Pašvaldību muzeju pārvaldība. Creative Museum saruna ar Rēzeknes domes priekšsēdētāju Aleksandru Bartaševiču

Turpinot interviju sēriju ar pašvaldību muzeju vadītājiem un pilsētu mēriem, kurā mēģinām atklāt, ko abas puses saprot ar labu muzeja pārvaldību un paturot prātā mērķi – muzeju sabiedrisko atdevi, sarunājamies ar Rēzeknes domes priekšsēdētāju Aleksandru Bartaševiču.

Ineta Zelča Sīmansone: Interviju sērija ir par labu pārvaldību pašvaldību muzejos. Kā jūs vērtējat savā pārvaldībā esošos muzejus? Un iespējamās valdes, kas izslēgtu situācijas muzejos kā, piemēram, Ogrē? 

Aleksandrs Bartaševičs: Jūs domājat par izstādes skandālu? 

IZS: Vairāk par to, kā pašvaldības vadītājam nejaukties muzeja saturā. 

AB: Mēs īpaši arī nejaucamies muzeja saturā. Muzejā viss notiek, kā plānots. Ja plānoti kādi dārgi pasākumi, tad mēs, skatoties budžetu, tos apstiprinām vai neapstiprinām (atkarībā no summas un idejas), kā arī skatāmies uz risinājumiem, kas neprasa tik daudz naudas. Faktiski viss ir par finansējumu. Ja par saturu – ko īsti dos muzeja autonomija? Mēs nevaram atdalīt un finansēt šo iestādi atsevišķi no visiem procesiem, kas notiek pilsētā. Nevar būt tā – ko gribu, to daru. Viņiem jādarbojas pilsētas kontekstā. Mums bija skandāls, kad teātra “Joriks” mākslinieciskais vadītājs izdomāja, ka vajag organizēt izrādi par komunistu vai separātistu, sauciet kā gribat.

IZS: Jūs šobrīd runājat par Mārtiņu Eihi…

AB: Jā. Izrāde tika plānota par Benesu Aijo. Pēc tam bija tādas publikācijas, ka, man šķiet, pat pašam iniciatoram nevarēja šķist, ka tā ir laba ideja šādu izrādi taisīt. Ir lietas, kas mums nav pieņemamas, ko nepieņem pilsēta. Mēs tikai atspoguļojam situāciju, kas pilsētā ir. Un es nezinu, vai būtu pareizi tērēt naudu tādai personai kā Beness Aijo. Tā bija diezgan liela nauda, kas tika prasīta no pašvaldības. Protams, tādos gadījumos mēs iejaucamies. Ja runājam par Ogres muzeju, tur iesaistīta persona, kuras izstādes organizēšana bija nevēlama, bet, ja runājam par pašu kolekciju, – kāda vaina kolekcijai?!

IZS: Kā Latgales Kultūrvēstures muzeja darbību šobrīd ietekmēs administratīvi teritoriālā reforma?

AB: Pirmkārt, mēs nepiedalāmies administratīvi teritoriālajā reformā līdz 2029. gadam. Mēs saglabājam valstspilsētas statusu. Pēc tam, iespējams, apvienosimies ar novadu; varbūt tas var notikt ātrāk. Bet šobrīd tas nekādā veidā neietekmē mūsu darbu attiecībā uz muzeju. Un es domāju, ka arī apvienošanās gadījumā muzeja darbu tas neietekmēs. Būs, protams, lielāka saimniecība pašvaldībai, bet pārvaldības principi saglabāsies. 

Es uz autonomijas jautājumiem skatītos, pamatojoties uz rezultātiem, kurus gribam redzēt pēc jaunā statusa piešķiršanas. Palielināt neatkarību vai atteikties no atbildības par to, kas notiek muzejos? Tas, manuprāt, būtu liekulīgi. Ko mēs īsti gribam no jaunā statusa? 

IZS: Rēzeknē tiešām ir izcila infrastruktūra sportam, Latgales vēstniecības “Gors” attīstībai. Ne muzejam, protams, kas nav piedzīvojis nekādu uzlabošanu…

AB: Nav taisnība. Muzejam piebūvēta ēka, ir jaunas krātuves, viss aprīkots atbilstoši. Tas ir noticis manis vadītās pašvaldības laikā. 

IZS: Bet, ja salīdzinām “Goru”, “Zeimuļi” un muzeju, mēs taču redzam infrastruktūras atšķirības. Divas struktūras ir eiropeiskas, savukārt muzejā nav ne kafejnīcas, ne suvenīru veikala. Rēzekne ir pilsēta, kas uzsver tūrisma attīstību, bet muzejs šajā infrastruktūrā neiekļaujas. 

AB: Mēs vadāmies no mūsu finansiālajām iespējām, jūs arī pati piedalījāties jauna muzeja tapšanā.

IZS: Rēzeknes Zaļās sinagogas…

AB: …kas arī ir muzeja filiāle. 

IZS: Nav gan muzeja filiāle. Tā ir tūrisma struktūrvienība. 

AB: Tas nenozīmē, ka muzejs attīstīsies tīri lineāri – ka būs Kultūrvēsturiskais muzejs un mēs tur kaut ko paplašināsim. Vietas nav. Tāpēc mēs skatāmies plašāk uz visiem šiem jautājumiem, un galvenais – lai tur parādās jauns saturs. Mēs pielāgojamies programmām, kas ir pieejamas, jo pašiem finanšu mums nepietiek, lai attīstītu muzeju. Ja parādās programmas, mēs izmantojam. Arī muzeja piebūves projekts bija no struktūrfondu programmas. 

IZS: Rēzeknē pašlaik ir Zaļā sinagoga, Dārgumu nams, kuru es vēl neesmu apmeklējusi. Kā šo vietu satura veidošanā jūs redzat muzeja lomu?

AB: Iespējams – šobrīd tas muzejam ne īpaši glaimojoši izskatās, iespējams – negrib uzņemties papildu atbildību, bet varbūt tā ir mūsu neizdarība. Mēs komunicējam ar Dārgumu namu, lai tur būtu mūsu gidi un darbinieki no muzeja. Neskatoties uz to, ka tā ir privāta kolekcija, mēs, iespējams, varētu palīdzēt ar kādām štata vienībām, jo saturiski šis muzejs, manuprāt, ir ideāls. Saturs un pasniegšana ir labi noformēta. Mēs varam nedaudz piepalīdzēt. Bet, ja mēs redzam, ka mūsu palīdzību nevajag, mēs negrasāmies uzbāzties. Tomēr mēs skatāmies, ka štata vienība tur varētu parādīties. 

Ja runājam par Latgales Kultūrvēstures muzeju, mums plānos ir arī tehniskie projekti, kurus pagaidām nevaram realizēt, jo trūkst finansējuma, bet, ja jaunajā plānošanas periodā parādīsies programmas, tās mēs noteikti izmantosim un savus plānus realizēsim. 

IZS: Tas ir mans nākamais jautājums. Vai ir paredzēta muzeja vēsturiskās ēkas rekonstrukcija?

AB: Pagājušajā gadā mēs nedaudz pielabojām pamatus, remontējām cokola stāvu, lai izskatās kaut cik pieklājīgi. Bet domājam arī par nopietnākiem tehniskiem projektiem – siltināšana, rekonstrukcija. Iespējams, ne tādos apjomos, kā to vēlas muzeja darbinieki, jo bija ideja arī bēniņu stāvu izveidot par ekspozīciju, bet es kā būvnieks redzu, ka tas nav efektīvi. Iespējams, labāk meklēt kādas citas ēkas, ja ir vēlme paplašināties. Domājam ne tikai par siltināšanu un rekonstrukciju, bet arī par jaunām ekspozīcijām. Tas arī tiks pieskaņots noteiktām programmām. Es ceru, ka šo plāno ne tikai aģentūra, bet arī muzeja darbinieki skatās, kā uzlabot savu situāciju. 

IZS: Kas jums pašam ir muzejs?

AB: Muzejs ir pilsētas vēsture. Un iespēja šo vēsturi pasniegt Rēzeknes iedzīvotājiem. Tas ir pirmkārt. Man šķiet, ka muzejs netiek galā ar šo uzdevumu. Kur, ja ne muzejā, mēs varam patieso vēsturi stāstīt un cilvēkus ieinteresēt? Man personīgi ļoti interesē Rēzeknes vēsture, un es no vēstures mācos. Kad īstenojam kādu projektu, ir interesanti zināt, kā mūsu senči risināja līdzīgas problēmas. Piemēram, ceļi, ēkas – kā tas viss veidojās, kā tapa?

IZS: Ja jūs sakāt, ka muzejs ne līdz galam tiek galā ar saviem pamatuzdevumiem, tad, ja jums būtu muzeja valde, viņi jums to ziņotu. Lai nav tā, ka jums vienpersoniski jāatlaiž muzeja direktore. Vai arī valde saka – nē, muzejs strādā labi. Vai redzat tāda scenārija iespējamību?

AB: Jautājums ir par valdes atbildību. Mēs kā pašvaldība finansējam un par katru eiro esam atbildīgi, lai tas būtu izlietots konkrētam mērķim un lai mērķi tiktu realizēti. Valde it kā stāv malā, un tur var nospēlēt dažādas cilvēciskas attiecības – “Direktore ir laba sieviete, man patīk. Kāda starpība, ko viņa tur dara, – galvenais, lai direktore izdabātu cilvēkam, kas man simpātisks”. Objektivitātes jautājums ir ļoti svarīgs. Ja mērķi izvirza viens cilvēks, bet pārbauda pavisam cits cilvēks, kam nav nekāda sakara ar šiem mērķiem un arī finansējuma nav… Visi šie mākslīgie veidojumi var novest pie slikta rezultāta. Mēs ļoti organiski to veidosim, lai tiem cilvēkiem, kas pieņem muzejam saistošus lēmumus, būtu arī atbildība. Bet ja lēmumus pieņem vieni, bet par izpildi atbild citi, tas ir slikti. 

IZS: Neparedzēts jautājums – vai jūs redzat, ka šobrīd “nogurušais” Latgales Kultūrvēstures muzejs varētu kļūt par Latgales muzeju?

AB: Nosaukums viņam jau tāds ir. Bet tā ir atbildība. Un, manuprāt, nav tik daudz vietas, lai visu Latgales tematiku aptvertu. 

IZS: Bet ambīcijas ir vai nav?

AB: Ambīcijas... Tad vajag būvēt jaunu muzeju. Kāpēc ne?! Mums ir vairākas ēkas, kas perspektīvi varētu kļūt brīvas. Mums, piemēram, ir 4. vidusskola, ko arī varētu saukt par vēsturisko ēku, kur arī loģiski iekļautos muzejs. Kāpēc ne? Mēs varam par to domāt. Bet, ja mēs runājam par Latgales muzeju, tad tam jābūt citā vietā. Esošajā ēkā ir vienkārši par maz telpas. Knapi pietiek izstāžu zālei un ekspozīcijai. Mēs pat nevaram visu izvietot, ko gribam attiecībā uz mūsu pilsētas vēsturi. 

IZS: Kā tas nākas, ka atšķiras muzeju algas no visu citu kultūras darbinieku algām? Muzeju darbiniekiem ir zemākas algas nekā citās kultūras struktūrvienībās. Tā varētu būt?

AB: Jūs zināt, kā veidojas atalgojuma sistēma. Mēs saskaņojam to ar likumu, visas prasības un gradācijas pa līmeņiem. Ja amats piesaistīts konkrētam līmenim, tad mums nav manevru iespēju. Viena līmeņa speciālisti saņem vienu un to pašu algu. Likums nosaka, ka nevar būt atšķirības. Bet 2023. gadā, apstiprinot budžetu, mēs visiem pacēlām algas par 20 procentiem, lai kompensētu inflāciju. 

IZS: Kā jūs sludināsiet konkursu muzeja direktoram?

AB: Muzeja direktors nav uzņēmuma vadītājs, kuru ik pēc pieciem gadiem vajag pārapstiprināt. 

IZS: Laba pārvaldība ar to arī sākas, ka, tieši tā, muzeja direktoru pēc katriem pieciem gadiem varētu pārapstiprināt, izvērtējot viņa darbību. Tas nenozīmētu, ka viņš jāatlaiž, vienkārši jāizvērtē darbība. 

Ja jums tagad būtu jāmaina muzeja direktors, kas būtu kritēriji?

AB: Mums ir atbildības gradācija. Ir aģentūra, kas pārvalda visas kultūras iestādes pilsētā. Es uzticētu aģentūras vadītājai arī turpmāk menedžēt visus šos procesus un negribu iejaukties, jo nevar par visu būt atbildīgs. Es uzticos darbiniekiem, it īpaši vadītājiem. 

Jūs prasījāt, kas man ir muzejs. Es kā pašvaldības vadītājs skatos, kādi ir muzeja ienākumi. Cik cilvēku nāk uz muzeju, cik gatavi maksāt par biļetēm? Tas apliecina arī to, cik muzeja darbs ir vajadzīgs. Vai arī muzeja speciālisti vienkārši priekš sevis kaut ko dara, darbs notiek, viss kustas, bet klientu nav. Tad varbūt muzejs nevienam nav vajadzīgs? 

Mēs pirms kāda laika pieņēmām lēmumu, ka Rēzeknē deklarētas personas muzeju var apmeklēt bez maksas. Un, ja pat bez maksas cilvēki negrib iet muzejā, tas ir ļoti nopietns signāls, ka kaut kas nav pareizi. Jāskatās, cik liela ir atdeve no muzeja. 

IZS: Valdi jūs nesaskatāt kā iespēju?

AB: Es esmu pretinieks jebkurai sistēmas sarežģīšanai. Jo sarežģītāk, jo sliktāk darbojas. 

IZS: Kas ir jūsu trīs nozīmīgākie pēdējā laika notikumi muzeju nozarē jebkur – Rēzeknē, Latvijā, ārzemēs?

AB: Regulārā rudens izstāde Latgales Kultūrvēstures muzejā. Dārgumu nama atklāšana – tas man bija kultūršoks pozitīvā nozīmē. Ārzemēs nesen apmeklēju Vatikāna muzeju – liekas, ka tur var pavadīt gadus un katru dienu atklāt sev ko jaunu. 

 

Grafiskais dizains: Edvards Percevs

Ineta Zelča Sīmansone

Domnīcas Creative Museum vadītāja | Creative Museum Director