Tagad pandēmijas laikos vienā laidā parādās publikācijas par to, ka “pēc tam” nekas vairs nebūs kā agrāk. Operas un teātra izrādes nenotiks kā agrāk, un arī uz bibliotēkām un muzejiem cilvēki vairs neies kā agrāk. Gluži kā amerikāņu filmā par atomkara briesmām – pasaule būs pārvērtusies līdz nepazīšanai.
Domāju, daudzi no mums atminas 11. septembri. Es tajā brīdī biju “Dienas” redakcijā. Vienā Ņujorkas dvīņu tornī lidmašīna jau bija ietriekusies. Visi satraukti vēroja TV tiešraidi. Un sprieda, ka nekas vairs nebūs kā agrāk. Un tā arī ir noticis. Lidmašīnu pilotu kabīnes tiek rūpīgi slēgtas, lidostās valda paaugstinātas drošības atmosfēra. Taču ir kāda būtiska un uz visa šī fona nepamanīta palikusi nianse. Cilvēki tomēr turpina pārvietoties, dzīvot savu ikdienas dzīvi un nepaliek uz vietas.
Tā tas turpina notikt visu laiku. Jau grieķu pirmssokrātiķu filozofs Heraklīts bija izteicies, ka divreiz vienā upē nav iespējams iekāpt. Visa mūsu vēsture ir šāda upe, un kāpēc gan patreizējā sērga būtu kaut kāds šīs vēstures izņēmums?
Lai gan pēc dabas esmu depresīvs pesimists, pēcpandēmijas sakarā manī mājo optimisms. Kā nekā muzejos tiek uzkrātas un sistematizētas mūsu dzīves materiālās liecības un vērtības – ieroči, ģērbi, trauki, krūzītes, kuģu modeļi, pat ēkas un baznīcas. Itin nekāda sērga tam visam nespēj kaitēt, ja vien ir kāds, kas visu šo mantību pieskata un pasargā no ķirmjiem vai citiem kaitēkļiem. Kamēr vien būs kaut jel viens šāds pieskatītājs, iemesls ierasties būs arī kaut dažiem apmeklētājiem. Viņi skatīsies, par kaut ko brīnīsies, kaut ko atklās un kaut ko uzzinās.
Jā, Rakstniecības un mūzikas muzejs šobrīd pat no sērgas neatkarīgu apstākļu dēļ ir iekapsulējušies glabātuvē Pulka ielā, taču esmu optimistiski pārliecināts, ka pēc kāda laika tas atgriezīsies savās telpās jaunā veidolā un būs tikai vēl labāks. Muzeju ideja jau ir parādīt un interpretēt acīmredzamo, ar rokām taustāmo, bet tam nekāda sērga un dažkārt pat kari nespēj kaitēt. Izcils šīs pastāvības piemērs ir Berlīnes Neues Museum, kas tika atjaunots pēc britu arhitekta Deivida Čiperfīlda (David Chipperfield) projekta. Otrā pasaules kara nestos postījumus viņš lielākoties ir atstājis neskartus, uz sienām vēl aizvien ir padomju armijas vandāļu atstātie uzraksti, ložu pēdas, ar jauniem ķieģeļiem un betonu ir aizpildītas vien vissmagāk cietušās ēkas vietas, piemēram, kupols virs telpas, kurā atrodas Nefertites tēls.
Tad ar ko gan visas šīs izdarības atšķirsies no tā, kas muzejos noticis līdz šim?
Varbūt vienīgi ar kādu nelielu niansi. Pats sevi esmu pieķēris pie tagadējās nevēlēšanās izmantot sabiedrisko transportu. Transports noteikti cieš ievērojamus zaudējumus, jo visur eju kājām, ārpus pilsētas nedodos un vairos izmantot pat taksometrus. Taču tam varētu būt arī savs saulainais stūrītis. Varbūt beidzot muzeju apmeklētāji varēs izbaudīt privāto telpu un nesajust citu apmeklētāju elpu pakausī. Tāds ieguvums nevis drošības, bet vienkārši respekta ziņā.
Jo interesanta pandēmijas blakne ir ne vien aizrādījums ievērot divu metru distanci, bet pievilkties tuvāk, sarunājoties. Vēl vakar tuvējā krodziņā sāku sarunu ar pie blakus galdiņa sēdošajiem, bet ar zilmataino meiteni aiz bāra letes esam bezmaz vai draugi.
Muzejos gan nu jau kādu laiku neesmu bijis. Droši vien to pašu iemeslu dēļ, kāpēc neesmu apmeklējis bibliotēku un izstāžu zāles.
“Ja es runātu ar cilvēku un eņģeļu mēlēm un man nebūtu mīlestības, tad es būtu skanošs varš vai šķindošs zvārgulis,” teikts Svētajos Rakstos.
“Un, ja es pravietotu un ja es zinātu visus noslēpumus un atziņas dziļumus, un ja man būtu pilnīga ticība, ka varētu kalnus pārcelt, bet nebūtu mīlestības, tad es neesmu nekas.” Mīlestība, ne jau muzejos uzkrātās vērtības un grabažas, ir tas svarīgākais. Un mīlestība nebeidzas arī pēc terorisma aktiem vai pandēmijas uzliesmojuma.
Foto: welt.de