Latvijas Kara muzejā neesmu bijis biežs, bet tomēr regulārs viesis vēl kopš laikiem, kad padomju gados tas bija pārkristīts par Revolūcijas muzeju. Tagad es pat īsti nezinu, kurš nosaukums labāks – lūkošanās uz valsts un nācijas vēsturi kā nedziestošu revolūciju vai kā karu. Šķiet, Kara muzejs ir vienīgā šāda veida institūcija Latvijā, kurā pilnīgi visiem apmeklētājiem tiek dāvāta ieeja bez maksas. Savā ziņā tas ir paradoksāli, jo, lai nu kas, bet karš ir padarīšana, kas ļaudīm mēdz izmaksāt ārkārtīgi dārgi. Uz šo dārgumu mudina paraudzīties arī Pulvertorņa augšstāvā izveidotā ekspozīcija par bojā gājušajiem latviešu karavīriem starptautiskajās miera uzturēšanas misijās visur kur pasaulē jau 20.–21. gadsimtu mijā.
Savā muzeja apmeklētāja pieredzē ir gadījies pabūt daudzos dažādos muzejos – etnogrāfiskajos brīvdabas, rakstniekiem vai dzejniekiem veltītos memoriālajos, darba, laikmetīgās mākslas, kuģniecības, grāmatniecības un kādos tik vēl ne. Tomēr Kara muzejs Rīgā ir kas īpašs, jo rosina uz valsts, valstiskuma un nācijas pašapziņu paraudzīties šauri specifiskā veidā, proti – viss, kas ar mums ir noticis, visa mūsu vēsture ir viens vienīgs karš.
Tam, protams, atvainojos par stilistisku atkārtošanos, ir savs vēsturisks pamats. Nevar neņemt vērā, ka neatkarīgas Latvijas valsts nodibināšana vēl vienmēr norisinājās Pirmā pasaules kara pavēnī, ka valsts tika nodibināta ienaidnieka spēku okupētā pilsētā. Nekāds miermīlīgais šis apvidus nebūs bijis arī krietni senākos gadsimtos – pirmie Kara muzeja eksponāti datēti ap mūsu ēras 9. gadsimtu. Un tomēr. Visas vēstures uzlūkošana kā nebeidzamu bruņotu domstarpību un konfliktu ķēdi, manuprāt, ir varbūt arī patriotiskiem žestiem noderīgs, bet vēstures kopējās ainas izpratnei nebūt ne jēdzīgs skatījuma punkts.
Ja vien ir interese, laiks un pacietība, par Latvijas militāro vēsturi muzejā iespējams uzzināt patiesi daudz. Dāsnos ārvalstu palīdzības dāvinājumos vai kontrabandas ceļā līdz mūsu pusei nonākuši ieroči, raupja auduma uniformas, pašmāju meistaru kaltas zīmotnes un čaklu šuvēju izrakstīti kaujas karogi – kā tikai visa tur nav.
Un tomēr var noprast, ka salīdzinājumā ar dažu labu Kultūras ministrijas paspārnē veģetējošu muzeju, še Aizsardzības ministrijas gādātais budžets ir dāsns – ne jau velti tās bezmaksas ieejas biļetes. Bet kaut kas nav labi. Es uzskatu, ka tas ir jau muzeja nosaukumā liktais vārds “karš”. Mums jau ir arī Latvijas Okupācijas muzejs, un man šķiet, ka tieši tā nosaukums ir bijusi vislielākā stigma, kas vilcinājusi un kavējusi ēkas pārbūvi pēc Gunāra Birkerta projekta. Pirms gadiem diviem kopā ar ārzemju radinieku aizbraucu uz Salaspils memoriālu. Viņš vēl nekad mūžā tur nebija bijis, no redzētā tapa ārkārtīgi aizkustināts un iespaidots. Šaubos, vai tā būtu noticis, ja vieta tiktu dēvēta par Salaspils nāves nometni. Līdzīgu lingvistiski estētiski emocionālu apsvērumu dēļ līdz šai baltai dienai neesmu iegriezies vietā, kurai dots Likteņdārza vārds. Smaguma man dzīvē pietiek tāpat, bet – lai cik tas arī dīvaini neizklausītos – “īstos” kapos es allaž jūtos viegli un labi. Jo es zinu, ka tur man neviens nemēģinās kaut ko ieborēt, iepārdot par nācijas grūto likteni. Tur ir vieta manam mieram.
Un kaut kādā ziņā var sacīt, ka attiecības ar vēsturi, ar pagātni arī ir miera nodibināšana. Kāda daļa tur, protams, iekrīt zūdībai un aizmirstībai, cita – piedošanai un saprašanai, taču vissvarīgākais šajos procesos ir tāda kā sijāšana. Kaut kas no pagātnes paliek, mēs to esam gatavi saglabāt un nolikt drošā vietā, bet kaut kas – jā, reizēm arī ļoti vērtīgs – izbirst sietam cauri un nozūd nebūtības tumsā. Tā gadās.
Kara muzejs kā savdabīgs anahroniskums ir interesants vēl kāda iemesla dēļ – doma par tā dibināšanu dzima 1916. gadā, labu tiesu pirms Pirmā pasaules kara beigām un neatkarīgas Latvijas valsts nodibināšanas. Jau pēcāk, sekojot Kārļa Ulmaņa autoritatīvajam apvērsumam, 1937. gadā pēc arhitekta Artūra Galindoma projekta Pulvertornim tika uzcelta eleganta piebūve. Tā gan savam mērķim ilgi netika izmantota, jo pēc Latvijas okupācijas 1940. gadā šeit nekāda Kara muzeja vairs nevarēja būt un ekspozīcija tika izvazāta. Tikai 1990. gadā pēc PSRS sabrukuma Revolūcijas muzejs atkal pārtapa par Kara muzeju. Kas gan nenozīmē, ka arī šajos laikos Pulvertornī nebūtu risinājušās aizraujošas lietas. Ja var ticēt urbānām leģendām, viens no Latvijas brīvmūrnieku līderiem Andris Ruģēns Pulvertorņa pagrabos esot veicis apslēptās mantas meklēšanas izrakumus.
Nonākušam torņa augšējos stāvos un ieraugot salīdzinoši nesen dažādās pasaules malās kritušo manu vienaudžu portretus un lasot viņu dzīvesstāstus, palika gaužām šķērmi ap dūšu. Es nojaušu, kas notiek karos. Esmu gana daudz par to lasījis. Gan par holokaustu, gan Čečenijā kolekcionētām pretinieku ausīm, gan bijušajā Dienvidslāvijā uzšķērstām un izvarotām grūtniecēm. Kaut kad jau bija tādi laiki, kad viens ar cirvjiem un mietiem bruņojies ciems metās otrā, zaga visu, kas ēdams, prom veda visu, kas kustāms, un izvaroja ikvienu, kas šķitās tā vērta. Taču ir aizritējuši nezin cik gadsimti, tā vien liekas, ka būtu bijis jāpieņemas prātā. Vēl jo vairāk tāpēc, ka ieeja Rīgas muzejā ar tik pamācošo nosaukumu – Kara muzejs – ir par baltu velti.
Foto: Pauls Bankovskis