Turpinot interviju sēriju ar pašvaldību muzeju vadītājiem un pilsētu mēriem, kurā mēģinām atklāt, ko abas puses saprot ar labu muzeja pārvaldību un paturot prātā mērķi – muzeju sabiedrisko atdevi, sarunājamies ar Preiļu domes priekšsēdētāju Āriju Vucānu.
Sarunā piedalās arī Attīstības, investīciju un inženiertehniskās daļas vadītāja Iveta Piziča un Preiļu muižas kompleksa un parka vadītāja Ilona Vilcāne.
Ineta Zelča Sīmansone: Mans pirmais jautājums ir par labas pārvaldības praksi pašvaldību muzejos. Kā jūs šobrīd vērtētu savā pārraudzībā esošos muzejus un to pārvaldības mehānismus?
Ārijs Vucāns: Mūsu pārvaldībā pēc administratīvi teritoriālās reformas ir trīs muzeji. Tas ir Preiļu Vēstures un lietišķās mākslas muzejs, Roberta Mūka muzejs un Vārkavas novadpētniecības muzejs. Mēs ievērojam šo muzeju patstāvību un neatkarību sava darba organizēšanā. Mēs arī ievērojam visas akreditācijas normas, tostarp strādājam, lai veiksmīgi akreditētu Preiļu muzeju. Iespēju robežās cenšamies finansēt dažādas aktivitātes. Piemēram, visas Latvijas mēroga pasākums ir mākslinieka Jāzepa Pīgožņa balva. Arī šogad turpināsim strādāt pie šī lielā mēroga projekta, neskatoties uz pārmaiņām Rīgas domē. Sadarbība līdz šim ir bijusi veiksmīga. Mums ir gan ļoti pieredzējuši muzeju vadītāji kā Tekla Bekeša, gan, piemēram, Gita Palma Roberta Mūka muzejā, kas ir pavisam jauna vadītāja. Tajos apstākļos, kādi pašreiz ir (pēc Covid-19 un ar pieejamo finansējumu), manuprāt, muzeji strādā pietiekami labi. Tajā pašā laikā mēs apzināmies, ka Preiļu muzejam būtu nepieciešams meklēt citu pastāvīgu ēku, kur izvietoties. Attiecīgi pie šiem plāniem mēģinām strādāt. Tāpēc sarunai esmu lūdzis pievienoties arī Attīstības daļas vadītāju Ivetu Piziču un Preiļu muižas parka kompleksa vadītāju Ilonu Vilcāni.
IZS: Bet Preiļu muižā (pilī, kas pašlaik tiek rekonstruēta) muzejs nebūs?
ĀV: Konkrēti muzejs kā tāds tur netiek plānots, bet tas nenozīmē, ka mēs neveiksim aktivitātes, kas saistās, piemēram, ar digitālajām ekspozīcijām vai klasiskajām ekspozīcijām kompleksa trešajā stāvā. Arī otrajā stāvā ir paredzēta ēkas un pārbūves darbu demonstrēšana, tāpēc ceram, ka daļa no aktivitātēm tur tiks rīkota.
IZS: Kas jums pašam ir muzejs?
ĀV: Man no visiem mūsu pārvaldībā esošajiem muzejiem vispazīstamākais šobrīd ir Preiļu muzejs, un tā ir Preiļu identitātes demonstrēšanas, apzināšanas un izglītošanas vieta, kur pēdējā laikā, manuprāt, tiešām veiksmīgi tiek izmantotas jaunās metodes, piemēram, stendu izstādes, kas kopš pagājušā gada stāsta par būtiskiem aspektiem Preiļu vēsturē. Piemēram, ebreju kopienas darbība, “Preiļu siera” 50 gadu jubileja utt. Tas ir centrālais mūsu kultūrvēsturiskās identitātes objekts pilsētā, caur kuru pilsētas iedzīvotāji un citi apmeklētāji iepazīst Preiļus.
IZS: Un jūs nemulsina, ka vienīgi Preiļos pilsētas muzejam nav savas ēkas?
ĀV: Ko nozīmē “nemulsina”? Es saprotu, ka būtu vēlams atrast muzejam pastāvīgu vietu, bet ir jāņem vērā reālā situācija, kādā novads pašreiz strādā. Ir tā, ka pēc pamatfunkciju nodrošināšanas, kas jādara apvienotā novada dažādās institūcijās, investīcijām un muzeja pārbūvei diemžēl līdz šim līdzekļi nav atrasti, un šobrīd izskatās, ka paša novada budžetā tuvākajā laikā diez vai arī būs. Līdz ar to, lai attīstītos, mēs raugāmies uz iespējamo ārējo finansējumu un, bez šaubām, domājam par iespējamām vietām, kur muzejs varētu atrasties. Kā viena no tādām vietām varētu būt Kalpu māja, kur iepriekš iesāktie projekti dažādu iemeslu dēļ ir apturēti. Šobrīd, strādājot reģionā, jāapzinās, ka mūsu vēlmes un ambīcijas, kā arī daudzas labas idejas ierobežo realitāte un finanses.
IZS: Muzejs vismaz 20 gadus ir gaidījis, kā varētu izvietot ekspozīcijas divos stāvos atjaunotajā pilī.
ĀV: Jūsu jautājumi mani nostāda tādā aizsardzības pozīcijā. Mēs ar atbildīgajām personām – gan Ilonu, gan Ivetu – cenšamies cīnīties par muzeja iespējamo attīstību. Tajā pašā laikā tendences novada sociālekonomiskajā situācijā un budžetā ir negatīvas. Tik grūti, kā mums šobrīd nāk budžets, faktiski daudzus gadus nav bijis. Bet vēlreiz teikšu, ka mēs esam iezīmējuši Kalpu māju kā iespējamo vietu. Savukārt, ja mēs skatāmies uz Tirgus laukuma māju pilsētas centrā, bez ārēja finansējuma pašvaldībai šī projekta realizācija ir neiespējama.
IZS: Kas būs labāks attīstības scenārijs pilij?
ĀV: Paskatoties sākotnējo projektā pieteikto aktivitāti, pirmajā pils stāvā ir sabiedriskā ēdināšana un 5D.
IZS: Kas būs tas “5D”?
ĀV: Tā ir viena papildu aktivitāte, kas pils rietumu spārna pirmajā stāvā tiks izvietota sadarbībā ar plānošanas reģionu. Tas ir projekts, kurš šobrīd tuvojas noslēgumam. Izvērtējot izmaksas par kvadrātmetru, kuras mums veidojas otrajam stāvam, un paskatoties, ka reāli administratīvajām telpām ir samērā liela kvadratūra, savukārt ekspozīcijām un izstādēm nemaz tik daudz tur nepalika, šobrīd tomēr esam koriģējuši redzējumu. Pils būs daudzpusīgs, daudzfunkcionāls centrs ar iespējām piesaistīt tūristus un veidot dažādas ekspozīcijas. Bet pašu muzeju tur izvietot šobrīd mēs neplānojam.
Iveta Piziča: Tajā brīdī, kad bija jāsaprot, vai pils būs kā tāda, tad finansējums, kuru varēja piesaistīt, bija šis uzņēmējdarbības atbalsta finansējums. Attiecīgi projektā nosacījumi ir tādi, kā ir. Un mums tas ir jāīsteno. Tātad pirmajā stāvā ir restorāns un, kā priekšsēdētājs minēja, arī viena telpa, kur ir izveidota 5D ekspozīcija, kur tiek baudāmi rādīta amatniecība no pagātnes uz tagadni. Tā paliek vismaz uz pieciem gadiem.
IZS: Kas to īsteno?
ĀV: Šis ir projekts, kas bija ieplānots vienlaicīgi kopā ar pirmo kārtu un sadarbībā ar plānošanas reģionu jau 2019. gadā. Iepriekšējā novada vadība izvēlējās šādu risinājumu.
IZS: Bet tomēr – kas to īstenos, veidos?
IP: Projektu īsteno Latgales plānošanas reģions, kurā sadarbības partneris ir Preiļu novada pašvaldība. Preiļu novada pašvaldība iegādājas pakalpojumu, kas ir tehniskais nodrošinājums un ekspozīcijas izveide. Tā bija Lietuvas kompānija.
IZS: Tad varbūt šobrīd pievēršamies galvenajam sarunas tematam, par ko ir šis interviju cikls. Un tas ir par labu reģionālo muzeju pārvaldību. Muzejam nav ēkas, muzejs atrodas kultūras nama dažās telpās. Tajā pašā laikā ir noticis liels starptautisks projekts un pils rekonstrukcija, bet muzejam tur neatrodas vieta, kā daudzus gadus bijis solīts.
IP: Man jāprecizē jūsu apgalvojums, jo ideja par pili kā muzeja mājvietu ir atmesta jau 2019. gadā, praktiski – arī visās kopīgajās diskusijās un sarunās ar Preiļu Vēstures un lietišķās mākslas muzeju. Šajā projektā ES ir apstiprinājusi uzņēmējdarbības atbalstu, nevis muzeju. Pirmajā stāvā, kā minēju, to arī īstenosim. Otrajam un trešajam stāvam plānojam projektu. Bet, ja jūs runājat par to, ka pilī varētu būt muzejs ar ekspozīcijām, tad jūs noteikti saprotat arī to, ka lēmums par to būtu bijis jāpieņem jau labi sen. Kāpēc tas netika pieņemts? Lai vispār veiktu remontus, bija jāsagatavo visas ēkas koncepcija; arī muzeja koncepcijai un ekspozīciju koncepcijai tajā brīdī jau bija jābūt. Visa šī ēka un kvadratūra nozīmē to, ka, lai tur varētu ierīkot muzeja ekspozīcijas, ir vajadzīgs vismaz pusmiljons eiro. Un tas ir bez būvdarbiem – tā ir tikai ekspozīcija. Koncepcija netika sagatavota – to mēs šobrīd nevaram pagriezt atpakaļ. Un tik mazai pašvaldībai šādu finanšu nav. Eiropas struktūrfondi iepriekšējā plānošanas periodā neparedzēja iespēju ar tādām summām operēt muzeja izveidošanai. Un tas, atkārtoju, ir bez būvdarbiem. Fondi, kas pielāgojami muzeju rekonstrukcijai, nav atvērti, bet savu finanšu līdzekļu piesaiste šāda mēroga projektiem, kā jau vairākas reizes minējām, ir pilnīgi neiespējama.
IZS: Tad kāpēc visu laiku bija informācija, ka Preiļu muzejs būs pilī, un tagad pēkšņi, šodien (vismaz publiskajā telpā, jo varbūt jūs to zinājāt jau sen), uzzinām, ka tā nebūs?
IP: Šis lēmums tika pieņemts 2019. gadā, kad mainīja konceptu. Noteikti tam pamatā bija finansējuma piesaistes iespējas. Mēs kā pašvaldība apzināmies, ka šis ir enkura un centrālais objekts. Ja mēs runājam par pili kā objektu. Un es pilnīgi apzinos arī muzeja lomu un vērtību. Tas tiks darīts pavisam noteikti, jo muzejs ir esence, zināšanas un vēstures liecību glabātājs. Tas ir viennozīmīgi. Ar muzeju tāpēc tiek strādāts pie tā, lai pilī tik, cik iespējams, būtu ekspozīcijas – virtuālas ekspozīcijas, fiziskas ekspozīcijas –, lai turpinātu muzeja iesākto fantastisko darbu, rīkojot plenērus un strādājot ar māksliniekiem, lai viss tas turpinātos. Un lai pils būtu kā balsta objekts. Par muzeju un ēku, kur tam izvietoties, mēs domājam. Viss ir atkarīgs no finansējuma. Paši neesam izplatījuši informāciju, ka pilī plānojam izvietot muzeju. Publiskajā telpā lielākoties klīst baumas.
IZS: Vispār jūs mani šodien pārsteidzāt, jo es pirmo reizi uzzināju, ka muzejs pilī nebūs. Galvenais temats šai intervijai ir pašvaldību muzeju laba pārvaldība; tam par iemeslu kalpojuši piemēri Marka Rotko centrā un Ogres muzejā. Tāpēc veidoju interviju ciklu ar pašvaldību vadītājiem par pašvaldību muzeju pārvaldību, par muzeju padomēm vai muzejiem kā nodibinājumiem.
Vienīgais, ko es gribētu piebilst visam iepriekš runātajam, – man vienmēr ir licies, ka Preiļu muzejā ir viena no labākajām pašvaldību muzeju ekspozīcijām, kas vislabāk spēj izstāstīt vietas stāstu, pat ja operē muzejam nepiemērotās telpās. Pašai nākot no Latgales, man ir diezgan liels kauns par šādām muzejam nepiemērotām telpām, kurās profesionālam muzejam ilgstoši jāuzturas. Tāpēc, domājot, ka muzejs pārcelsies uz pili, man bija liels lepnums par pašvaldības izvēli.
IP: Bet šis lēmums tika pieņemts jau labu laiku atpakaļ.
IZS: Es to uzzinu šodien. Atgriežamies pie reģionālo muzeju pārvaldības – kā jūs vērtējat iespēju muzejos veidot pilnvaroto padomes, kas novērstu dažādus iespējamos konfliktgadījumus muzejos? Ja muzeja direktors ir viens, tad viņš arī viens cīnās, piemēram, ar pašvaldības vadītāju (kā mūsu iepriekšminētajā situācijā).
IP: Tā nav – mums ir Kultūras un tūrisma pārvalde. Mums ir stratēģija, mēs diskutējām. Arī Preiļu muzeja direktore bija klāt, un mēs runājām par attīstību un stratēģiju, ko darīt ar pili.
IZS: Bet šis vairs nav par pili, šis ir par to, kā muzejs darbojas vispār, – ka varētu būt pilnvaroto padome, kas direktoru konsultē, iesaka pieņemt vai atlaist no darba, un tas nav jāizlemj pašvaldībai, bet ir vēl padomdevējs starpā.
ĀV: Mēs ar muzeju sadarbojamies un strādājam. Šādas padomes veidošanu es pagaidām neuzskatu par lietderīgu. Darbs notiek ierastajā režīmā. Un, ja būs kādas iespējas vēlreiz muzeja situāciju uzlabot, mēs pie tā noteikti kopā strādāsim.
Piemēram, Ilona Vilcāne šobrīd formāli no muzeja ir pārgājusi strādāt uz citu darbu. Man šķiet, ka tas ir veiksmīgs fakts, ja muižas parka pārvaldīšana apvienota ar muzeja pieredzi.
Es ceru, ka šajā pietiekami smagajā finansējuma periodā atradīsim iespējas izdarīt kaut ko muzeja attīstības ziņā.
Attiecībā uz pils plāniem ir zināmas prioritātes, tostarp valdībai, un šajā digitālajā virzienā, kas mums kopumā novadā līdz šim nav bijis pietiekami atstrādāts, tad mēs esam nolēmuši doties.
IZS: Tātad jūs domājat, ka iespējamo konfliktu izslēgšanas gadījumam nav vajadzīga muzeja padome?
ĀV: Mūsu gadījumā (ņemot vērā, ka esam novads ar mazpilsētu) man ir grūti iedomāties, ka šeit atrastos tādi kompetenti cilvēki, kas būtiski šajā ziņā uzlabotu muzeja autonomiju un darbību. Viss ir atkarīgs no mērogiem, un Preiļu mērogs nav liels. Tāpat viss ir atkarīgs no personībām, un Teklas kundze ir personība, kas ir stabila un droša, ejot un “izvelkot” muzeju cauri visiem šiem grūtajiem laikiem. Vienmēr var vēlēties vairāk. Bet pagaidām jādzīvo ar to, kas ir.
IZS: Kā jūs vērtējat lielo kadru mainību muzejā? Visi jaunie speciālisti pēc laika atstāj muzeju.
ĀV: Ko jūs domājat ar “jaunajiem”? Tie ir nobrieduši cilvēki, kas kaut kādā karjeras posmā iet uz jauniem izaicinājumiem. Katra situācija ir atšķirīga. Bez šaubām, es skatos, ka šobrīd muzejā ir pārejas periods, kuram jāpaseko līdzi. Ja nu mēs par to runājam, iespējams, ir kaut kāda personību nesaderība vai dažāds paaudžu redzējums par darba atmosfēru un vadības stilu. Ja cilvēks uzskata, ka tas viņam neder, speciālists aiziet, bet vadītāja paliek un turpina strādāt.
IP: Piemēram, Ilona šobrīd ir atradusi jaunu izaicinājumu un kāpusi pa karjeras kāpnēm. Un viņas idejas pašvaldība novērtē.
IZS: Kāda ir jūsu attieksme pret terminētajiem darba līgumiem muzeju direktoriem, kas pašlaik iestrādāti arī Muzeju likumā?
ĀV: Es neesmu pārvaldības teorētiķis un speciālists. Es uzskatu, ka, ja ir šādi pieredzējuši un kompetenti vadītāji, pie viņiem ir jāturas, cik ilgi tas ir iespējams. Es nedomāju, ka šobrīd būtu reāli ieviest terminētos līgumus. Mana īsā atbilde – tas nav nepieciešams un neko neuzlabos, vismaz runājot muzeju kontekstā.
IZS: Pēdējais jautājums Vucāna kungam – kas ir jūsu trīs iedvesmojošākie muzeju nozares notikumi pēdējā laikā – lokāli, nacionālā līmenī vai starptautiski?
ĀV: Es teiktu, ka Preiļu muzeja veidotās ārtelpas stendu izstādes. Gan “Preiļu siera” 50 gadu jubilejai, gan Preiļu ebreju kopienai veltītā izstāde pagājušajā gadā. Tās bija labas, uz publiku ārpus standarta rāmjiem izejošas aktivitātes. [Vilhelma] Purvīša izstāde Rīgā arī bija ļoti laba. Man diemžēl daudz laika izstāžu apmeklēšanai nav.
IZS: Un kas ir jūsu mīļākais muzejs?
ĀV: Es neesmu regulārs muzeju apmeklētājs. Bet mans mīļākais muzejam līdzvērtīgais uzņēmums laikam ir Metāla mākslas galerija Preiļos, kas papaplašinās un atklāj filiāli arī Rīgā. Tā pat nav akreditēta kā muzejs, bet ir ļoti interesanta vieta radošiem cilvēkiem.
IZS: Ilona neko nav teikusi šajā sarunā. Ilona, vai tu gribētu kaut ko komentēt?
Ilona Vilcāne: Tu pieskāries virknei diezgan sarežģītu jautājumu. Situācija ar muzejiem reģionos ir diezgan sarežģīta, arī tavi jautājumi to parādīja vairākos aspektos. Piemēram, par kadru mainību – ja tu jautātu katram no darbiniekiem, katram būtu sava atbilde. Situācija nav viennozīmīga, tā tiešām ir sarežģīta. Bet situācijas mēdz būt dažādas, un tu cieni cilvēkus.
IZS: Muzejs ir pašvaldības seja un joprojām paliks kultūras namā ar visām savām problēmām, un Ilona tagad taisīs izstādes pilī…
IP: Viņa taisīs kvalitatīvas ekspozīcijas pilī. Un mēs strādājam pie tā, lai atrastu maksimāli labu vietu muzejam. To mēs darām plašā sastāvā, ne tikai kopā ar Preiļu muzeju. Vēl mēs uzskatām, ka ir svarīgi iestādēm sadarboties. Jau tagad muzejs veiksmīgi sadarbojas ar bibliotēkām, līdz ar to tiek uzlabota bibliotēku novadpētniecības un vēstures ekspozīciju kvalitāte. Muzejs sadarbojas ar Mākslas skolu. Ir lieliski, ka Ilona būs pils pārvaldniece. Tas nozīmē, ka arī pilij būs sadarbība ar muzeju.
Ir labi, ka muzejs iet ārpus savām telpām. Mēs esam diskutējuši, cik Preiļos ir svarīgas personības un viņu stāsti. Mēs esam diskutējuši par to, kā to, kas ir muzejā (to krājumu un bagātības), nest uz āru, kā cilvēkiem to visu rādīt. Jā, muzejs ir telpa, bet vēl svarīgāk ir to, kas tur iekšā, dažādos veidos parādīt. Maksimāli cenšamies to visu darīt. Bet tas nenotiek tā, ka domes priekšsēdētājs atnāk un pasaka – tagad dariet tā. Mēs visi sēžam kopā – projektu vadītāji, tehniskā daļa – un mēģinām saprast gan fiziski, gan tehniski, kā vispār kaut kas ir iespējams. Un tad mēs meklējam, kur varam startēt un piesaistīt finansējumu. Tiek runāts arī ar sabiedrību, uzņēmējiem, nevalstiskajām organizācijām, kaimiņu pašvaldībām.
IZS: Bet, ja jūs runājat par šo, tad man jāuzdod papildu jautājums – kā pie iepriekšējās domes vadības bija nolemts, ka muzejs būs pilī, bet tagad vairs nebūs?
ĀV: Ja runājam par pils saturu, es neesmu pārliecināts, ka līdz galam bija šāds plāns vai apsolījums. Tas drīzāk bija iezīmēts kādā no šiem tehniskajiem projektiem, kuros dzīve ievieš pamatotas korekcijas.
Es klausos un saprotu, ka jūs uzstādāt konceptuālu jautājumu, vai muzejs ir greznība vai pamatvajadzība un pamatvērtība pilsētā. Iespējams, mēs ikdienas rūpēs neesam izvirzījuši muzeja ēkas jautājumu kā prioritāru. Šādas sarunas vienmēr ir labs pamats pārdomām un tālākām diskusijām.
Grafiskais dizains: Edvards Percevs