Vasara ir īstais brīdis izmukt no saviem Iekšrīgas dzīvokļiem un darbiem un meklēt glābiņu tuvāk pie jūras, ezeriem, upēm, avotiem, mežiem un krāšņu lauku puķu un smilgu izdaiļotām pļavām. “Vai tā būs spēle “Vista, gailītis vai cālītis”?”, es vaicāju, kad tu noplūci taciņas malā augošu smilgu. “Nē,” tu teici, “es gribēju izvilkt un nokost smilgas saldo galu, bet neizdevās”, un tajā pašā acumirklī es atkal apzinājos savu izcelsmi. Tā bija bērnības garša. Kā Prustam ar tiem cepumiņiem. Es esmu no mežiem un laukiem, viltus pilsētnieks. Es zinu, ka zaķkāposti mežā ir visgaršīgākie, kad ir iespējams ēst to baltos ziediņus, un es zinu, ka smilgas stiebra lejasgals, ja to izvelk no to aptverošajām šaurajām lapām, ir salds.
Ja pilsētniekam nav īstas skaidrības, uz kuru pusi doties, var izraudzīties kādu no muzejiem ar ekspozīciju zem klajas debess. Pāris nedēļas nogalēs pamanījāmies pabūt trīs šādos muzejos, un vēl vienā, kas gan īsti nav zem pilnībā klajas debess, tomēr arī dabas stihijām visai tuvu.
Nezinu, var jau būt, ka maldos, bet man radies iespaids, ka Latvijas Etnogrāfiskais brīvdabas muzejs ir nepelnīti piemirsts. Atceramies mēs to visbiežāk vai nu saistībā ar gadatirgu, vai skandālu par it kā pazudušiem, neuzskaitītiem krājuma vienumiem, ziņām par muzeja vadības neprasmīgumu un draudiem muzejam nepiešķirt akreditāciju.
Lai gan šādai aizmirstībai ir arī savas saulainās puses – ir grūti iztēloties, ka līdzīgā muzejā kādā citā valstī un pilsētā svētdienas pievakarē (vasarās muzeja darba laiks ir līdz plkst. 20.00) jūs varētu būt faktiski vienīgie apmeklētāji. Pie Usmas baznīcas vēl sastapām nepazīstamā valodā runājošus pāris vīriešus, bet tad izčibēja arī tie.
Lielākā daļa lauku sētu bija atvērtas publikai, un vai nu pie ēkām ārpusē, vai iekštelpās bija sastopamas krāšņos tautastērpos ģērbtas uzraudzes. Drīz vien nonācām pie secinājuma, ka viņas iedalāmas 3 grupās. Divas no sastaptajām uzraudzēm kavēja laiku, runādamas pa mobilo tālruni, un pārlieku lielu interesi par apmeklētājiem neizrādīja. Divas citas kā apvainojušās sēdēja pie loga, raudzījās vienā punktā kaut kur neredzamā tālumā un uz jautājumiem atbildēja strupi un negribīgi. Un divas bija tik laipnas, ka pastāstīja pat to, ko nebijām prasījuši. Domās izveidoju tādu Paijas-Maijas skalu. Šīs skalas Paijas galā bija neieinteresētās vai apātiskās uzraudzes, bet Maijas galā – čaklās, centīgās un aizrautīgās. Interesanti, ka par sava veida ilustrāciju šai skalai var uztvert arī katrā sētā iekoptos puķu vai pat ēdamu lietu dārziņus. Viena no izpalīdzīgajām uzraudzēm bija izveidojusi tik daudz mazu dobīšu, ka viņas dārziņš, mēģinot uzminēt un atbildēt uz jautājumu, kas kurā no dobītēm iesēts un sadīdzis, jau pārvērtās par aizraujošu un interaktīvu testu. Burkānus, bietes, kāpostus un salātus uzminējām, tabaku sajaucām ar saulespuķēm, lupstāju pazinām, bet kumeļpēdu vispār nebijām redzējuši.
Lai vai kā, uz Etnogrāfisko brīvdabas muzeju iesaku doties ikvienam un jebkurā gadalaikā. Jo var jau būt, ka svētdienas pievakarē uzraudzes skumst par apmeklētāju trūkumu.
Bērnībā man pats mīļākais objekts muzejā bija lielās “holandiešu tipa dzirnavas” augstākā pakalna virsotnē. Vienmēr šķita, ka nespēsim tās atrast un dzirnavas paliks neredzētas. Tagad prioritātes ir mainījušās – mani vienlīdz aizkustina gan Usmas baznīca, kuras klusajā godībā, kā liekas, allaž iespējams ieraudzīt kaut ko jaunu, gan jaunsaimniecība no 20. gadsimta 20. gadiem.
###
Pēc nedēļas devāmies uz Daugavas muzeju tajā Doles salas galā, kas netika appludināts Rīgas HES celtniecības laikā. Ja par Etnogrāfiskā brīvdabas muzeja caurviju tēmu es nodēvētu romantisku sentimentu un sava veida vecmodīgu (labā nozīmē) jūsmu par pagātni, Doles salā tas ir ilgas pēc neglābjami zudušā, bezmaz vai izmisīga apziņa, ka ir vietas, kurās nekad vairs nenokļūt, un lietas, kuras vairs nekad neredzēt. Šīs ilgas iezīmē jau muzeja parkā izvietotie objekti – vācbaltiešu kartogrāfa un vēsturnieka Karla fon Lēvisa of Menāra dzimtai veltītais akmens obelisks, tēlnieka Johana Gotfrīda Šadova akmens vāze, no appludinātajām zonām atvestas ēku būvdetaļas, 17. un 19. gadsimta lielgabali u.tml. Katrs pats par sevi šie objekti ir interesanti, taču tiem pietrūkst skaidrojumu, kas ļautu tos vienot vai šķirt un palīdzētu izsekot to ceļam līdz tagadējai atrašanās vietai.
Taču ar neglābjamā zaudējuma sajūtu es nedomāju tikai spēkstaciju būvēšanas rezultātā pazaudēto Staburagu un Daugavas stāvkrastus – arī šīm vietām muzeja ekspozīcijā atvēlēts pienācīgi daudz vietas. Manuprāt, mūsdienām daudz tuvāka neatgriezeniskā zaudējuma metafora ir vecais ozols, kas pēc vandāļu sakurinātas uguns tā dobumā vienkārši sabruka pats no sava gadsimtos mērāmā un vairs nepanesamā svara. Atšķirībā no Staburaga, kas nu jau daudzus gadus ir zem ūdens un pieejams vienīgi akvalangistiem, ozola mirstīgās atliekas kā tāds uz visām debess pusēm atvēries dinozaura skelets Doles salā ir skatāmas vēl aizvien. Pēc muzeja un brīvdabas ekspozīcijas – nēģu taču rekonstrukcijas un Daugavas zvejnieku sētas – apmeklējuma ir vērts doties pretējā virzienā, apraudzīt ozola paliekas un tām līdzās kā tādam Kurmim un Ūdensžurkam no bērnu grāmatiņas “Vējš vītolos” upes krastā iestiprināties ar piknika nolūkam līdzi paņemtām ēdamām un dzeramām lietām.
Lai atgrieztos dzīves nopietnībā, mājupceļā var piestāt Salaspils memoriālā un novērtēt pērn atklāto ekspozīciju, un atklāt no jauna vai vēlreiz apbrīnot memoriāla skulpturālo ansambli zem klajas debess. Sagadīšanās pēc jaunās ekspozīcijas kurators ir tā paša Daugavas muzeja direktors Zigmārs Gailis, bet autori – [bijušais] Latvijas Okupācijas muzeja vēsturnieks Uldis Neiburgs, mākslinieks Ģirts Boronovskis un arhitekte Līga Gaile. Ekspozīcija veltīta gan šajā baisajā vietā notikušajam, gan paša memoriāla tapšanas vēsturei. Jāatzīst, ka šeit ekspozīcija ir krietni vien veiksmīgāka nekā Daugavas muzejā. Palīdzējusi ir koncentrēšanās uz divām lielajām tēmām, un arī ekspozīcijas iekārtojums ir viengabalaināks un pārskatāmāks, lai gan eksponātu un pavadošā teksta ir ļoti daudz.
###
Vēl pēc nedēļas nolēmām aizceļot līdz Āraišu ezerpilij, kas, kā zināms, ir kopš 9. gadsimta apdzīvota latgaļu apmetne uz nelielas saliņas Āraišu ezerā.
Ja vēlaties pārsteigt cilvēku, kurš nekad tur nav bijis, pastāstiet, ka brauciena mērķis būs uz ezera vidū esošas salas uzbūvēta pils – bet neko vairāk. Un pēc tam pavērojiet šī cilvēka reakciju, kad, izbraucot ceļa līkumu, acu priekšā iznirs Āraišu ezers, saliņa un bez nevienas naglas uzbūvētā rekonstruētā mūsu priekšteču apmetne, kurā reiz un līdz pat 10. gadsimtam esot dzīvojuši kādi 70–90 ļaudis. Un vēl visādi sīklopi piedevām. Var tikai iztēloties, kāda tādā šaurībā ir bijusi šo cilvēku ikdiena, higiēna un savstarpējās attiecības. Diemžēl izlasāmais un ekspozīcijā apskatāmais šādām iztēles ainām diez ko daudz nepalīdz. Uz saliņas novietotajās rekonstruētajās mājiņās ir gaužām maz sadzīves priekšmetu, un pat dzīvu uzraugu nav – tikai bezkaislīgas videonovērošanas kameras. Turpat mūra pils pilskalna pretējā pusē ir vēl viens ēciņu pudurītis – tajā interesantākās šķiet rekonstruētās akmens laikmeta mītnes, kuras gan drīzāk kārotos saukt par būdiņām vai no niedrēm celtiem štābiņiem. Te ar sadzīves iztēlošanos ir vēl jo grūtāk, kaut vai mēģinot saprast, kā šādos apstākļos bijis iespējams pārlaist ziemu.
Un tā ir kopīga problēma visiem pieminētajiem muzejiem (varbūt mazāk Salaspils memoriālam) – pietrūkst eksponātus un objektus vienojošu stāstu, kas redzamo ļautu sasaistīt ar šodienas cilvēka pieredzi, rūpēm, raizēm un sajūtām. Skansenas muzejā, kas ir pirmais brīvdabas muzejs un zvērudārzs Zviedrijā, uzraugi, ja tā var viņus saukt, rosās melnām mutēm – nodarbojas ar amatniecību, lauksaimniecību un ir gatavi kuru katru mīļu brīdi skatītājiem kaut ko paskaidrot, iesaistīt notiekošajā. Mūsu pašu Brīvdabas muzejā labākais piemērs bija jau minētās dobītes, jo keramiķis, kurš tirgo savus māla traukus, tajā brīdī ir tikai pārdevējs, bet smēde, kas nedarbojas, ir tikai aizslēgta smēde.
Attēls: Pauls Bankovskis