Turpinot interviju sēriju ar pašvaldību muzeju vadītājiem un pilsētu mēriem, kurā mēģinām atklāt, ko abas puses saprot ar labu muzeja pārvaldību un paturot prātā mērķi – muzeju sabiedrisko atdevi, sarunājamies ar Kuldīgas domes priekšsēdētāju Inesi Astaševsku.
Ineta Zelča Sīmansone: Pirmais jautājums ir par labu pārvaldību pašvaldības muzejā. Kas ir laba pārvaldība Kuldīgas muzejā?
Inese Astaševska: Mums novadā ir viens akreditēts muzejs. Tas mums ir ļoti būtisks un svarīgs. Laba pārvaldība, manuprāt, ir mijiedarbība un uzticēšanās, sadarbība. Mums ir nodaļu un iestāžu vadītāji, kuriem mēs uzticamies. Stāsts ir par uzticēšanos un redzējumu.
IZS: Kas mainīsies novada muzeju dzīvē pēc teritoriālās reformas?
IA: Attiecībā uz muzejiem mums nav paredzētas pārmaiņas. Kuldīgas muzejs ir vienīgais akreditētais muzejs, un tikko bija muzeja akreditācija, kas apliecina arī manu pārliecību par muzeja profesionalitāti. Muzejs ar pašvaldību domes sēdēs saskaņo savu plānu, gada pārskatu, budžetu. Paralēli akreditācijas laikā kompetenti eksperti vērtē muzeja darbu. Man nav pamata neuzticēties muzeja vadībai un komandai. Vasarā plānojam atklāt muzeja krājuma ēku, kur mēs kā pašvaldība esam uzticējušies muzeja redzējumam. Esam iegādājušies ēku, un ar dažādiem projektiem, piesaistītiem fondiem un pašvaldības līdzekļiem krājuma ēka tūdaļ varēs vērt durvis. Tā būs publiska ēka. Tādas lietas nevarētu notikt, ja nebūtu savstarpēja sadarbība. Mūsu mērījums ir redzēt sabiedrības attieksmi, arī pilsētas viesu attieksmi pret muzeju, kas novērtē, izsaka atzinības vārdus, kas gaida, kad būs jaunas izstādes.
IZS: Es šo interviju sēriju veidoju, reaģējot uz Ogres muzeja un Marka Rotko centra gadījumiem. Pie jums nekas tāds nevar atgadīties?
IA: Teiksim tā – nekad nesaki “nekad”. Mēs redzam, ka šobrīd māksla mainās un uzskati par mākslu mainās. Iedzīvotāju redzējums mainās. Nekad nevaram būt droši. Bet varu teikt, ka mums nav bijušas pat minimāli līdzīgas situācijas. Jūsu minēto gadījumu kontekstā mēs nevaram runāt tikai par muzeja un pašvaldības sadarbību, argumenti ir daudz dziļāki. Nezinu, vai tas ir ģeogrāfiski skaidrojams. Šie konkrētie gadījumi būtu analizējami daudz dziļāk, lai varētu konkrētāk komentēt.
Mēs esam pietiekami radošs novads, un reizēm ir izstādes ar pietiekami savdabīgiem mākslas darbiem. Ne vienmēr muzejā. Mums ir Mākslas akadēmijas filiāle, kur, piemēram, šobrīd ir ļoti provokatīvas gleznas. Bet nav bijuši kādi signāli, ka mums būtu jāiejaucas vai, no otras puses, ka mēs neuzticētos, ka tie darbi ir tiesīgi tur būt.
IZS: Kāds ir jūsu viedoklis, kā muzejus padarīt pieejamākus sabiedrībai?
IA: Pirmkārt, cilvēki ir jāuzrunā un jāaicina uz muzeju. Es pati esmu pozitīvi pārsteigta par muzeja krājumu – tās ir lietas, kuras mēs rādīsim sabiedrībai un kuras pirms tam nav tikušas izrādītas.
Otra lieta, ka muzejiem jākļūst interaktīvākiem. Būtiski ir arī tas, ka apmeklētājam Kuldīgas muzejā ir bezmaksas ieeja, kas, protams, muzeju padara pieejamāku. Tās ir tās būtiskākās lietas.
Svarīgākais ir vērt apmeklētājiem durvis un rādīt, nevis glabāt lietas skapjos. Vēl pirms desmit gadiem mums visiem muzejs asociējās ar redzamo daļu – mēs aizejam, ir izstāde, un tas ir muzejs. Bet šobrīd muzejs veic tik daudz un dažādas funkcijas, kaut vai izglītojošo darbu, kad nāk skolēni. Mums ir, piemēram, pils dārzs, kur muzejs veido skolām nodarbības, arī stacijas parkā, muzejā.
IZS: Vai jūs redzat muzeju, kurā starp jums kā domes priekšsēdētāju un muzeja direktoru ir valde, kas saskaņo plānus un budžetu?
IA: Šinī brīdī visnepasargātākais ir pats muzejs. Viss ir labi, kamēr ir šie vienotie redzējumi. Mūsu gadījumā par muzeju sabiedrība izsakās atzinīgi. Akreditācijas komisija ir muzeju atzinīgi novērtējusi. Mums ar muzeju ir ļoti laba sadarbība arī visu šo pieminekļu un piemiņas plākšņu sakarā. Šobrīd ir ierosinājumi par ielu nosaukumu maiņu, kur mēs lūdzam muzeja viedokli.
Es redzu, ka valde varētu veicināt sadarbību un būt labs atbalsts muzeja vadītājam, lobējot un palīdzot risināt kādus konkrētus jautājumus, jo galvenais stāsts jau ir finansējums, kas ļoti ietekmē procesus. Bet es redzu sfēras, kur šī padome varētu arī neveicināt muzeja darbu, ja, piemēram, neveidojas laba sazobe ar muzeja vadītāju, jo ne vienmēr vīzijas un redzējums sakrīt.
Tas nav viennozīmīgi atbildams jautājums. Katrā scenārijā ir savi riski. Mums šobrīd muzejā viss notiek, un man nav intereses kaut ko tur ierobežot vai mainīt. Es šobrīd neredzu vajadzību pēc valdes.
IZS: Bet muzejā, atrodoties tik labā lokācijā, nav ne kafejnīcas, ne suvenīru sērijas. Kas ir ar sabiedrisko atdevi?
IA: Muzejā suvenīri ir. Šeit jautājums – vai muzejā ir jābūt kafejnīcai? Kur ir teikts, ka tā vajag? Mums blakus muzejam ir uzņēmēji, kas nodarbojas ar ēdināšanu. Suvenīri mums ir oriģināli un labi pārdomāti, ko ārpakalpojumā veido uzņēmēji.
IZS: Kāpēc to nevar darīt muzejs?
IA: Ja tā ir pašvaldības iestāde, mēs kropļotu konkurenci. Piemēram, “Bangert’s” vai kiosks, kur uzņēmējs nodarbojas ar uzņēmējdarbību, varētu jautāt, vai pašvaldības uzdevums ir nodarboties ar uzņēmējdarbību un kafejnīcas uzturēšanu muzejā.
IZS: Mēs, domnīca, ilgu laiku esam runājuši par to, lai muzeju direktoriem ik pēc pieciem gadiem būtu vērtēšana, un otrs jautājums ir par saimnieciskās darbības brīvību. Jūs to savā muzejā neredzat?
IA: Pašlaik neredzu, jo tajā brīdī muzejs vai nu kļūst par aģentūru, vai iegūst kādu citu juridisko statusu. Es nesaku, ka tā nevar būt. Bet pie pašreizējiem noteikumiem, kā izveidota šī iestāde, šāds modelis nevar darboties. Tad ir stāsts par muzeja juridiskā statusa maiņu un citu attīstības konceptu.
IZS: Muzejs, kas tiek vadīts kā mazais uzņēmums?
IA: Tad muzejam uzreiz mainās dotācijas no pašvaldības un spēles noteikumi. Mēs nevaram tikai kaut kādu vienu sadaļu mainīt. Es arī neredzu, ka būtu nepareizi, ja vadītājiem ik pēc pieciem gadiem būtu pārapstiprināšana, jo šobrīd arī aģentūrām tā ir. Ja vadītājs labi darbojas un strādā, tad neviens viņam neliedz arī turpmāk strādāt. Galvenais izaicinājums mazpilsētās ir tas, ka mums jau nemaz tik daudz tādu vadītāju kandidatūru nav. Es nerunāju tikai par muzejiem, bet arī izglītības jomā utt. Katru reizi, kad mēs zinām, ka būs jāsludina konkurss uz jauna vadītāja amatu, mēs ar bažām gaidām, cik pieteiksies.
IZS: Jāpārvilina no kāda cita muzeja…
IA: Mums jau nav neviena iestāde šobrīd bez vadītāja.
Vispār jāsaprot, vai mūsu mazās pilsētas kontekstā kaut ko dotu piecu gadu pārvēlēšanas. Iespējams, bet es nedomāju, ka tas mums būtu galvenais jautājums, kas varētu muzeju attīstīt.
IZS: Tātad jūs neredzat muzeja valdi kā palīdzības instrumentu starp jums kā novada vadību un muzeja vadību?
IA: Tā nav, ka es neredzu. Es redzu, ka valde varētu būt, bet tad ļoti konkrēti jābūt skaidrībai, kādi ir valdes uzdevumi, funkcijas un ietekme. Vai tā ir konsultatīva valde vai lemjoša?
IZS: Lemjoša, lai nerastos tādas situācijas kā, piemēram, Ogrē. Lai pilsētas mērs vienpersoniski nevar izrēķināties ar kādas iestādes vadību.
IA: Es pilnīgi piekrītu, ka pilsētas mēram nevajadzētu iejaukties muzeja saturā. Bet muzeja padome vai valde varētu būt, ja vien tā neierobežo muzeju. Ja tas darbojas veiksmīgi, tad – jā, bet, ja tā ir vēl viena birokrātija starp pašvaldību un muzeju, lai vispār notiktu kaut kāda sadarbība, tad jautājums – vai mēs tiešām neuzaudzējam lieku birokrātiju? Tad vēl ir jautājums par finansēšanas kārtību šādā situācijā. Šobrīd dome apstiprina muzeja attīstības plānu, stratēģiju, kurai loģiski, mēs apzināmies, seko līdzi finansējums. Kur tad būtu tas padomes uzdevums plānu sastādīšanā sadarbībā ar muzeju? Tad drīzāk tā ir tāda vadības grupa.
IZS: Kas jums pašai ir muzejs?
IA: Kultūras iestāde. Vieta, kur izglītoties. Vieta, kur rādām vietas vērtības – gan novada vēsturiskā, gan pasaules vērtību aspektā. Un skatījums uz nākotni. Tāpat muzejam ir jārada pārliecība, ka man ir jāuzticas tam, kas tur tiek eksponēts, un ka tā ir vērtība.
IZS: Vai jums šķiet, ka sabiedrība pašvaldību muzejus novērtē un uzticas?
IA: Mūsu novada muzejā nevienu mirkli nav tā, ka es neuzticētos saturam.
IZS: Kas ir jūsu trīs personīgie muzeju notikumi pēdējā laikā?
IA: Gatavojoties sarunai, es vairāk domāju tieši par mūsu lokālo situāciju – kas notiek Kuldīgas muzejā. Pirmais lielais notikums noteikti ir muzeja akreditācija. Otrais notikums ar muzeja iesaisti – kad mums tika izdemolēts Veckuldīgas pilskalns, muzeja direktors un darbinieki bija tie, kas cēla trauksmi. Sarunās ar muzeju un Attīstības aģentūru esam nonākuši pie scenārija, ka tuvākajā nākotnē gribam sakārtot pilskalna teritoriju, attīstot kultūrvēsturisko mantojumu. Trešais ir darbs pie muzeja krājuma – kā tiek integrēts saturs un aprakstīti priekšmeti, kurš ir saglabājams, kurš nav. Un kā šie priekšmeti tiek uzglabāti, uzturēti. Tādas praktiskas lietas.
Grafiskais dizains: Edvards Percevs