Turpinot interviju sēriju ar pašvaldību muzeju vadītājiem un pilsētu mēriem, kurā mēģinām atklāt, ko abas puses saprot ar labu muzeja pārvaldību un paturot prātā mērķi – muzeju sabiedrisko atdevi, sarunājamies ar Madonas domes priekšsēdētāju Agri Lungeviču.
Ineta Zelča Sīmansone: Šī saruna notiek interviju sērijā par labu pārvaldību pašvaldību muzejos. Kā jūs redzat pārmaiņas Madonas novada muzejos pēc administratīvi teritoriālās reformas?
Agris Lungevičs: Muzeju pārvaldē pēc administratīvi teritoriālās reformas sistēmiski vēl neko neesam mainījuši. Mēs esam vairākas izmaiņas veikuši komunālajā saimniecībā un pārvaldē, finansēs, grāmatvedībā, juridiskajās lietās. Tikko arī bibliotēku nozarē esam veikuši reformas, izveidojot vienu bibliotēku ar filiālēm visā novadā, bet ar vienu metodisko un faktisko vadību. Muzejos ar pārvaldību mēs vēl neko neesam darījuši.
Bet, manuprāt, laba pārvaldība muzejos ir metodiskā pārvaldība. Piemēram, bibliotēkas nolikumā mēs šobrīd iestrādājām, ka bibliotēkā ir padome, kuras sastāvā ietilpst pārstāvji no visām teritorijām, kas pēc reformas atrodas novadā. Muzejos es redzu ko līdzīgu – tā varētu būt tāda muzeju padome, kas lemj vai sagatavo lēmumus deputātiem par muzeju darbību.
IZS: Bet vai būtu paredzēts, ka tajā padomē ietilpst arī vietējās sabiedrības pārstāvji, iedzīvotāji?
AL: Piemēram, bibliotēkas padomē ir visu bibliotēku, kas iekļāvās Madonas novadā, pārstāvji. Muzeju padomē (bet tagad tas ir mans personiskais viedoklis – tas vēl nav diskutēts ne domē, ne ar deputātiem) būtu pārstāvji gan no Madonas muzeja, gan no Braku un Meņģeļu muzejiem, kas mums ir Ērgļos un pašlaik strādā autonomi. Tāpat mums ir Cesvaines pils kā muzejs. Tad no šīm vietām būtu pārstāvji, kas kopā vislabāk redz muzeju darbību novadā, muzeju lomu, funkcijas. Un viņi kopā varētu veidot muzeju politiku novadam. Tai pat nav jābūt vienai iestādei, vienai pārvaldei, bet, ja tāda viena muzeja padome būtu, tā varētu vismaz saturiski veidot savu darbību, plānot pasākumus, lai novada robežās tie nepārklājas, lai viens papildina otru. Tie būtu profesionāļi savā jomā, kas izlemtu.
IZS: Bet sabiedrības pārstāvjus jūs tur joprojām neredzat? Jo viņiem jau tas saturs tiek veidots un ar viņiem par viņu vajadzībām tāda padome varētu diskutēt.
AL: Es tur redzu muzeju speciālistus.
IZS: Bet, ja tādā padomē būtu pārstāvji no pašvaldības, no muzeja un no sabiedrības, tai būtu daudz lielāks svars… Muzeji jau paši par sevi visu laiku darbojas, un tie paši muzejnieki tur vien būtu. Ja gribam labu pārvaldību un diskusijas, modelim būtu jāmainās.
AL: Mēs laikam šobrīd runājam par mazliet atšķirīgām lietām.
IZS: Jā, es saprotu, bet, ja jūs joprojām domājat par scenārijiem, padomē varētu tikt iesaistīti arī lietotāji, viedokļu veidotāji.
AL: Jā, es runāju vairāk par administratīvo procesu.
IZS: Bet muzejos jau tāpat ir zinātniskā padome, krājuma komisija. Bet, manuprāt, trūkst tieši šis skats no malas.
AL: Man pilnīgi nekas nebūtu pret, ja šādā padomē būtu arī sabiedrības pārstāvji. Jautājums, kas būtu šie pārstāvji un kā viņi padomei tiktu nominēti. Un kāda ir šādas padomes funkcija? Piemēram, bibliotēkas nolikumā mums ir ierakstīts, ka Madonas Centrālajai bibliotēkai un filiālēm visā novadā ir padome, kas lemj par visiem bibliotēkai nozīmīgiem jautājumiem, un padome sastāv no bibliotēkas darbiniekiem. Jautājums, kādas būtu muzeju padomes funkcijas un lemttiesības, ja muzejs nav viena iestāde, pie kuras šī padome būtu. Konceptuāli es redzu, ka muzejos mums varētu būt muzeju padome, kas iedod virzību vai vektoru muzeju attīstībai Madonas novada pašvaldībā. Par detaļām var runāt – sastāvs, formāts, juridiskais ietvars. Bet kopumā redzu, ka padome ir risinājums. Bibliotēkām mēs kaut ko tādu jau tikko izveidojām. Attiecībā uz saimnieciskām darbībām (kas muzejam remontē telpas vai nodrošina apkuri) lielākoties nekas nemainās. Bet tīri saturiski es redzu, ka padome varētu būt institūcija, kas uzņemas atbildību. Jo mani nedaudz mulsina tas, ka mums varbūt nevis jārisina, bet jāspēj savilkt kopā viss mūsu muzeju resurss. Bija Madonas novads ar savu muzeju tīklu – Madonas muzejs ar Haralda Medņa muzeju un filiāli Sarkaņu pagastā. Tagad mums ir daudz lielāka teritorija, un nācis klāt Braku muzejs, Meņģeļu muzejs, Cesvaines pils. Man gribētos, lai viņi kā viena komanda, kā viens liels potenciāls iedod maksimālo pievienoto vērtību. Jāatrod veids, kā to izdarīt.
IZS: Vai šībrīža menedžmenta komanda to spētu paveikt?
AL: Ja visi resursi un intelektuālā jauda ir koncentrēta vienā padomē, domāju, ka pavilks. Ļoti labi šobrīd iet Cesvaines pilij, arī Madonas muzejam.
IZS: Bet Cesvaines pils nav īsti muzejs, tas ir tūrisma objekts.
AL: Bet tur ir arī vēstures sadaļa; štatos ir vēsturnieki. Viņi tomēr pilda arī muzeja funkciju. Es tur redzu gan tūrisma, gan muzejisko funkciju.
IZS: Muzeju likumā pašlaik ir noteikts, ka muzeja direktoru valsts muzejos izvērtē ik pēc pieciem gadiem. Tas nenozīmē, ka viņš jāatlaiž, bet tas nozīmē, ka notiek viņa darbības un redzējuma izvērtējums. Jums šķiet, ka tas varētu darboties arī pašvaldībā?
AL: Pašvaldības jau aizvien vairāk iet uz darbinieku vērtēšanu. Mēs vērtējam visus pašvaldības darbiniekus, izņemot pedagogus. Reizi gadā ir vērtēšana. Tā gan ir tāda vērtēšana, no kuras ir atkarīgs piemaksas apmērs, iespējams, pamatalgas apmērs. Tie nav vērtējumi, pēc kuriem var uzteikt darbu. Es šaubos, ka mēs Darba likumā to panāktu – tikai muzeju vadītājiem uzteikt darbu. Mēs varētu motivēt kāpināt savu efektivitāti vai (ja direktors redz, ka vērtējums ir slikts, un pats saprot, ka īsti neatbilst) kaut ko mainīt. Es nedomāju, ka šobrīd ar izvērtēšanu var juridiski nomainīt vadītāju. Bet tam, ka jāvērtē, piekrītu. Arī skolu direktori tiek vērtēti. Tas noteikti muzeju vadītājiem liktu vēl atbildīgāk nekā šobrīd pieiet savam darbam, mēģināt būt radošiem.
IZS: Šo jautājot, es nedomāju, ka jūsu novada muzeju direktori strādā slikti, tas drīzāk ir jautājums par…
AL: Sistēmu.
IZS: Jā. Un mehānismu. Arī manis minētās padomes būtu tās, kas direktoru vērtētu un izteiktu viedokli, vērtējumu un uzticību, nevis jūs kā pašvaldības vadītājs. Bet tas ir diezgan radikāls gājiens, piekrītu.
AL: Pašvaldībā nav tādas uzticības vai neuzticības pēc definīcijas. Vienīgā uzticība vai neuzticība ir man no deputātu puses. Viņi mani var “noņemt” vai atjaunot darbā. Visi pārējie 2000 darbinieki, kas strādā Madonas novada pašvaldībā, – uz viņiem attiecas Darba likums. Dome ar savu lēmumu nevar atbrīvot kādu tāpēc vien, ka viņš nepatīk. Ir Darba likums, konstatēti pārkāpumi, brīdinājums, rājiens utt.
IZS: Bet ja jums būtu muzejs kā nodibinājums ar padomi…
AL: Es to redzu kā rekomendējošu vai informatīvu soli domes turpmākā darba organizācijai – vai muzejs strādā labi vai slikti; muzejam iet labi vai slikti; ko muzejam vajadzētu – to es redzu. Bet pieņemt saistošus lēmumus – ka padome nolemtu mainīt direktoru un dome nomainītu – tāda formula nav iespējama. Bet to, ka padome konceptuāli iedotu savu redzējumu par muzeja saimniecību, sistēmu kā tādu un saturu, es redzu.
IZS: Tieši tā, tāpēc vēlreiz nepieciešamas izmaiņas Muzeju likumā. Īpaši pēc Daugavpils Marka Rotko centra un Ogres muzeja gadījumiem, bet ne tikai.
AL: Diemžēl vai par laimi, šobrīd pašvaldību iestāžu dibinātājs ir pašvaldība, un nez vai būs kāda atsevišķi veidota vienība, kas pašvaldības vietā pieņems lēmumus. Padome tā vai citādi būtu rekomendējoša. Piemēram, mums top izstāde, nepieciešams papildu finansējums, vai mums ir nepieciešami tādi un tādi kapitālieguldījumi vai darbaspēka resursi. Tad dome, komitejās lemjot par šiem jautājumiem, skatās, ko padome iesaka. Es savā gadījumā to redzētu kā instrumentu. Man būtu vieglāk izlemt (jo es neesmu muzeju speciālists), lemjot domē par muzeju jautājumiem, un es pēc finanšu iespējām iestrādātu budžetā, ko varu iestrādāt.
IZS: Jums ir Kultūras padome?
AL: Mums ir Kultūras komiteja, kurā ir deputāti, kas lemj par kultūras jautājumiem, un kultūras darba speciālists, kurš metodiski pārrauga visu kultūras darbu pašvaldībā.
IZS: Kas jums pašam ir muzejs?
AL: Vieta, kur smelties informāciju, kas man ir vajadzīga, un labas emocijas brīdī, kad tur notiek kāds pasākums vai izstāde. Es apmeklēju muzejus, un man patīk iespēja paskatīties uz lietām citādāk un iegūt jaunu redzējumu. Madonas muzeja gadījumā tā ir mūsu novada vēsture, arī filiālēs. Man kā madonietim ir svarīgi, lai šī vēsture tiktu glabāta un parādīta, sistematizēta un saglabāta nākamajām paaudzēm.
IZS: Vai, jūsuprāt, Madonā cenzūra attiecībā uz muzejiem no pašvaldības nepastāv?
AL: Vienīgais, ko es saņemu, ir ielūgumus uz izstādēm, bet nekad neesmu kontrolējis, kādas izstādes būs, aizrādījis vai motivējis rīkot kādu pasākumu. Es saņemu ielūgumu, atklāju, apskatu izstādi. Kontrolēt muzeja saturu – tas nav mans lauciņš. Muzeji paši veido saturu, un man ir svarīgi, lai iedzīvotāji grib aiziet uz muzeju, lai viņi tur redz kaut ko interesantu, lai viņi teiktu – jā, novadā muzeji strādā, tur ir vērts iet, tur ir pievienotā vērtība. Tas man ir svarīgi kā politiķim. Kā viņi pie tā nonāk, tas ir viņu jautājums. Ja man būtu jādomā muzeju vietā saturs, tad kaut kas nebūtu kārtībā. Saturiski mēs neiejaucamies. Iedodam muzejam gada budžetu, par to, protams, var būt diskusija – gan jau viņi uz domi dusmojas, ka budžets nav tik liels, kā viņi gribētu –, bet tāda ir dzīve. Bet, kolīdz ir pieņemts budžets, – lūdzu, darbojieties. Muzeja uzdevums ir panākt pievienoto vērtību, bet tas tiešām ir muzeja uzdevums.
IZS: Madonas muzejs patiešām strādā labi.
AL: Prieks dzirdēt.
IZS: Noslēdzot – kādi ir jūsu svarīgākie trīs notikumi muzeju vai kultūras nozarē pēdējo trīs gadu laikā?
AL: Labs jautājums. Lokāli skatoties, Haralda Medņa muzeja kā Madonas muzeja filiāles atklāšana. Viennozīmīgi. Tā arī novadam ir liela pievienotā vērtība. Madonas muzejā šobrīd notiek nopietni remontdarbi, un muzejs iegūs jaunu elpu. Ļoti gaidīts projekts. Un trešais notikums varētu būt izstāde “Madonas un Nīderlandes draugi”, ko mēs atklājām ar Holandes vēstnieku.
Grafiskais dizains: Edvards Percevs