valsts nav karogs vai ģerbonis
nedz arī baznīcu zvani
valsts nav ne premjers, ne prezidents
bet kaut kas starp tevi un mani
valsts ir darbības vārds
un iekļaujas valodas normās
daudzskaitļa pirmajā personā
darbības vārds nākotnes formā
Ilmārs Šlāpins “Valsts ir darbības vārds”. No krājuma “Es nemāku, komatus” (Rīga: Neputns, 2019)
Pērnā gada 4. maijā Latvijas Nacionālajā vēstures muzejā Brīvības bulvārī 32 atklāto valsts jubilejas izstādi “Latvijas gadsimts” līdz šīm nebiju apmeklējis vairāku iemeslu dēļ. Viens no tiem bija izstādes katalogs ar ASV dzīvojošā vēstures profesora Andreja Plakana ievadrakstu. Otrs iemesls bija uzkavēšanās īpaši izstādei izveidotajā interneta vietnē www.latvijasgadsimts.lv, kuras sadaļu “Gadsimta albums” ar saviem fotoattēliem un dzīvesstāstiem bija mudināts papildināt ikviens Latvijas iedzīvotājs. Apvienojumā ar vispārējo Latvijas simtgades svinību notikumu un sarīkojumu fona troksni šķita, ka ar šiem materiāliem vismaz uz kādu laiku ir gana, ieskats ekspozīcijas veidotāju iecerēs, nodomos un paveiktajā ir gūts, un pašu izstādes aplūkošanu var atlikt uz vēlāku laiku. Iespējams, vēl viens un noklusēts šādas vilcināšanās un atlikšanas iemesls bija fakts, ka vēstures muzejs savu pagaidu mītnes vietu ir atradis telpās, kur reiz atradās Latvijas Universitātes Vēstures un filozofijas fakultāte. Tā kā pats tur biju pavadījis savus studiju gadus, pret vajadzību tur atgriezties izturējos ar zināmu piesardzību – lai nu kas, bet izteika par to, ka divreiz vienā un tajā pašā upē iekāpt nav iespējams, no filozofijas vēstures atmiņā bija palikusi. Mierināju sevi ar domu, ka valsts simtgades svinību periods ir nolikts un izstāde turpināsies līdz 2021. gadam, līdz ar to man vēl bija daudz laika.
Gandrīz pusotru gadu pēc ekspozīcijas atklāšanas es “Latvijas gadsimtu” apmeklēt tomēr beidzot saņēmos un guvu, ja tā var sacīt, visai pretrunīgus iespaidus.
Izstādes katalogs un interneta vietne, tāpat aprakstos minētais fakts, ka ekspozīcijā apkopoti eksponāti no vairāk nekā 60 Latvijas muzejiem, uzbur priekšstatu par pamatīgām ambīcijām un atvēzienu. Nonākot “Latvijas gadsimta” fiziskajā inkarnācijā, pārsteidz pārblīvētība un šaurība, kas vērienīgām jubilejas svinībām nepavisam nepiestāv. Protams, daļēji šīs nelaimes pamatā ir, tā teikt, objektīvi apstākļi – atsevišķās nelielās un norobežotās telpas, kas vēl puslīdz derēja studiju auditorijām, šādai izstādei nav īsti piemērotas, taču tā nav vienīgā vaina. Pārblīvētības sajūtu rada pats izstādes saturs un tā pasniegšanas veids.
Sagadīšanās pēc vēlajā pēcpusdienā, kad ekspozīcijā iegriezāmies, tur bija arī Jaunā Rīgas teātra aktieris Vilis Daudziņš. Kopā ar izstādes veidotājiem viņš acīmredzot gatavojās 1. oktobrī plkst. 18.00 paredzamajai vēlās otrdienas ekskursijai pa izstādi. Garāmejot dzirdēju, kā Daudziņš pie vitrīnas ar Latvijas armijas kareivju šineļiem dedzīgi stāsta par brīvības cīņām un mudina iztēloties, cik smagi šie, no rupji austa auduma šūtie apģērba gabali varētu būt kļuvuši ierakumos, kad izmirkuši lietū vai salā sasaluši.
Ekspozīciju veido hronoloģiski virknētas sadaļas: laiks pirms Latvijas valsts dibināšanas; Pirmais pasaules karš un Latvijas valsts dzimšana (1914-1918); neatkarības karš (1918-1920); Latvija kā demokrātiska republika (1920-1934); Latvija Kārļa Ulmaņa autoritārisma varā (1934-1940); okupētā Latvija (1940-1945); Staļina laiku Latvija (1945-1953); Latvija PSRS sastāvā (1953-1986); atmoda un neatkarības atjaunošana (1986-1991) un “Sarežģītā demokrātija” jeb “mūsdienas”.
Diemžēl tādus ar visiem jutekļiem sajūtamus stāstus kā Daudziņa minētais piemērs ar ragā sasalušo šineli šajās sadaļās meklēt velti. Izņēmums varbūt ir padomju periodam veltītajā telpā izveidotais dzīvojamās istabas interjers un skapis, kurā aplūkojamas lietas, ko padomju cilvēki mēdza glabāt tā dēvētajās “sekcijās”, taču arī te, kā man šķiet, stāstu rada ne tik daudz izstādes veidotāju nodoms, cik paša skatītāja priekšstati, pieredze, vēl aizvien dzīvi sajūtamās atmiņas.
Diemžēl būtisku ekspozīcijas daļu veido kaut kas, ko jau pēc pirmās saskarsmes es pie sevis nodēvēju par pagātnes ļaužu CV jeb curriculum vitae – sauss, hronoloģisks dzīves faktu uzskaitījums, kas šīs personas no reiz dzīvojušiem dzīviem cilvēkiem ar miesu, asinīm, darbiem, veiksmēm, neveiksmēm, sasniegumiem, priekiem un bēdām pārvērš pasīvi ilustratīvos piemēros. Tā vien šķiet, ka par šo piemēru galveno atlases kritēriju daudzviet kļuvusi bezmaz vai izmisīga vēlme sabiedriski aktīvu kungu sabiedrību “atšķaidīt” ar kādas dāmas klātbūtni un pierādīt, ka dažādi politiskie uzskati var noteikt atšķirīgu likteni un, protams, arī atšķirīgu mūža nogali.
Pēc uzvaras tam veltītā konkursā ekspozīcijas dizainu un iekārtojumu veidojis plaši pazīstamais un godalgotais dizaina birojs “H2E” ar Ingunu un Holgeru Eleriem priekšgalā. Diemžēl jāsecina, ka šis nav veiksmīgākais kolektīva veikums. Tam varētu būt vairāki iemesli.
Viens ir jau pieminētā muzeja pagaidu telpu neatbilstība šādai ekspozīcijai.
Otrs ir izstādes veidotāju sarūpētais informācijas un materiālu apjoms, kas ievērojami pārsniedz gan izstādei atvēlētās telpas “nestspēju”, gan, kā uzskatāmi redzams, dizaineru varēšanu to pārvērst ne vien racionāli, bet arī emocionāli uztveramā vēstījumā (viens no traģiskākajiem šādas nespējas radītā izmisuma piemēriem ir divas Dziesmu svētku afišu reprodukcijas, kurām vieta atradusies vienīgi virs durvīm, kas ved uz Dziesmu svētkiem veltīto telpu).
Trešais iemesls varētu būt nepietiekama savstarpēja uzticēšanās izstādes satura un tā interpretācijas autoru jeb ekspozīcijas iekārtotāju starpā. Gan pētnieki, gan dizaineri katrs ir konkrētu izglītību baudījuši un pieredzi guvuši savas jomas profesionāļi, tāpēc ideālu rezultātu iespējams sasniegt, tikai vienam otrā ieklausoties un ļaujot otram darīt to, ko viņš vai viņa prot un saprot vislabāk.
Ceturtais iemesls jau ir sistēmisks un saistīts ar valstī valdošo kārtību, kas kā birokrātisks vadmotīvs caurauž it visas nozares, kultūru un zinātni ieskaitot. Runa ir par sistēmu, kas nosaka, ka savā starpā jāspēkojas nevis idejām un radošiem risinājumiem, bet cenu tāmēm un zemākajām izmaksām. Priekšstats, ka “Excel” tabulas ir vien projektu vadītāju un grāmatvežu lauciņš, ir maldīgs. Likumu, Ministru Kabineta noteikumu, priekšrakstu un normatīvu vara sniedzas tālu, un arī pašus kultūras druvā strādājošos domās un darbos mēdz paralizēt kā trusīšus hipnotizēt spējīgas čūskas skatiens.
Es saprotu, runa ir par nodokļu maksātāju naudu, un demokrātiskā valstī godīga un caurskatāma tās tērēšana nav nekāda joka lieta. Tomēr, manuprāt, pasažieru vilcienu vagoni un kultūrvēsturisku pasākumu idejas un īstenojumi nevar būt gluži viens un tas pats.
Attēls: h2e.lv