Laika gaitā man ir gadījies piedalīties ne vienā vien tirgzinībām, stratēģiskajai attīstībai un reklāmai veltītā sapulcē, tāpēc itin labi spēju iztēloties šādu pasākumu dramaturģiju pat gadījumos, kuros neesmu bijis klāt. Pieņemsim, ka esmu ielavījies kāda muzeja darbinieku apspriedē, kurā tiek lemts, ko un kā turpmāk darīt. Viens no dienaskārtības jautājumiem sagadīšanās pēc ir attiecīgā muzeja suvenīru klāsts. Kā atsauce uz tikai 18. gadsimtā franču valodā ieviesto vārdu “souvenir” (“atcerēties”), kas savukārt esot atvasinājums no latīņu “subvenire” (“lai palīdzētu [palikt prātā]”).
Arī Padomju Savienībā reiz populārais grieķu izcelsmes dziedātājs Demiss Rusoss dziesmā “Souvenir” tā arī dziedāja:
“No vieniem suvenīriem dzīvoju pie vēl jo nākamiem,
Kad dienas gājušas un mūsu sirdīs vairāk nekā nav.” (Vai aptuveni tādā garā.)
Ja vien budžets to pieļauj, muzejs ir nolēmis suvenīru izstrādāšanai piesaistīt kādu radošo aģentūru, vēlams – tādu ar vārdu, ar zināmu reputāciju, ar saņemtām godalgām vai vismaz ar sabiedrībā pazīstamiem uzvārdiem darbinieku sarakstā.
Vairākās “iekšējās” sapulcītēs, kas reizēm ievilkušās vismaz trīs stundu garumā, ir izkristalizējies darba uzdevums. Tā tapšanas laikā kā pingponga bumbiņas tiek mētātas dažādas ierosmes, drosmīga iztēle mutuļo, ārzemju ceļojumos un citos muzejos gūtie iespaidi klājas cits pār citu un izskan daudz vērā ņemamu ideju. Tas viss tiek rūpīgi pierakstīts, sastrukturēts, pārvērsts lasīšanai un uztveršanai iespējamā dokumentā un nodots radošās aģentūras rīcībā.
Tā kā viss aprakstītais ir vienīgi mana iztēles aina, atļaušos arī ielūkoties šajā iedomātajā dokumentā un palasīt, kas gan tur sarakstīts.
Darba uzdevuma adresāts ir “radošā aģentūra”, arī darba rezultātam ir jābūt radošam. Vēlams, arī inovatīvam, mūsdienīgam, varbūt pat sociālajos tīklos vai viedtālruņu iespējās balstītam, QR kodiem jābūt noteikti! Tam būtu jābūt ne vien izklaidējošam, bet arī izglītojošam. Iesaistošam un dažādas maņas pakļaujošam. Tam jāpievērš uzmanība ne vien muzeja pastāvīgajā ekspozīcijā izliktajam, bet arī jāveicina interese par krājumu dzīlēs apslēptajiem dārgumiem. Sagaidāmajam suvenīram būtu jāvairo muzeja atpazīstamība gan Latvijā, gan pasaulē, tam būtu jāmudina muzejā atgriezties atkal un atkal.
Un nu ir pienācis lielo patiesību un atklātības mirklis. Es – iztēlosimies, ka esmu radošās aģentūras pārstāvis – esmu ieradies ar savām suvenīru idejām. Man ir pat rūpīgi sagatavota “PowerPoint” vai “Keynote” prezentācija, man ir 3D vizualizācijas vai varbūt kas vēl iespaidīgāks, ko visiem parādīt, un uz lielā ekrāna var sākties izsmalcināti iestudēts paša priekšnesums.
Šajā mirklī varētu arī pasludināt laimīgas beigas, priekškara krišanu un visādu līgumu un darbu nodošanas papīru parakstīšanu. Taču, cik nu man ir iznākusi darīšana ar dažādu nozaru pārstāvjiem, tā gluži gludi tas vis nenotiek.
Jau iztēlojos sevi, stāvot auditorijas priekšā, bezpalīdzīgu kā tādu uz dzīvības un nāves robežas nonākušu slīcēju, airēdamies ar rokām un mēģinot izklāstīt savu ģeniālā suvenīra ideju. Radošums, inovācijas, interaktivitāte un nestandarta risinājumi no manas mutes birtu kā pupas. Es vēlētos muzeja apmeklētājam piedāvāt Andreja Upīša mīļāko glāzi (pilnu ar dzērienu), Aleksandra Čaka brilles (ar individuāli piemeklētām dioptrijām), Raiņa apgrauzto zīmulīti vai bērnībā novalkāto krekliņu un brāļu Kaudzīšu Eiropas kultūrtūrismā nomīto zābaku modes līniju.
Ja paskatāmies uz šobrīd pieejamo muzeju suvenīru letēm, nekas tik iztēli kairinošs un radikāls piedāvāts netiek.
Zudībā (izpirkts?) ir aizgājis peldkostīms pēc Gustava Kluča darbu motīviem, Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā nemana arī Teodora Zaļkalna cūkas replikas ērti transportējamā izmērā.
– Tad kādu lēmumu pieņemam? – vienā jaukā brīdī neiztur muzeja pārstāvis vai pārstāve.
– Varētu saražot krūzītes ar mākslas darbu reprodukcijām un ledusskapju magnētus, – iesakās cits. – Gaumīgi, moderni un nesīs tautās mūsu muzeja vārdu un bagātības.
Un tā arī tiek nolemts. Tas nekas, ka visas šīs krūzītes ir vienādas (mainās tikai reproducētie attēli) un ar magnētiņiem ir tas pats.
Lai gan nav tiesa. Es pazīstu kādu cilvēku, kas draugiem un paziņām pasaules pilsētās lūdz uzmeklēt pašus riebīgākos no šiem izstrādājumiem. Uz viņas ledusskapja durvīm jau veidojas īsts panoptikums. Tūkstošiem un miljoniem mājokļos pamazām vien uzkrājas šādas kolekcijas – nesaskanīgas krūzītes, atbaidoši ledusskapja magnēti, miniatūras ģeogrāfisku pieminekļu figūriņas, “sniega” lodes. Un kas tikai vēl ne. No viena suvenīra pie nākamā. Tas viss – radošuma, inovāciju un interaktīvas iesaistes vārdā.
Foto no autora privātā arhīva