“Pāvesta vizīti atceraties?” viņš viltīgi samiedza acis. “Lūk, un, kad viņš lidoja uz Aglonu, pa ceļam helikopters nosēdās šeit,” viņš rādīja uz pļaviņu turpat skolas priekšā. “Uzreiz apsargi laukā, tad arī pats pāvests izkāpj…”
Šis stāsts bija jau pašā ekskursijas noslēgumā, kad bijām iznākuši no muzeja. Neticīgi saskatījāmies.
“Nevar būt,” es nomurmināju. Pauze.
“Bet, protams, ka nevar!” viņš iesaucās un sāka gardi smieties. “Tas bija joks!”
Es apzināti neminu vietu un muzeja nosaukumu. Sava stāsta nopietnajā daļā muzeja veidotājs un vadītājs sūdzējās, ka viņa muzejs nekādi netiekot pie oficiālas atzīšanas. Esot mēģinājis jau vairākkārt gan tā, gan šitā, bet viss velti. Tas notika jau pirms daudziem gadiem. Tagad paskatījos internetā, un šķiet, ka beidzot kādā brīdī būs tomēr izdevies. Lai jau sokas.
Šo gadījumu atminējos, domājot par privātajiem jeb amatieru muzejiem vispār. Laika gaitā tādos ir gadījies nonākt diezgan bieži, iespaidi ir visai dažādi, pat kontrastējoši, tomēr tajos visos (gan muzejos, gan iespaidos) ir kaut kas kopīgs.
Rūsas klāta ogļu gludekļu rinda, vecas alumīnija piena kanniņas, vairākas koka silītes, airis, petrolejas lampas, “Singer” šujmašīna (vai tikai tās galdiņš ar čuguna kāju), siena dakša, piena separators, cibiņa… Katrs šo sarakstu var turpināt papildināt pēc saviem ieskatiem, jo tās visas ir lietas, kas tādā vai citādā kombinācijā ir sastopamas gandrīz katra Latvijas novada vai apdzīvotas vietas muzejā, vienalga – oficiāli atzītā vai neatzītā. Manuprāt, tā ir nopietna problēma, jo bez stāsta visi šie objekti ir mēmi, bet kur gan varētu rasties individuāls stāsts katram no septiņiem ogļu gludekļiem.
Laikam radikālākais šīs problēmas piemērs ir Ēdoles pilī redzamais (lūdzu, labojiet mani, ja tur kas mainījies). Man atmiņā palikušas vitrīnas un plaukti, kuros tematiski bija izvietoti simti un tūkstoši spēļlietu un citu priekšmetu. Tie visi bija mēmi.
Noskaņas ziņā kas radniecīgs notiek arī Kukšu muižā, tomēr tur priekšmeti atdzīvojas, saimnieka stāstā iepīti, tie rada sajūtu, ka, jā, tieši tā pret lietām varēja izturēties arī kādreizējie muižas saimnieki, kas vairāku paaudžu laikā bija visu ko vākuši, krājuši, bet neko īpaši laukā nebija metuši.
Taču atgriezīsimies pie gludekļiem un piena kanniņām.
Vasarā dažkārt ir gadījies kādā no novadpētniecības muzejiem nonākt kopā ar, piemēram, kādu ārzemnieku pāri. Tādu ceļotāju jau ar katru vasaru kļūst arvien vairāk. Abi šortos, abiem kājās nopietna paskata pārgājienu zābaki, plecos mugursomiņas, vīrietim vai nu pakārta kaklā, vai rokā ir kārtīga spoguļkamera. Viņi, tāpat kā es, ir ceļmalā pamanījuši brūno muzeja zīmi un nu ir gatavi piedzīvojumam. Turpat blakus dzīvojošais saimnieks mūs jau ir pamanījis un ar atslēgu saišķi rokā nāk pretī. Muzejs ir ierīkots vai nu kādreizējā kūtī, vai citā palīgēkā. Viņš atslēdz durvis un mudina doties iekšā.
“Mjuzeum, jes?” viņš māj. “Mjuzeum, kam!”
Ārzemnieki pa priekšu, mēs pakaļ viņiem dodamies iekšā. Visapkārt ir iepriekš uzskaitītās un daudzas citas lietas. Mēs domīgi grozāmies. Saimnieks klusēdams un, kā izskatās, itin apmierināts stāv pie durvīm. Iespējams, ārzemnieks kaut ko nofotografē. Priekšmeti klusē. Sajūta ir kā antikvariātā, kurā neko nav vēlēšanās nopirkt. Pēc kāda brīža mēs atvadāmies un dodamies laukā dienas gaismā. Ceļojums var turpināties.
Ir arī bijuši pilnīgi pretēji iespaidi – gan bez ārzemju tūristu klātbūtnes. Mēs ierodamies un ar zināmu piesardzību dodamies iekšā. Arī šeit valda priekšmetu pārbagātība, taču muzeja vadītāja uzreiz sāk stāstīt. Tā kā ekspozīcija ir iekārtota bijušajā (vai esošajā) kultūras namā, telpu ir daudz, un drīz vien mēs saprotam, ka labprāt uzminētu, cik to ir pavisam, jo aiz vienas telpas un tajā izstāstītajiem stāstiem nāk vēl viena, tad vēl viena… Interesanti ir gan stāsti, gan priekšmeti, kuros tie mājo, taču pēc pāris stundām tas viss ir sajucis vienā ķīselī, un izkļūšana ārā saules gaismā un svaigā gaisā nāk kā atvieglojums.
Abi piemēri, protams, ir nedaudz pārspīlēti, taču domāju, ka apmeklētāju izjūtas ir saprotamas. Nupat kaut kur lasīju, ka Latvijas muzejos kopumā esot 6 259 670 priekšmetu. Iedomāsimies, ka tie visi reizē un cits caur citu kaut ko mēģinātu pastāstīt. Taču vēl baisāk būtu, ja tie visi mēmi klusētu, un tāpēc ir pat labi, ka lielāka to daļa nemaz nav izstādīti, bet atrodas muzeju krātuves.
Sākt varētu ar izstādīto lietu inventarizāciju. Pamēģināt atbildēt uz jautājumu: “Vai tiešām mums ir nepieciešams plaukts ar sešiem gandrīz pilnīgi identiskiem ogļu gludekļiem?” Tas vien būtu milzīgs solis uz priekšu. (Miljonu vērta būtu arī atbilde uz jautājumu, vai uz ārpilsētas restorāna šķīvja patiešām ir jāatrodas ne vien karbonādei, kas iekausēta sierā, bet arī rīvētām bietēm, rīvētiem kāpostiem ar rīvētiem burkāniem, kartupeļiem, tomātam, figurāli izgraizītam svaigam gurķim un vēl visam kam.)
Tagad saprotu, ka vienīgais, kas spilgti un precīzi palicis atmiņā no pašā sākumā pieminētā muzeja, ir anekdote par pāvesta atlidošanu. Taču tas nebija nedz joku, nedz pāvesta, nedz helikopteru muzejs.
Attēls: commons.wikimedia.org
