Pauls Bankovskis. Ciemos pie paša mazākā japāņa

Rojā ierados pēdējo gadu stiprākās vētras priekšvakarā – brīdi pirms tam, kad visos masu saziņas kanālos sāka vēstīt par lipīgās epidēmijas dēļ slēgtām skolām, neslēgtiem bērnudārziem, bez apmeklētājiem atstātām hokeja sacīkstēm, atceltām teātra pirmizrādēm un publikai nepieejamu padarītu Nacionālo bibliotēku. 

Lai gan mans brauciena mērķis bija pavisam cits, ar skubu steidzu uz Rojas Jūras zvejniecības muzeju, jo, mazums, kas zombiju apokalipses, vētras un piektdienas, 13. datuma, priekšvakarā var pasauli piemeklēt. 

Roja ir savdabīga vieta, un to es neapgalvoju tikai tāpēc, ka pēdējo dažu gadu laikā turp pārcēlusies vairāk nekā puse manas ģimenes – māsa, brālis un abi vecāki. Tie, kas nav gluži krituši uz ausīm, būs padzirdējuši, ka šajā vietā mēdz notikt provinces apgriezieniem visai vērienīgais laikmetīgās mākslas festivāls “RojaL”, regulāri tiek rīkoti tēlniecības simpoziji un pavisam nesen ir uzcelta jūras līča piekrastes vietai bezmaz vai skandalozu apjomu dzelzsbetona estrāde. Par tādiem “niekiem” kā gar jūras malu labiekārtotām pastaigu laipām, pārģērbšanās mājiņām un vēl visādu citādu infrastruktūru pat nerunājot. Varbūt visu šo labiekārtojumu dēļ mans 1928. gadā dzimušais tēvs ne no šā, ne no šitā ir pievērsies nūjošanai, nudien nezinu.

Lai vai kā – Rojas muzejs man jau bija zināms. Taču vien no ārienes – biju pievērsis uzmanību tā durvju priekšā esošajā puķudobē iedēstītajam un kādā no tēlniecības simpozijiem tapušajiem skulpturālajiem tēliem ar latviski/japānisko nosaukumu “Yohaidi” (tas man nudien šķiet asprātīgs). Tas ir, atvainojiet, aptuveni sēdoša suņa augumā veidots un bronzā atliets stereotipiska japāņu tūrista tēls ar kaklā pakārtu fotokameru, kurš no dobes gaidpilni raugās muzeja ieejas durvju virzienā. Neesmu drošs, vai lielāka auguma japāņu tūristi maz ir bieži Rojas un turienes muzeja viesi, bet spēku un proporciju samērs ir gaužām ilustratīvs un būtisks, jo arī Roja jau nav nekāda dižpilsēta.

Tā nu pašā viesuļvētras un epidēmijas priekšvakarā ar māsu devāmies uz muzeju. Japānis stāvēja, kur stāvējis, bet muzejs bija iepriekšparedzami tukšs. Nekāda epidēmija tur neuzglūnēja. Marta vidus jūrmalciemos nav pati karstākā tūrisma sezona, līdz ar to šādas vietas ir visai drošs patvērums no globāli izvazātām un lidmašīnu pārvadātām lipīgām slimībām. 

Tas bez visa kā vēl cita bija viens no galvenajiem priekšnoteikumiem vētras un sērgas priekšvakarā ar skubu steigt uz mazā bronzas japāņa apbrīnoto muzeju. Uzreiz jāsaka, ka skulpturālā tēla autora atrastā metafora ir ārkārtīgi trāpīga. Ja daža krietni vien tikai nedaudz lielāka Latvijas urbanizācija tiecas dižoties ar bezmaz vai impēriskām ambīcijām, Rojas muzeja un “Yohaidi” mērķis nepavisam nav tāds. Ogļu gludekļus vairumā te nesastapt, un varbūt vienīgais kvantitatīvais (un Kurzemē vispār izplatītais pārspīlējums) ir meža dzīvnieku ragu kolekcija – lai gan arī izvietota uz ārkārtīgi gaumīgas siena zārdam līdzīgas konstrukcijas. 

Taču ne jau zvēru ragi vai ogļu gludekļi mani šajā muzejā interesēja. Uzskatu, ka jebkura muzeja tagadne un nākotne ir atkarīga no darbinieku veselā saprāta un spējas būtisko atsijāt no grabažām un tikai šauram interesentu lokam saistošā. Un tas nu šajā salīdzinoši nelielajā mājiņā (atbilstoši “Yohaidi” izmēriem) ir godam izdevies.

Nevēlos ieslīgt negatīvismā sakņotos salīdzinājumos, taču jau vienā no pirmajiem Creative Museum rakstiem paudu savu mulso nepatiku pret vietējos novadpētniecības muzejos iekopto tradīciju nekritiski vākt ikkatru ogļu gludekli, klūgu cibu vai skārda piltuvi, kas vien gadījusies pa rokai. Ar jūras dieva, muzeja darbinieku sajēgu un bronzā atlietā japāņu miniatūrtūrista uzraudzību Rojas muzejam laimīgā kārtā šāds liktenis ir gājis secen. 

Apmeklētāju nenomāc nedz nekritiska pārpilnības raga, nedz mazuma piegaršas uzjundītas sajūtas – māsa zināja teikt, ka šajā sezonā jau nekas vairāk par reņģēm un salakām neesot pieejamas. Un kas gan tur daudz no tām abām ēdams – maza daļa mīkstuma un laba tiesa asaku.

Bet muzejā tā nav, un es pat uzdrošinos nojaust, kas ir šī noslēpuma pamatā. Nezinu, var jau būt, ka ar šo piemēru esmu sācis pārlieku atkārtoties, tomēr vēlreiz piesaukšu Strādnieku muzeju Kopenhāgenā. Pavisam nedaudzās telpās muzeja veidotājiem ir izdevies uzburt ko vairāk par mūsu pašu Brīvdabas muzeja kambaros redzamo, proti, konkrētam laikmetam atbilstošu ikdienas sadzīves ainu. Teiksim, to, par ko mums neviens muzejnieks Rīgā nestāsta, – Krievijas impērijas industrializācijas perioda sākumā, dzimtbūšanas beigās un lielo fabriku (“Provodņiks” u. c.) uzplaukuma bumā lauku radi masveidā mēdza “aplaimot” savus Rīgā tikušos tuviniekus, bet naktis vadīja zem vienīgajā dzīvojamajā telpā esošā ēdamgalda vai vēl kur citur ieriktētās pagaidu guļvietās.

Rojas muzejs šādas skarbās realitātes detaļas bez liekvārdības ļauj uztvert vairāku gadu desmitu garumā. Nesen kaut kur sabiedriskajos tīklos biju atļāvies ieminēties, ka vakaros vecāki raidījumu “Mikrofons” mēdza klausīties “iekšējās” translācijas tīklā, kura atskaņošanu nodrošināja pie sienas piestiprināts apaļš ebonīta reproduktors jeb, citiem vārdiem sakot, primitīva tumba. Māsa šo informāciju apšaubīja, jo, protams, viņai tajā laikā mājās jau bija pat televizors. Mums televizors (un arī tālrunis) mājsaimniecībā pirmoreiz uzradās gadus desmit vēlāk, bet savas bērnības reproduktoru Rojas muzejā varēju apskatīt vēl tagad. Paldies par to!

Es zinu, ir muzeji, kuros vēl aizvien sarkofāgos dus mūmijas; ir tie, kuros čupojas seni manuskripti; tiek eksponēti senu kuģu vraki vai vulkānu izvirdumu rezultātā pāri palikuši pelnu čupiņu atlējumi. Uz mani Rojas muzejs, ārā arvien sparā augošā vētra un epidēmija atstāja gluži citu iespaidu. Uz viena no galdiņiem bija izlikta servīze. Tasītes, kafijkanna, kas nu parasti. Un es uzriez atcerējos, kā gatavojāmies mūsu vecāku sudrabkāzām Līgatnē. Bija nopirkta Austrumvācijā gatavota kafijas servīze (ļoti smuka), un mēs ar brāļiem un māsu dārza terašu augšā – mežiņā pie šķūnīša – to iesaiņojām baltās sūnās un meža mētrās. Neko citu tādu savā mūžā neesmu pieredzējis. Tāpat kā dāvanas izsaiņošanu jau pēc tam.

Domāju, ka arī mazam japānim būtu paticis. Vai pat lielam.

Pauls Bankovskis

Rakstnieks un publicists, vairāku romānu un stāstu krājumu autors