu viss šis jāstrebj.
AE: Bet es tāpat neko nestrebju.
IZS: Ja jums ir vienalga, tad – protams.
AE: Zināt vienu stāstu – kāpēc Latvijā nav tautas vēlēta prezidenta? Nav jautājuma par ievēlēšanu atklātās vēlēšanās, bet ir jautājums par prezidenta pilnvaru apjomu. Jo, ja viņš būtu tautas ievēlēts, būtu jāpārskata arī pilnvaru apjoms, piemēram, ģenerālprokurora iecelšana, Augstākās tiesas tiesnešu iecelšana, Satversmes tiesas tiesnešu virzīšana, pilnvaru apjoms attiecībā uz likumdošanas iniciatīvām, pilnvaru apjoms attiecībā uz iniciatīvu nodošanu Saeimai uz otrreizēju skatīšanu un daudz kas cits.
Padomes pilnvaru apjoms pēc būtības substantīvi ne ar ko neatšķirtos no šī brīža valdes locekļa pilnvaru apjoma. Ne ar ko.
IZS: Bet Daugavpils muzejā jau nav valdes!
AE: Jūs viena cilvēka vietā piedāvājat veidot koleģiālu institūciju, kas lems lietas koleģiāli.
IZS: Jā.
AE: Mans viedoklis par koleģiālajām institūcijām – ja tu negribi uzņemies atbildību, izveido koleģiālo institūciju.
IZS: Bet, ja paanalizējam muzeju nozares situāciju, kopš 2012. gada Latvijas muzejos ir notikuši vismaz četri lieli skandāli – Rakstniecības un mūzikas muzeja direktores un Etnogrāfiskā brīvdabas muzeja direktores gadījumi, Ogres gadījums un Rotko centra gadījums. Labi, Rotko centrs, jūs teiksiet, nav muzejs. Bet kas notiktu, ja tur būtu padomes?
AE: Bet ja padome atlaistu to muzeja vadītāju, kas tad būtu?
IZS: Padome atlaistu, nevis jūs vienpersonīgi…
AE: Bet kas tad tas par stāstu?
IZS: Demokrātija.
AE: Ja [Egils] Helmanis atlaistu direktori, tas būtu slikti?! Tieši tā ir demokrātija! Helmanis ir ievēlēts domes priekšsēdētājs. Dome ir augstākā lēmējinstitūcija. Lēmumu par reorganizāciju Ogres muzejā ir pieņēmusi dome, kas ir koleģiāla institūcija.
IZS: …kurai nav nekādas saprašanas par muzeja darbību un to, kas ir muzejs!
AE: Iedzīvotāji ir ievēlējuši domi, dome ir pilntiesīga lemt. Saeimā tikko bija diskusija par prasību deleģētajiem pārstāvjiem būt ar augstāko izglītību; viņi apsēdās un pateica: “Šī prasība nav samērīga.” Punkts.
Jūsu argumentam par to, ka viņiem nav saprašanas, es piekrītu. Tai saprašanai no pašiem pirmsākumiem prasību nav. Tas ir viens grāvis. Otrs grāvis tam visam ir jautājums par muzeju vadītāju. Kas viņš ir – gaismas nesējs? Nav. Es teiktu, ka pašlaik pašvaldībās koleģiālas institūcijas ir – vai nu tā būtu dome, vai kultūras un izglītības komiteja, vai priekšsēdētāja izveidota konsultatīvā padome. Man, piemēram, ir konsultatīvā padome reliģiskajās lietās. Viņi atnāk, mēs visi padiskutējam. Man kā priekšsēdētājam nav noteicošais viedoklis. Es kā priekšsēdētājs esmu izpildinstitūcijas pārstāvis. Bet augstākā koleģiālā lēmējinstitūcija ir dome. Konsultatīvā padome varētu būt ar starplēmuma pieņēmējas statusu, tā varētu būt Izglītības un kultūras komiteja. Tā arī ir koleģiāla institūcija. Bet mēs redzam, ka šī koleģiālā institūcija problēmu pēc būtības neatrisinās, jo koleģiālu institūciju esamība neizslēdz viena vai cita lēmuma pieņemšanu. Tā neizslēdz arī netaisnīgu pozīciju iespējamību.
Valsts ir strikti pateikusi, ka vadītājs ir pieņemts uz darba līguma pamata, un, izvērtējot darba tiesiskās attiecības starp darba devēju un ņēmēju, domi un muzeja vadītāju, tikai tiesa var vērtēt, cik šajā gadījumā atlaišana bijusi pamatota. Bosings, mobings, vajāšana vai kas cits…
IZS: Tad jūs sakāt, ka domes koleģiālā padome ir tas, ko es saucu par muzeja valdi? Un muzejā atsevišķu labu pārvaldību ieviesošu padomi vairs nevajag?
AE: Tieši tā. Es varu paturpināt. Pašvaldībai ir n-tie instrumenti, kur koleģiālo institūciju vara tiek realizēta. Un Ogres gadījumā – tas ir interesanti – lēmumi attiecībā uz muzeja reorganizāciju tika pieņemti jau pagājušā gada decembrī.
IZS: Ne gluži taisnība, bet labi.
AE: Es lasīju, ka koleģiālās institūcijas izvērtēja Ogres muzeja reorganizāciju pagājušā gada nogalē. Ja mēs šobrīd izejam cauri pašvaldību struktūrai, situācija ar muzejiem ir gaužām vienkārša – pašvaldība un dome ir augstākā lēmējinstitūcija, jo likumdevējs un Saeima tā ir lēmuši.
IZS: Telefonsarunā teicāt, ka konsultējāties ar Latvijas Muzeju biedrību un viņi jums nepalīdzēja.
AE: Es neteicu, ka nepalīdzēja. Es nosūtīju viņiem lūgumu sniegt mums padomus attiecībā uz iespējamo reorganizāciju, ko mēs varētu vispār darīt ar Daugavpils Novadpētniecības muzeju. Bet uzreiz saku, ka mēs negatavojamies to reorganizēt. Mums šobrīd vairāk jautājumu ir par Šmakovkas muzeju, kas nav muzejs un tikai tā saucas. Tā ir Tūrisma informācijas centra struktūrvienība un nekas vairāk. Jautājums šobrīd – kur to likt iekšā.
Pārraudzība koleģiālu institūciju kontekstā pašvaldībās ir realizējama tādās formās kā dome, komitejas, deputātu darba grupas un konsultatīvās padomes. Ja būsim godīgi, pārvaldība – tā ir forma, tā absolūti neietekmē iespējamo diskusiju par kompetenta vai nekompetenta vadītāja atrašanos vai neatrašanos amatā. Gan koleģiālā, gan vienpersoniskā lemšana var būt gan pareiza, gan nepareiza, bet rezultātā to tāpat var izvērtēt tikai tiesa, izskatot visu pušu argumentus un attiecības Darba likumā noteiktajā kārtībā.
IZS: Un Muzeju likums, Latvijas Muzeju padome? Tas, kas mums ir izdevies kā biedrībai piecu gadu laikā, – mēs esam panākuši muzeju direktoru terminētos darba līgumus. Pieci gadi, un tad pārvērtēšana valsts muzejos. Tas, ko mēs neesam panākuši, ir muzeju valdes vai padomes. It kā ir likumā, bet vēlamā, nevis obligātā formā.
AE: Terminēts vai neterminēts līgums – tam patiesībā lielas nozīmes nav.
IZS: Pēc katriem pieciem gadiem izvērtēsiet direktoru…
AE: Bet tam nekādas lielas nozīmes nav. Ja izveidojas konflikts starp darba devēju un darba ņēmēju, tas jāizskata uzreiz, tikai jautājums – kādā veidā. Tas, ko Muzeju likums vairāk pasargā, ir krājums, respektīvi, saturs. Jo muzejs kā tāds savā veidā ir statusa zīme. Protams, krājums, krājuma glabātāji, lai pasargātu saturu no iespējamās rotācijas.
IZS: Šeit es jums pilnīgi piekrītu, ka labas pārvaldības jautājums Muzeju likumā joprojām nav pilnīgi atrunāts.
AE: Jā, bet, ja mēs šobrīd varētu lūgt Rotko centra vadītāju pastāstīt, kas tā par izstādi, kas tiek plānota, tieši tā būtu cenzūra. Padomes kontekstā tā būtu vēl lielāka cenzūra, ar vēl lielāku potenciālu iejaukties.
IZS: Jūs esat jurists un šobrīd gluži vienkārši mani varat apvārdot.
AE: Bet es uz visu šo lietu skatos tikai juridiski. Tieši juridiski mēs uz šo situāciju skatījāmies brīdī, kad saņēmām iesniegumu attiecībā uz reliģisko jūtu aizskaršanu Marka Rotko centrā notiekošajā izstādē. Mums ir iesniegums, mēs pasaucam vadītāju. Mēs esam iejaukušies ekspozīcijas veidošanā? Mēs esam kaut ko uzdevuši darīt? Nē. Bet šobrīd mums ir iesniegums par iespējamu jūtu aizskaršanu. Tagad mēs iejauksimies, jo tā iejaukšanās kļūst par leģitīmu. Tai ir tiesisks pamats. Tas nav ne labi, ne slikti, tas ir fakts.
IZS: Parunāsim noslēgumā par Rotko centru. Jūs tikko pieminējāt Reliģisko padomi. Ja ir šāda padome, kāpēc nav Kultūras padomes?
AE: Kas attiecas uz kultūru, man ir n-tās darba grupas, izveidotas ar domes priekšsēdētāja rīkojumu, kad man ir jāpieņem lēmumi attiecībā uz investīcijām, projektiem, reorganizācijām un izmaiņām. Tas nav jautājums par to, kāpēc tādas padomes nav. Vajadzēs – būs. Ja būs gadījums, kad šāda padome nepieciešama, tad būs. Starp citu, mēs šo lietu par reliģisko jūtu aizskaršanu Reliģiskajā padomē neskatījām.
IZS: Jā?
AE: Mēs skatījām konkrētu personu iesniegumus, kuri bija adresēti pašvaldībai. Un, skatot konkrētus iesniegumus, pašvaldība, izvērtējot riskus un izstāstot par tiem iestādes vadītājam, vēl nepieņēma saistošu lēmumu no augšas uz leju. Pēc sarunas iestādes vadītājs piekrita rīkoties patstāvīgi. Un šis solis atzīstams par viņa faktisko rīcību.
IZS: Ar iestādes vadītāju jūs domājat Māri Čačku?
AE: Protams. Izņemot darbus, viņš ir rīkojies faktiski. Protams, pēc tam, kad Juridiskais departaments ieskicēja viņam iespējamo problemātiku. Ja gadījumā viņš tā nerīkotos, tad domes deputāti kā koleģiāla institūcija, jau pat bez Elksniņa, varētu sasaukt domes ārkārtas sēdi un ielikt domes darba kārtībā jautājumu par minēto darbu izņemšanu no publiskās aprites.
IZS: Gribētu pajautāt vispārīgu jautājumu – kas jums pašam ir muzejs?
AE: Muzejs ir glabātuve vēsturiskām liecībām, kuras glabā latviešu tautas attīstību un kultūrvēsturisko tradīciju.
IZS: Jums tātad muzejs ir mirusi vieta, kas tikai glabā?
AE: Vai jūs esat redzējusi muzejā kaut ko dzīvu?
IZS: Jā.
AE: Muzejs vienmēr ir liecība. Dzīvs ir teātris, opera un balets. Muzejs vienmēr ir noteikta vēstures liecība. Mūsu empīriskajā izziņas procesā, kad mēs ieraugām muzejā kādu darbu vai objektu, kuru savā fantāzijā varam ar Bēkona [Francis Bacon] prizmām iedomāties kaut kādā veidā attīstītu un vēl kaut ko pafantazēt, – tādā kontekstā muzejs, protams, dzīvo. Mūsu iedomās un fantāzijās. Bet vispār muzejs vienmēr ir liecība kaut kam.
IZS: Kas ir bijuši jūsu trīs nozīmīgākie notikumi muzejos?
AE: Pēdējais, protams, ir Rotko centra šībrīža izstāde.
IZS: Neskatoties uz visiem notikumiem?
AE: Tieši tā. Kad es Rotko centrā redzu Šapiro [Yakov arī Jacques Chapiro] darbus, kurš ir nācis no Daugavpils. Mēs kārtējo reizi uzsveram, ka paralēli un vienlaicīgi ar Rotko [Mark Rothko] mums ir bijuši tādi pasaulslaveni mākslinieki kā Šapiro, kura oriģināldarbi tiek atvesti uz Daugavpili, un mēs varam tos baudīt un redzēt izjūtas, kas ir bijušas māksliniekam tajā laikā, un iedziļināties viņa pārdomās – protams, sasaistē ar vēsturisko situāciju un viņa nākšanu no Daugavpils. Tas ir super. Un šādi darbi manā skatījumā ir vērtīgāki. Protams, banāli.
Nesen biju muzejā Vīnē – tie ir Monē [Claude Monet], Pikaso [Pablo Picasso] darbi. Tie ir no pēdējā laika, bet man tepat stāv [Vilhelma] Purvīša grāmata. Jakoba Alta [Jakob Alt], Rafaēla [Raffaello Sanzio da Urbino] darbi man patīk.
IZS: Tad jau jūs esat tāds klasisku vērtību cienītājs, gardēdis.
AE: Jā, bet arī kaut kas starp konstruktīvismu un kubismu… [rāda attēlu]. Arī Dīrers [Albrecht Dürer] man ļoti patika. Bet viens no maniem mīļākajiem darbiem ir Munka [Edvard Munch] “Kliedziens”.
Grafiskais dizains: Edvards Percevs