2017. gadā vienlaikus ar Venēcijas laikmetīgās mākslas biennāli nemitīgi grimstošajā pilsētā notika pat divas reizēm par skandalozu uzskatītā, bet katrā ziņā pretrunīgi vērtētā britu mākslinieka, kolekcionāra un mākslas biznesmeņa Demjena Hērsta (1965) personālizstādes. Gan Palazzo Grassi, gan Punta della Dogana skatāmajām ekspozīcijām bija kopīgs nosaukums “Dārgumi no “Neticamā” vraka”. Ar “Neticamo” bija jāsaprot sensenos laikos tālās jūrās nogrimis kuģis, pilns ar prātam neaptveramiem dārgumiem. Hērsts (un, jādomā, viņa rokas puiši un meitas) bija centušies ne pa jokam – bija sastrādāti gan gigantiski un jebkurā kuģī grūti ietilpināmi, mākslīgiem koraļļiem apauguši kolosi, gan neskaitāmas zelta brošas un pat Dienvidāfrikāņu dueta “Die Antwoord” solistes Jolandi krūšutēls senatnīgā garā. Visa šī viltotā vēsture esot izmaksājusi miljonus, bet, ja pa gabalam vien tiktu pārdota (un tāds jau laikam bija biznesa plāns) – solījusi ienest vēl vairāk. Neatbildēts vien paliek jautājums – kāda velna pēc?
Bet tikmēr Rīgā jau vairākus gadus pēc PSRS sabrukuma un Latvijas valstiskās neatkarības atjaunošanas pa Jaunielu Vecrīgā virzās tūristu grupas, kuru gidi pievērš uzmanību diviem apskates vērtiem objektiem. Viens ir logs tagadējā viesnīcā “Neiburgs”, pa kuru populārajā padomju TV sērijfilmā “Septiņpadsmit pavasara mirkļi” it kā Cīrihē izlēca nelaimīgais profesors Pleišners, bet ielas pretējā pusē ir neliels pagalmiņš, kas arī padomju filmā bija pārtapis par Šerloka Holmsa Beikerstrītas nama ieeju. Jā, un, protams, pa Jaunielu filmā reiz, braši dziedādami, aizjāja arī trīs musketieri ar Mihailu Bojarski priekšgalā. Atgāzt galvas un palūkoties augstāk gidi savus klientus nemudina, lai gan tieši tur – virs “Šerloka Holmsa Beikerstrītas namiņa” jumta – viņi ieraudzītu astrolabu – iespējams, tieši tādu pašu, kādu savā rokā pirmajā uznācienā turēja Iļjas un Petrova odiozais un arī visos laikos gana iemīļotais “Divpadsmit krēslu” varonis Ostaps Benders (taču ideja par leņķu mērīšanas instrumentu debesu spīdekļu stāvokļa noteikšanai postpadomju tūristam varbūt ir par sarežģītu). Interesants ir kas cits, proti tas, kas slēpjas ēkā zem astrolaba rotātā jumta, jo mēs stāvam pie Rīgas vēstures un kuģniecības muzeja sētas puses. To gidi nemēdz pieminēt, tāpat šaubos, vai Šerloka Holmsa, profesora Pleišnera un Mihaila Bojarska fanus bieži mēdz ievest muzeja iekšienē no Palasta ielas puses. Derētu gan, taču būs jāsaskaras ar zināmām grūtībām. Kā ienirstot pie nogrimuša kuģa, kas pārpildīts ar apbrīnojamiem, koraļļiem apaugušiem dārgumiem. Akvalangs, kas nepieciešams, būs vērība, zināšanas un prasme to visu pārvērst tikpat saistošā stāstā kā seriālā par padomju spiega Štirlica gaitām hitleriskajā Vācijā.
Un te nu es esmu. Ir plkst. 10 no rīta, muzeja vaļā vēršanas laiks, biju apņēmības pilns ierasties kā viens no pirmajiem apmeklētājiem. Uz Jaunielas jau pulcējas dučiem krievu spiega Štirlica, profesora Pleišnera, zīmīgi logā izliktā puķpoda un Šerloka Holmsa fanu. Muzejs bija atvērts pirms pāris minūtēm, un nevienu citu kā vien kasieri un garderobisti tur nesastapu, garderobes pakaramie bija tukši. “Pirmais apmeklētājs vīrietis,” garderobiste sacīja. “Tas uz laimi”. Lai nu tā būtu, jo laimes šajā muzejā, kā šķiet, jau labu laiku kā pietrūkst. Kopā ar ieejas biļeti man tika izsniegts bukletiņš ar Lielā Kristapa attēlu un tekstu: “Ar Dieva palīgu pēcnācēji, patiesi godinot senču piemiņu, nodevuši un veltījuši restaurētu katedrāles bijušo klosteri mākslai un zinātnei tā Kunga 1889. gadā.” Lai nu Dievs visam šim stāv klāt!
Vēstures un kuģniecības muzejā esmu bijis daudzkārt – gan kā dažādu pasākumu apmeklētājs, gan vienkārši zinātkāres vai ziņkāres mākts entuziasts. Šoreiz te iegriezos, lai palūkotos, vai kas ir mainījies, pārveidots, uzlabots, vai ir noticis kas tāds, kas mudinātu mesties laukā uz ielas un saukt: “Hei, Šerloka Holmsa un profesora Pleišnera cienītāji, nāciet šurp, te ir daudz vairāk laba un interesanta!” Jau pieminētajā bukletiņā sausi birokrātiskā valodā īsi izklāstīta muzeja vēsture un piedāvātais saturs, tāpat minēts, ka pieejamas muzeja speciālistu vadītas ekskursijas un īpašas programmas skolēniem.
Nevar noliegt – muzejā ir apkopotas pasakainas vērtības, sākot ar senlaiku bultu uzgaļiem, zaglim un naudas viltotājam nocirstām rokām, duelantu pistolēm un beidzot ar Otrā pasaules kara laikā pie Igaunijas krastiem nogremdētā Latvijas kuģa “Sigulda” maketu (man kā siguldietim īpaši sāpīgas sajūtas raisošs eksponāts).
Taču visi šie brīnumi, gluži kā grāmata labi zināmajā Raiņa dzejolītī, pat pielikti pie auss, nekā nesaka. Tiem nevelkas līdzi padomju pagātnē redzētu filmu atmiņu šlepes, un pie desmitās, divdesmitās vai trīsdesmitās Kurta Fridrihsona laikmetā iekārtotās kunstkameras stila vitrīnas iestājas tas, ko esmu paradis dēvēt par muzeja pagurumu. Jāpiebilst, ka arī stundu pēc manas ierašanās es un ekspozīcijas uzraudzes izstāžu zālēs vēl aizvien bijām vienīgās dzīvās dvēseles. Sajutos bezmaz vai vainīgs, ka traucēju viņu priekšpusdienas mieru.
Kad devos prom, pie kases burzījās pirmie “īstie” apmeklētāji – seši vai septiņi skolas vecuma bērni. Vismaz kaut kas, nodomāju.
Nepārprotiet, šo pārdomu mērķis nav mudināt nedz slēgt, nedz izvazāt šo muzeju. Kā jau minēju, tā krājumi ir pasakaini, un, ticiet man, ievērojami interesantāki par vecu padomju filmu uzjundītu nostalģiju. Taču tie pašā pilsētas centrā dus kā dziļjūrā nogrimis kuģa vraks, kuram piekļūt iespējams, vien bruņojoties ar pastiprinātas zinātkāres vai pacietības akvalangu. Vairumam pilsētas viesu un pat vietējo iedzīvotāju šāda ekipējuma diemžēl nav, un nav nekāds brīnums, ka viņi izvēlas vieglāko ceļu – aplūkot durvis, pa kurām savā mājoklī it kā reiz esot gājuši Holmss un Vatsons. Bet tikmēr Demjens Hērsts rada un tirgū laiž mākslīgas vēstures nospiedumus, jo kaut ko no pagātnes jau mums visiem gribas un vajag. Kaut vai sīku kripatiņu, ja vien tā ir apveltīta ar mūs uzrunājošu stāstu.