Šis nav tops ierastajā izpratnē, jo pirmo pieminēto muzeju es nekādā ziņā neuzskatu par labāku nekā pēdējo. Kaut kādā īpašā veidā katrs no tiem mani ir aizrāvis, iespaidojis un iedvesmojis. Protams, es apzinos, ka pasaulē noteikti vēl ir daudz izcilu muzeju, šie ir tikai tie, kuros esmu bijis pats, kuros esmu atgriezies vai labprāt atgrieztos.
Jaunais muzejs Berlīnē, Vācijā
Manuprāt, viens no izcilākajiem mūsdienīgas restaurācijas un rekonstrukcijas paraugiem. Starp 1843. un 1855. gadu pēc Frīdriha Augusta Stīlera plāniem būvētā ēka smagi cieta Otrā pasaules kara noslēgumā, Berlīnes bombardēšanas laikā. Pēc kara muzejs palika Austrumberlīnes pusē un gadu desmitiem turpināja grūt un drupt, līdz 20. gadsimta 80. gadu otrajā pusē tika uzsākta tā restaurācija. Darbus pārtrauca Berlīnes mūra krišana, un muzejs atkal tika atstāts novārtā. Runas par nepieciešamību restaurēt turpinājās gadiem, un darbi angļu arhitekta Deivida Čiperfīlda vadībā sākās tikai 2003. gadā. Restaurācija ilga 6 gadus, un muzejs publikai tika atvērts 2009. gadā. Īsu brīdi apmeklētāji tajā tika ielaisti vēl tukšā ēkā, kamēr muzejā vēl nebija izvietoti eksponāti. Tieši tad arī gadījos Berlīnē un muzejā nonācu pirmoreiz.
Iespaidu, kādu atstāja Čiperfīlda veikums ir grūti aprakstīt, jo ko tādu nebiju nedz gaidījis, nedz kur redzējis. Šķita, ka viss vecais un bieži vien vai nu kara, vai laika zoba sapostītais ir atstāts neskarts, uz sienām ir redzamas gan ložu un šķembu pēdas, gan padomju armijas kareivju atstāti uzraksti, bet ar jauno ir aizpildītas vien pilnīgi bojātās vai zaudētās ēkas vietas. Labs piemērs ir divas pilnīgi identiskas telpas ar velvētiem griestiem – vienā griesti ir “īsti”, otrā no neslēpti jauniem ķieģeļiem uzmūrēti restaurācijas gaitā (pēcāk šajā telpā ļoti iespaidīgi tika izstādīts Nofretetes krūšu tēls).
Jau pēcāk muzejā atgriezos, kad tajā bija izvietoti eksponāti, un pārliecinājos, ka arī piepildīts tas ir izcils. Ne velti tas saņēmis vairākus starptautiskus apbalvojumus.
Modernās literatūras muzejs Mārbahā, Vācijā
Kaut kā tā nu sagadījies, ka arī otro muzeju manā sarakstā projektējis angļu arhitekts Deivids Čiperfīlds. Par šī muzeja projektu viņam 2007. gadā tika piešķirta prestižā Stērlinga balva. Muzejs atrodas nelielā mazpilsētā Nekaras upes ielejā, un tajā var nokļūt, piemēram, ar vilcienu braucot no Štutgartes vai Ludvigsburgas. Muzejs ir daļa no Vācu literatūras arhīva, tika atklāts 2006. gadā, un tā celtniecība izmaksāja 10 miljonus eiro. Starp tā eksponātiem ir, piemēram, Franca Kafkas “Procesa” un Alfrēda Deblina romāna “Berlīne, Aleksandra laukums” oriģināli.
Nonākot pie muzeja, pirmais, ko apmeklētājs ierauga, ir samērā neliela balta kvadrāta formas plānojuma ēka, ko apjož proporcionāli ārkārtīgi smalki veidota kolonnu rinda. Iespaids ir mulsinošs – no vienas puses, tu saproti, ka tā ir 21. gadsimtā celta ēka, taču no otras – šķiet, ka tu skatītos uz kādu klasicisma vai pat antīkā perioda pieminekli. Taču tas nepavisam nav pats muzejs, būtībā tā ir tikai muzeja ieeja, jo viss muzejs atrodas apakš zemes. Tur pilnīgā tumsā rindojas stikla vitrīnas, un tajās, katrs individuāli izgaismoti, skatāmi vērtīgie eksponāti. Radītā noskaņa ir tāda, it kā tu neatrastos literatūras pieminekļu ekspozīcijā, bet dažādu dvēseļu apdzīvotā valstībā.
Luiziānas Modernās mākslas muzejs Humlebekā, Dānijā
35 kilometrus (ir ērta vilcienu satiksme) uz ziemeļiem no Kopenhāgenas, Ērezunda krastā atrodas pats apmeklētākais muzejs Dānijā un 85. apmeklētākais muzejs pasaulē. Arhitekti Vilhelms Volerts un Jērgens Bo esot mēnešiem klaiņojuši pa piekrasti, mēģinot nonākt pie risinājuma, kas jaunajai ēkai ļautu vislabāk saplūst ar ainavu. Tā tapa sākotnējā muzeja versija – ar stikla gaiteņiem savienotas trīs ēkas. Pa gaiteņu un muzeja kafejnīcas logiem bija redzama neskarta daba – mežs, jūras klaids u.tml. Radītais iespaids bija tāds, it kā mākslas darbi būtu izstādīti savvaļā, it kā tie būtu dabisks ainavas papildinājums, daļa no mūsu dabas. Domājams, plašajai muzeja laikmetīgās mākslas kolekcijai šāda pieeja ir nākusi tikai par labu.
Nav noslēpums, ka ar laikmetīgo mākslu ļaudīm mēdz būt sarežģītas attiecības – tā spēj izraisīt neviltotu jūsmu, bet daudz biežāk – neizpratnes pilnu mulsumu vai pat sašutumu. “Atšķaidot” šos iespaidus ar visapkārt esošo dabu, arhitektiem ir izdevies radīt samierinošu iespaidu, it kā atgādinot, ka arī laikmetīgās mākslas autori esam mēs paši, bet šī māksla – daļa no mums.
Jaunā pils uz Kungu salas Kīmezerā, Vācijā
Kungu sala ir lielākā no trim salām Kīmezerā, Dienvidbavārijā, 60 kilometrus no Minhenes. Otra lielākā ir Sievu jeb dāmu sala, uz kuras atrodas aktīvs Benediktīniešu klosteris. Uz Kungu salas savukārt bija darbojies Augustīniešu klosteris, taču 1873. gadā to iegādājās Bavārijas karalis Ludvigs II, bieži uzskatīts par pustraku vai pilnīgi traku – šo iespaidu lielā mērā viņš radīja ar saviem būvniecības projektiem, no kuriem zināmākā, protams, ir Noisvanšteinas pils Dienvidrietumu Bavārijā (šai pilij līdzīgs siluets, kā zināms, ir kļuvis par Volta Disneja filmu studijas logotipa daļu).
Kungu salā Ludvigs II bija iecerējis uzbūvēt Versaļas pilij līdzīgu rezidenci. 1878. gadā bija sākušies būvdarbi, un pats Ludvigs II, dzīvodams līdzās esošajā “vecajā pilī”, tos bija rūpīgi pieskatījis. Savām acīm pilnībā pabeigtu pili gan viņam neizdevās skatīt, vien uz pāris naktīm palikt jau pabeigtajās istabās, jo viņš 40 gadu vecumā noslīka. Tā nu pils palika puspabeigta, un apmeklētājiem ir unikāla iespēja skatīt šāda mēroga celtni gan kā ieceres piepildījumu, gan nepiepildītu cerību – gan kā grezniem zeltījumiem rotātus interjerus, gan neapmestas ķieģeļu sienas. Ņemot vērā pils tapšanas laiku, tajā sastopami arī pavisam jaunmodīgi pārsteigumi – piemēram, peldbaseins, kuram pāri ved tiltiņš, vai mehāniski paceļams galds, kas no virtuves nonāk tieši ēdamzālē.
Igaunijas Nacionālais muzejs Tartu, Igaunijā
Bijušajā padomju armijas lidlaukā pēc franču arhitektu Dana Dorēla, Līnas Gomē un Tsioši Tane projekta būvētajam un 2016. gadā svinīgi atklātajam muzejam ir sena vēsture. Tā pamatā ir folklorista Jakoba Hurta kolekcija un 1909. gadā dibinātais Igaunijas un tautas mākslas muzejs.
Jaunais muzejs ir izbūvēts kā gara vienstāva ēka, kas ilustrē lineāru laika vektoru – sākot no mūsdienām līdz pat senākajai un tikai ar arheoloģiskām liecībām pierādāmai Igaunijas iedzīvotāju pagātnei. Ekspozīcija ir apjomīga un plaša, ar daudziem blakus tēmu atzariem. Tas, kas palīdz noturēt neatslābstošu uzmanību, ir ekspozīcijas veidotāju ļaušanās asprātībai, pat jokiem. Tā, piemēram, viens no pirmajiem eksponātiem ir Igaunijas prezidenta Lennarta Meri pirmais satelīttelefons – prāva izmēra koferis. Nedaudz tālāk ir vitrīna ar dažādos laikos iecienītākajām igauņu Ziemassvētku dāvanām, bet turpat līdzās ekrāns, kurā pa Peipusa ezera karti pārvietojas mazi punktiņi – izrādās, tie ir pēc mobilo tālruņu datiem izsekoti latviešu žibulētāji.
No visiem aprakstītajiem šis noteikti latviešu interesentiem ir visaizsniedzamākais muzejs, un noteikti iesaku to apmeklēt, tikai jāņem vērā, ka ekspozīcijas apskatei var būt jāvelta vismaz puse dienas.
Photo credits: