Šīs slejas virsraksts, protams, ir citāts no Jāņa Petera un Raimonda Paula dziesmiņas sensenajai Dailes teātra izrādei par Šerloku Holmsu. Taču man šis pretnostatījums šķita gana trāpīgs arī tagad, domājot par pēc diviem gadiem gaidāmo Rakstniecības un mūzikas muzeja atklāšanu Mārstaļu ielā. Un tas nekas, ka es, būdams rakstnieks, laiku pa laikam fantazēju, ka mani sarakstīto papīru blāķi varētu nonākt kāda muzeja krājumos. Tas neliedz uz visu šo parādību paraudzīties arī kritiski.
Ar vijoli tā kā viss būtu skaidrs – tā ir mūzika. Ja jūs mulsina pistole, aizdomājieties, lūdzu, par visu literāros darbos, īpaši kriminālromānos, aprakstīto vardarbību vai vienkārši par Puškina likteni.
Un tagad atveriet Rakstniecības un mūzikas muzeja internetvietni un aplūkojiet visu, kas tur pieejams. Jau atkal, gandrīz kā citā dziesmā dzied, mūzika, mūzika, mūzika, literatūra, literatūra, literatūra.
Nudien nezinu, kā vēsturiski šī simbioze ir izveidojusies, taču tai visu laiku, šķiet, kaut kāds piespiedu raksturs. Mums taču varētu būt arī tēlniecības un baleta, grafikas un juveliermākslas, un vēl sazin kādi dubultmuzeji. Taču, lai arī kādi būtu bijuši vēsturiskie apstākļi, manuprāt, būtu tikai loģiski mēģināt rast situācijai atbilstošu skaidrojumu un lietojumu.
Lietojums šādā gadījumā būtu konteksta un kopsakarību meklējumi, nevis norobežošanās katram savā šaurajā pētnieciskajā nišā. Pētniekiem šāda norobežošanās labi piemīt, to zinu, cik vien man ar tiem ir iznākusi darīšana, taču muzeja, ekspozīcijas vai apmeklētāja labklājības vārdā ir vērts šo lepnību pārkāpt, jo tikai tā var gadīties piekļūt iepriekš neaizsniegtu ļaužu sirdīm un atklāt kaut kādas jaunas kopsakarības, patiesības. Arī pašiem sev.
Rakstniecības un mūzikas jomā šādu iespēju līdz šim neizpētītu platību ziņā, domājams, ir bezgala daudz. Pirmie no gaisa grābtie piemēri man nāk prātā divi uzreiz. Viens ir Marģeris Zariņš ar savām ne vien muzikāli literārajām, bet arī kulinārajām fantāzijām. Otrs ir Jānis Ozoliņš un viņa grupa “Sigma” ar neatlaidīgo indevi komponēt tikai dziesmas ar latviešu dzejnieku rakstītām vārsmām. Un kāda mūzika gāja pie sirds Rainim? Ko lasīja Jāzeps Vītols? Un Emīls Dārziņš? Pēteris Vasks?
Lai cik arī paradoksāli tas neizklausītos, muzejos allaž esmu cerējis atrast ko jaunu. Tas nekas, ka plauktos un zem vitrīnu stikliem ir liktas vecas, senas, apbružātas, mūžībai jau sen nolemtas vērtības. Es allaž nāku ar cerību, ka vērtību glabātāju un izlicēju darba nolūks būs bijis pavēstīt ko jaunu, pavēstīt ko jaunu par mani pašu. Kā mēdza sacīt Silvija Radzobe, laimīgs tas, kurš guvis.
Diemžēl Latvijas muzejos ne vienmēr tas izdodas. Pirmatklājēja izbrīnu bieži vien nosmacē pētnieku un ekspozīciju iekārtotāju iesīkstējusī viszinības augstprātība. Tā vien šķiet, ka viņi paši paniski baidās no izbrīna, pārsteiguma sajūtas un prieka, ko varētu dāvāt jebkāda jaunatklājuma sajūta.
Šajos dīvainajos sērgas apstākļos svētdienas rītā devos uz savu tuvējo un manā – Paula jeb Pāvila – vārdā nosaukto baznīcu, kuras zvanu skaņas esmu dzirdējis kopš brīža, kad te Tallinas ielas dzīvoklī ievācos. Darbdienās dievnama durvis ir slēgtas, esmu par to vairākkārt pārliecinājies un sapratis, ka krīzes brīža ikdienā nekāds patvērums dievnamā netiek piedāvāts. Tagad, svētdienā, viss bija citādi. Durvis bija atslēgtas, lai arī lielais joms bija gandrīz tukšs – solu rindās sēdēja vien viena vienīga tantīte. Uz baznīcas durvīm piespraustais un apsolītais dievgalds bezpersoniski gaidīja uz altāra, ar norādi, ka ielietais vīns ir jāizdzer viss. Un kaut kādā ziņā šī pieredze atgādināja to, kas mani bieži vien sagaidījusi mūsu muzejos, proti, tev jābūt gatavam bezpersoniski ņemt pretī visu, ko vien dod, un jābūt par to pateicīgam, jo nekā labāka, nekā vairāk jau nemaz nebūs.
Piedodiet, draugi, man ar to nav diezgan. Un arī es esmu ne vien iestājies darbā muzejā, es arī gribu būt muzeja direktors.
Foto: Didzis Grodzs