Podkāsta “Pārdefinējot muzeju” 2. sērijas “Kā un vai pārdefinēt muzeju nozari krīzes laikā?” atšifrējums

Podkāsta 2. sērija ierakstīta 16.11.2020. Sarunu var noklausīties soundcloud.com

Šobrīd visi muzeji Latvijā ir slēgti!

 

Ineta Zelča Sīmansone: Otrās sarunas viesi ir Kultūras ministrijas [KM] Valsts sekretāra vietnieks Kultūrpolitikas jautājumos Uldis Zariņš. Sveiks, Uldi!

Uldis Zariņš: Sveika!

IZS: Un Muzeja studiju doktors, Žaņa Lipkes memoriāla kurators Raivis Sīmansons. Sveiks, Raivi!

Raivis Sīmansons: Sveika, Ineta! 

IZS: Kā jūs vērtējat lēmumu muzejiem palikt atvērtiem apmeklētājiem ārkārtējās situācijas laikā (saruna notiek 16. novembrī)? Cik tas ir droši darbiniekiem un cik lietderīgi un ilgtspējīgi, ja zinām, ka lielākoties tie ir daži apmeklētāji dienā pat lielos muzejos? Protams, no otras puses, muzeji, iespējams, ir drošākā vieta, kur, ievērojot drošības pasākumus, cilvēki vēl var baudīt kultūru…

UZ: Mana atbilde ir ļoti pragmatiska. Ja tas nebūtu droši, tad epidemiologi to nebūtu atļāvuši. Vai muzejiem ir vērts to darīt? Acīmredzot katram muzejam pašam ir jāvērtē – atmaksājas vai neatmaksājas. Bet, cik ir dzirdēts, muzeju saime ir gana priecīga, ka ir šāda iespēja – būt starp tām institūcijām, kuru durvis ir atvērtas, atšķirībā no daudzām citām kultūras iestādēm. 

IZS: Vai tas nav tāpēc, ka nozare baidās, ka, ja muzeji tiks slēgti, kādā brīdī parādīsies jautājums par muzeju lietderību? 

UZ: Es pat nezinu, vai cilvēki uzdod tik dziļus jautājumus. Varbūt kaut kur zemapziņā. Bet vienmēr ir patīkamāk strādāt nekā nestrādāt. 

RS: Turklāt tas, ka muzeji pašlaik paliek vaļā, precīzi attaisno muzeju sūtību pēc definīcijas – tātad pastāvīga un bezpeļņas darbība. Tā tas šobrīd arī ir – mēs esam vaļā un tik bezpeļņas, cik vien var. Mazā muzejā viens cilvēks dienā (un visa tā elektrība, ko lietojam!), bet mēs esam pastāvīgi vaļā kā baznīcā, jo mums katra dvēsele svarīga. Es nezinu, ko šajā gadījumā varētu teikt lielo muzeju direktori, kuriem tiešām tie rēķini nāks, un, ja mēs šādā veidā turpināsim, kādu slogu tas uzliks muzeju budžetam. Bet, tīri pēc definīcijas, mēs izpildām savu sūtību. Mēs esam vaļā, un kaut vai nedēļas nogalē cilvēki var atvilkt elpu un atnākt paskatīties pat jaunas izstādes, kas ir radītas šajā sarežģītajā laikā. Cik tas vidējā pārskatāmā laika posmā atmaksāsies ekonomiski, tas ir cits jautājums. 

IZS: Viens ir ekonomiskais, bet otrs – arī ilgtspējas aspekts. Mēs pirms laika diskutējām par muzejiem un vides ilgtspēju. Ja mēs paskatāmies, cik viens liels muzejs šobrīd patērē elektrību, un salīdzinām ar tiem dažiem cilvēkiem dienā. Tas ir praktisks un, protams, arī ekonomisks jautājums. Bet – arī cits jautājums. Mēs nekad līdz tiem “blokbāsteriem” un pārpilnajiem muzejiem neesam tikuši, un, iespējams, šis ir labs laiks pēc būtības paskatīties uz muzeju kā bezpeļņas organizāciju. Kas tad ir muzejs? Jānopelna tie 60–70 procenti vienmēr pašiem vai tomēr muzejs mūsdienās ir kaut kas cits? 

RS: Tas ir tas jautājums. Pirmajā diskusijā ar Kasparu Vanagu viņš ieminējās par “pēckara labklājības valsti”, un es teiktu “sociālais kontrakts” – kad mēs varam kā kultūras organizācijas paļauties, ka mums vienmēr būs šīs publiskās bezpeļņas organizācijas “spilvens” un ka mēs kalpojam sabiedrībai, un mēs vienkārši esam. Bet tad mēs nonākam līdz 80.–90. gadiem, kad Rietumos agrāk, pie mums vēlāk, bet muzeji sāk pelnīt. Šajā brīdī jau Rundāle ir tas piemērs, kas nopelna sešdesmit un vairāk procentus no gada budžeta. Bet šobrīd nenopelna to. Tad – kāds ir mūsu sociālais kontrakts? Vai mēs ejam atpakaļ uz apziņu, ka mums ir noteikts skaits muzeju, ko valsts uztur un subsidē, un neatkarīgi no tā, kā iet vai neiet, ir pārliecība, ka šie muzeji ir vajadzīgi kā nācijas gara uzturētāji? Vai arī mēs – atceries, Uldi, – pirms pāris gadiem tomēr prezentējām Igaunijas modeli, kur muzeji tiek… Viņi sauc to par privatizēšanu. Tie ir spēlētāji, kas no jauna it kā dibina organizāciju. Protams, tai ir simtgadīga tradīcija, bet organizāciju dibina no jauna. Tur ir lielākie spēlētāji iekšā, kas mēģina veidot arī biznesa modeļus un pašfinansēties. Latvijā mēs tādu modeli, kas šādi strādātu, neesam redzējuši. Te es atgriežos pie jautājuma, kādus mēs vispār – filozofiski – redzam muzejus. Vai tie ir kā zemes sāls, kas mums ir vajadzīgs neatkarīgi no tā, kā mums iet vai neiet, vai arī mēs muzejus sākam uzlūkot vairāk no atdeves skatpunkta – kā tos, kas rada pievienoto vērtību, silda ekonomiku un dod kaut ko ekonomikai. Tas ir liels jautājums, to laikam nevar tā vienā stundā atbildēt. 

IZS: Mēs tomēr pirms krīzes jau gājām uz to ekonomiskās atdeves modeli. 

RS: Jā, mēs to virzījām. Nez, vai izdevās, bet man prieks, ka mēs to spektru vismaz paplašinājām. Kaut vai paskatījāmies uz mūsu kaimiņiem, kā viņi strādā un kas ir viņu redzējums, uz ko viņi iet. Es domāju, ka tur lielā mērā acu priekšā ir Skandināvijas piemērs. Nedaudz piespiežot sevi strādāt efektīvāk, tu redzi to gala rezultātu sabiedrībai labāku. 

IZS: Bet šādās reizēs kā šī izgaismojas arī šāda modeļa ēnas puses. 

RS: Tad ir grūtāk. Tad ir – “O, valsts, tomēr palīdziet, mēs nevaram nopelnīt! Viss nesanāk, kā gribējām”. 

UZ: Muzeji jau ir visdažādākajās formās un izmēros. Mēs zinām, ka no valsts, no Kultūras ministrijas, pārvaldītajiem muzejiem šo piecdesmit procentu peļņas slieksni sasniedz tikai trīs muzeji. Pārējie ir krietni zem tā. Pat zem desmit procentiem. Tā ka runāt par šo muzeju ekonomisko pienesumu droši vien būtu nejēdzīgi. Katram muzejam arī atkarībā no darbības profila ir atšķirīga iespēja piesaistīt finansējumu. Vienmēr būs popsīgie muzeji, būs motormuzeji un Rundāle, kur cilvēki brauc pavadīt laiku ar bērniem, ģimenēm un ir gatavi atstāt savu naudu. Un būs, piemēram, memoriālie muzeji, kuriem šāda potenciāla ģenerēt pašieņēmumus nekad nebūs. Piedevām – tāda neskarta tēma, kas man ienāca prātā, lasot vienu no jūsu publicētajiem rakstiem, – ir jau gana daudz muzeju, kas, kā mēs zinām, nav muzeji, nav akreditēti muzeji. Līdz ar to mēs, muzejnieki, droši vien skatāmies uz viņiem no augšas un sakām – tie jau nav muzeji, bet labākajā gadījumā izklaide vai ekspozīcija (piemēram, kandžas muzeji, medus muzeji utt.). Bet to nosaukumā ir vārds “muzejs”, un apmeklētājs jau īsti neatšķir – ir vieta, kur var brīvdienās aizbraukt un stundu vai divas kvalitatīvi vai mazāk kvalitatīvi pavadīt laiku. Un tad jautājums – vai arī šos muzejus mēs iekļaujam šajā muzeju ekosistēmā, jo viņi kaut kādus ieņēmumus gūst, kaut kā savu dzīvību izvelk. Bet…

RS: Ekosistēmā jau viņi ir, bet valstij par viņiem galva nesāp. Sāp jau par tiem, par kuriem ir tiešā atbildība, kas ir resorā. 

UZ: Manuprāt, ļoti augstprātīgi teikt, ka valstij galva nesāp. Diskusijā tiek aizmirsts par cilvēkiem, kas apmeklē šos muzejus un kuriem ir pilnīgi vienalga, vai muzejs ir akreditēts, nav akreditēts, ir finansēts, pašfinansēts, dotēts. Jautājums  – ja visdažādāko krāsu, formu un izmēru muzeji sāks kādā krīzes brīdī vērties ciet, kāds būs ieguvums vai zaudējums sabiedrībai? 

IZS: Bet ir vēl arī darbinieku drošības jautājums. 

UZ: Arī, protams. 

IZS: Jo šajā situācijā mēs muzeju darbiniekus nevis nedaudz aizmirstam, bet marginalizējam. Darbiniekiem visu šo krīzes laiku ir bijis jāstrādā pastiprinātā režīmā, arī piesardzības režīmā, lai paši nesaslimtu. Papildus viņi strādā, lai šajā ļoti neskaidrajā laikā saplānotu jaunu piedāvājumu – lielākoties pie esošajiem finansiālajiem līdzekļiem, pat samazinātiem, ja pieņemam, ka lielākajai daļai muzeju pašieņēmumu šobrīd vairs nav. Piedāvājums pamazām rodas, un muzeja darbinieki, manuprāt, dažos muzejos izdara teju vai neiespējamo. Arī pārdefinējoties paši – kā profesija. 

RS: Kā viņi spēj pārdefinēties? Jautājums, ko uzdevu jau pirmajā podkāsta sērijā, – vai ir kāds muzejs Latvijā, kas vadījis “Skolas somas” piedāvājuma digitālo versiju vebināra formā? Domāju, ka atbilde ir “nē”.

IZS: Latvijas Nacionālās bibliotēkas [LNB] ekspozīcija “Grāmata Latvijā” to piedāvā. 

RS: Super! Lieliski! Arī ne klasisks muzejs. Bet es nedomāju, ka mēs esam pusgada laikā spējuši pārformatēt mūsu piedāvājumu uz vebināru formu ar pareizu software utt. Lai to pašu, ko neiegūstam no klātienes grupu apmeklējumiem, mēs iegūtu ar vebināriem. Kā, piemēram, to dara Annes Frankas nams [Anne Frank House]. Viņi vada vienā dienā vairāk vebinārus nekā pagājušajā gadā kopumā. Un to dara organizācija, kurai jānopelna tie 90 procenti. Tātad ir spiediens uz darbošanos. 

IZS: Nenoliedzot, ka tādi vebināri nav notikuši (vismaz publiskajā telpā par tiem nav dzirdēts), jautājums – cik muzeji Latvijā “Skolas somu” vai piedāvājumu skolām redz kā prioritāti? Iespējams, ka muzeji šo digitālo piedāvājumu vienkārši pārdefinē uz plašāku mērķauditoriju, piemēram, Latvijas Nacionālais mākslas muzejs ar saviem video stāstiem par restaurāciju, fotogrāfijām utt. Labi, sadarbība, lai šos produktus izstrādātu, ir sākusies jau pirmskrīzes laikā, bet – tomēr. Es apbrīnoju tos muzejus, kas ir spējuši krīzes apstākļos, izmantojot esošo finansējumu vai operatīvi piesaistot finansējumu no Valsts Kultūrkapitāla vai no kāda cita fonda, šos īpašos piedāvājumus izstrādāt. Ir arī pilnīgi skaidrs, ka mēs vēl visu nākamo gadu mācīsimies, kā iespējams veidot labākus digitālos piedāvājumus skolām un ģimenēm šajā attālinātajā režīmā. Es tikai gribēju uzsvērt, ka tā ir milzīga slodze muzeju darbiniekiem. Kad mēs spriežam, ko iegūs vai neiegūs apmeklētāji, mēs nedrīkstētu aizmirst arī par muzeju darbiniekiem, kuri, esot šajā situācijā, lielu daļu no komunikācijas formām ar lietotāju mācās no jauna. 

UZ: Tikai piebilde – “Skolas somas” piedāvājums pēc definīcijas diemžēl nevar būt digitāls. Tā nu tas ir pieņemts, ka, ja tas ir digitāls, tas kļūst par mācību līdzekli, nevis “Skolas somas” apmeklējumu. Tas, protams, nenozīmē, ka muzejiem un citām kultūras mantojuma institūcijām nevajadzētu attīstīt šo piedāvājumu digitālā veidā, neatkarīgi no tā, vai tas ir saistīts ar “Skolas somu” vai nē. Izglītības jomā – jā, manuprāt, ir mazāk redzams muzeju piedāvājums. Skatoties VKKF projektus, daudzi no tiem bija vērsti uz pamatvajadzību apmierināšanu, teiksim, jaunām mājaslapām, fizisku priekšmetu digitalizāciju. Digitālo kolekciju veidošana jau bija mazāk. Daudz bija projektu, kas tomēr vērsti uz klātienes apmeklējumu un digitālajiem papildlīdzekļiem, kas, kā izskatās, šajos apstākļos vairs īsti nestrādā. Toties, manuprāt, labā lieta ir tā, ka muzeju nozarē nekad nav bijis tik daudz iespēju muzeju speciālistiem digitālā veidā attālināti paaugstināt savu profesionālo kvalifikāciju. Proti, pašiem nozares cilvēkiem veidots digitālais piedāvājums, un šis podkāsts ir viens no tiem. 

IZS: Jā, šajā ziņā mēs – NVO – esam izrādījuši zināmu izrāvienu un iniciatīvu. Ne tikai mēs, bet arī Ingas Surguntes ilgtspējas vebināru cikls, Dainas Auziņas vides ilgtspējas seminārs utt. Šis ir bijis izrāviena laiks muzeju nozares profesionāļiem apgūt ko jaunu, papildus pašiem apgūstot arī šīs jaunās tehnoloģiju iespējas. Iespējams – ar sākotnēju apmulsumu, ka plānotie pasākumi nenotiks klātienē, bet neilgā laikā pārstrukturizējoties un saprotot, kā to nodrošināt attālināti un digitālā vidē. 

Mēs sākām ar digitālo vidi – kā jums šķiet, cik muzeji ir oriģināli savā piedāvājumā un kas ir tās iespējas, ko mēs varam attīstīt? Ne tikai vebināri, attālinātas lekcijas, – varbūt iezīmējam, ko mēs šajā laikā varam darīt ar krājuma digitalizācijas uzlabošanu. Vai mēs varam kaut ko darīt? 

RS: Par oriģinalitāti es varu teikt to, ka mēs esam tik radoša industrija, cik mēs sadarbojamies ar citu jomu profesionāļiem. Teiksim, es nevaru uztaisīt reklāmas video rullīti simpozijam, grāmatai vai izstādei, vai virtuālās realitātes pieredzei, bet, ja man ir līdzekļi, es varu noalgot labākos jomas speciālistus un sadarbībā panākt to rezultātu. Jautājums – kā es tieku klāt šiem līdzekļiem. Un te es gribu teikt lielu paldies Valsts Kultūrkapitāla fondam. Bet jautājums tiešām ir par to, vai muzejiem ir līdzekļi un sapratne par to, ka nevar ielikt Youtube kanālā slaidrādes izstādi un uzskatīt, ka tas ir digitāls produkts. Tas ir amatierisms. Jāstrādā ar profesionāļiem. Bet tas prasa naudu. 

UZ: Mani vienmēr mulsina oriģinalitāte oriģinalitātes pēc. Jo vienmēr ir jauki izmēģināt jaunas metodes un informāciju, paskatīties, kā tas strādā, bet tie ir eksperimenti, un ne vienmēr mēs zinām, vai tie būs veiksmīgi. Tāpēc, manuprāt, svarīgāka ir nevis inovācija vai novitāte, bet saprašana par to, kāpēc un kam kādas digitālās lietas tiek darītas. Man muzeja definīcija, ja runājam par pārdefinēšanu un to, ko muzejs dara, sakņojas vienmēr tajā, ka muzejs stāsta stāstus. Protams, to var kvalitatīvi izdarīt arī digitālā veidā. Bet uzsvaru es vienmēr liktu uz stāsta kvalitāti, nevis uz kādu inovāciju. Var arī ar ļoti vienkāršiem līdzekļiem izstāstīt. Lai stāsts būtu ļoti efektīvs. 

IZS: Ar oriģinalitāti es, piemēram, domāju, ka mēs visi tūlīt virtuāli “iesim” uz Jaunā Rīgas teātra seriāla “Aģentūra” pirmizrādi, pirksim biļetes un piedzīvosim to mājās. Pirms kāda laika Dailes teātris, kas bija pirmais, pēc tam arī citi teātri piedāvāja virtuālās teātra izrādes – daži ar, daži bez biļešu pirkšanas.

UZ: Te ir viens labs jautājums par ieņēmumu gūšanas iespēju. Mēs zinām, ka digitālā vide cilvēkus ir ļoti izlaidusi, jo bieži vien tiek uzskatīts, ka internets ir tā vieta, kur viss ir bez maksas. Iespējams, ka krīze ir laba iespēja šo paradigmu mainīt. Jo cietēji jau ir paši mākslinieki un kultūras iestādes, kas atdod savu darbu par velti un tāpēc cieš zaudējumus. Būtu tikai labi, ja cilvēki pierastu pie domas, ka arī kvalitatīvs digitāls piedāvājums kaut ko maksā. 

IZS: Pirmās ārkārtējās situācijas laikā tas bija mierinošs piedzīvojums, piemēram, izrāde “Taņas dzimšanas diena”, uz kuru cilvēki, nopērkot biļeti, posās un gatavojās šim virtuālajam piedzīvojumam. Tas varētu būt arī muzejiem viens no izaicinājumiem, kā padarīt savu piedāvājumu pieejamu digitālā vidē un spēt to darīt tik kvalitatīvi, ka par to var prasīt arī “ieejas biļeti”. 

RS: Redzi, mēs šobrīd esam profesionālā studijā, mūs brīnišķīgi šeit uzņem. Tieši tāpat, ja mēs gribam virtuāli noturēt mūsu muzejpedagoģiskās nodarbības, tad tam ir jābūt tehniskajam segumam. Mums ir pareizas gaismas, mums ir pareizas skaņas, mums ir labākais software, kurā mēs varam ieviest interakciju un kurā nav tikai frontālais pedagoģijas paņēmiens. Ja mēs tiešām domājam par pārdefinēšanu jau tādā lielākā plānā, tad, ja situācija turpinātos, nekas cits neatliktu, kā piespiesties un radīt šādu telpu, kuru varētu izmantot arī citi muzeji uz solidaritātes principiem, veidojot kvalitatīvu piedāvājumu. Par to mēs Lipkes memoriālā ļoti nopietni domājam saistībā ar Drosmes māju – par to, kas viss tajā varētu būt iekšā. Bet tie ir nākotnes plāni. 

UZ: Tu vaicāji par priekšmetu fizisko digitalizāciju. Jā, tas varbūt ir atkarīgs no katra muzeja situācijas, kas ir izdarīts līdz šim, bet jāatceras, ka šī pārvēršana no fiziskā formāta digitālajā ir tikai pats sākums. Pats par sevi tas absolūti neko nedod. Jo mēs zinām, ka nav neefektīvāka veida, kā krājumu padarīt pieejamu sabiedrībai, kā digitalizēt miljonu vienību un nolikt vienā blāķi – lūdzu, lietojiet! Tas, iespējams, der pētniekiem, bet tas noteikti neder plašai sabiedrībai. Lietotājs ienāks vienreiz, otrreiz, ierakstīs atslēgvārdu, paskatīsies – forši, interesanti, nu un? Ko man ar to tagad darīt? Nu, neko. 

RS: Es piekrītu.

UZ: Tāpēc man šķiet, ka priekšmeta stāsts ir daudz svarīgāks. Es nezinu tik labi par muzeju nozari, bet šī “kritiskā masa” digitalizācijas apjomā ir sasniegta pēdējos desmit gados. Tagad ir iespēja izcelt ārā priekšmetus, kas palīdz tev veidot stāstu. 

RS: Stāstniekiem darbs. 

IZS: Es uz to arī vedināju, ka šis būtu brīdis, kad daudz mierīgākā atmosfērā šie priekšmetu un kolekciju stāsti varētu tikt radīti. 

UZ: Jā, un man liekas, ka šis laiks nekad nav bijis tik labs visu kultūras un atmiņas institūciju kuratoriem un krājuma pētniekiem. 

IZS: Ja mēs atgriežamies pie muzeju digitālā piedāvājuma, ne tikai krājuma digitalizācijas, – šis laiks būs pierādījis, ka vismaz muzejpedagoģijā mēs neatgriezīsimies tikai pie tāda tradicionāla muzeja piedāvājuma, piedāvājumam būs jātransformējas, jāmainās. Bet tas vienlaikus prasa tehnisko aprīkojumu, finansējumu, cilvēkresursus un jaunas prasmes. Kurā brīdī un kā mēs sapratīsim, ka arī muzejiem, lai tie vismaz šādu (kā šeit, LNB) studiju uzbūvētu un vismaz vienā muzejā, tam ir nepieciešams liels infrastruktūras ieguldījums. Mēs to atstājam uz pašu muzeju atbildību, ka kāds no muzejiem pats to izdomās un realizēs? Mēs to darām sistēmiski? Vai tas būs atkal VKKF, kas būs glābējs un palīgs? Kā mēs uz to skatāmies? Pafantazējam? 

RS: Tikai nāk prātā, ka mēs stratēģiski un nozares līmenī zinājām daudzus gadus, ka mums ir vajadzīgas jaunas krātuves un jauns restaurācijas aprīkojums. Un tas viss Pulka ielā ir realizējies. Pulka iela ir vienkārši brīnišķīga. Tāpēc es domāju – ja vien šī situācija mūs piespiedīs – doma izkristalizēsies, ka mums ir vajadzīgas arī komunikāciju telpas, caur kurām mēs varam sasniegt auditorijas, kuras nevar atnākt pie mums fiziski. Un tam vajadzēs tikpat profesionālu pieeju kā krājumam un restaurācijai. Tas ir vienīgais, kas šobrīd nāk prātā, kā sasniegt auditoriju. 

UZ: Man šķiet šīs tehniskās investīcijas aprīkojumam ir vienmēr nedaudz sekundāras pēc investīcijām prasmēs. Ja mēs tagad visiem muzejiem uzliktu studijas, mikrofonus un visu aprīkojumu, nepaprasot cilvēkiem, ko viņi ar to visu iesāks, tā būtu diezgan zemē nomesta nauda. Viena no Kultūras ministrijas Rūzvelta aktivitātēm bija digitālo prasmju kursi gan bibliotēkām, gan muzejniekiem, lai šo izpratni veidotu. 

IZS: Pavisam drīz VKKF sludinās regulāros projektus. Paredzams, ka tradicionālos pasākumus, kā lekcijas, izstādes, konferences, laikam vismaz pirmajam pusgadam plānot ir ļoti grūti vai pat neiespējami, ja tas nav digitālajā vidē. Ja mēs tagad spētu nedaudz iztēloties, kas varētu būt tas jaunais pienesums muzejiem, bibliotēkām, arhīviem, kādus projektus institūcijām sniegt VKKF? 

RS: Redzi, mēs vēl Latvijā neesam piedzīvojuši trīsdimensionālu vienas galerijas, vienas izstādes projektu – tā līdz detaļām, ka tu vari ieiet katrā darbā un redzēt ne tikai teksta aprakstu, bet aiz tā būtu arī video materiāli un resursi, ka tu varētu pavadīt pusdienu, pētot vienu noteiktu gala produktu. Darba ir pārpārēm. Jautājums ir tiešām par kompetencēm – vai muzejos ir tās kompetences? Ja to nav, vai var tās nopirkt kā ārpakalpojumu? Tas atkal maksā bargu naudu. Mēs vislabāk darām to, ko mēs protam darīt – rūpēties par priekšmetiem, izstādīt tos un vadīt ekskursijas. Bet, tiklīdz mums jāsadarbojas ar radošajām industrijām, mēs atgriežamies pie stāsta sākuma, mēs nevaram būt paši par sevi. Mums aizvien jāspēj paplašināt savas sadarbības spektrs ar tiem, kas zina labāk, kā lietas dara. Un šobrīd, kad mūs ierobežo fiziski, tad vienīgais veids, kā sasniegt auditorijas, ir digitāli. Un te ir vajadzīgas visas šīs kompetences.

UZ: Es gan droši vien būtu piezemētāks, ja mēs runājam par idejām jaunajiem VKKF fonda projektiem. Es savu kārti šobrīd droši vien liktu uz pētniecību un krātu intelektuālos “tauciņus” neskaidrajiem nākotnes labajiem laikiem. Un jebkura šāda pauze ir labs brīdis nosacītajai “mājas tīrīšanai”. Zinot, cik apjomīgas krājuma daļas joprojām nav ievadītas kopkatalogā, būtu ideāls brīdis kaut vai šādu elementāru mājasdarbu izdarīt. 

IZS: Neesam bijuši gluži radoši ar ierosinājumiem muzejiem, bet tomēr dažas idejas iezīmējām, ko muzeji var sākt iztēloties un plānot, rakstot jaunos projektu pieteikumus VKKF. Ja uzskatām, ka šī bija sarunas radošā iesildīšanās, pāriesim pie kāda nopietna nozares jautājuma – Muzeju likums un izmaiņas tajā. Cik aktuāla būs jaunā redakcija, kad likums stāsies spēkā? Starp citu, kad to gaidām? Un varbūt der atgādināt galvenās izmaiņas – terminētie līgumi, brīvāka saimnieciskā darbība. Kas pašlaik notiek ar Muzeju likumu un kā mēs uz to skatāmies šajā pārdefinēšanas un krīzes laikā?

UZ: Normatīvais regulējums, manuprāt, vienmēr nedaudz iepaliek aiz reālās dzīves. Savā ziņā tas ir reālās dzīves atspoguļojums, nevis tas, kas veido objektīvo realitāti. Līdz ar to – vai tas būs aktuāls? Droši vien vienmēr gribētos vēl kaut ko. Bet savs solis uz priekšu būs sperts. Par laika rāmi – pagājušajā nedēļā (novembrī) bija termiņš priekšlikumu iesniegšanai uz otro lasījumu. Tas nozīmē, ka otrais lasījums kaut kad drīz tiks skatīts komisijā. Kultūras ministrija arī ir sagatavojusi savus precizējumus pēc diskusijām ar muzeju nozari. Zinu, ka darba kārtībā parādīsies jautājumus par pašvaldību muzejiem kā nodibinājumiem. Mēs zinām šo niansi, ka tie bija nedaudz apdalīti. Bet tā palēnām čubinām uz priekšu ar likumu. Revolūcija tā nebūs. Bet vai vajag?! 

RS: Ir jau arī skaidrs, ka varbūt šobrīd nevajag. Tas mirklis veikt kārtīgu pārvaldības maiņu, kā igauņi to izdarīja, ir vienkārši nokavēts. Bet es varu tikai komentēt, ka šajā brīdī būtu ļoti noderējis, ka vismaz savu cenrādi muzeji paši varētu noteikt un neiet uz Ministru kabinetu. Situācijā, kad tev jau tā ir grūtības ar ieņēmumu plūsmu…

IZS: Jā, ja muzeji krīzes situācijā izlemtu, ka grib samazināt cenas vai grib būt kādai apmeklētāju kategorijai draudzīgāki, vai pat kādai kategorijai atlaist cenu, tad muzeji šajā brīdī to paši nevar izdarīt. Jo visas, pat operatīvās un muzejspecifiskās, lietas jāsaskaņo Ministru kabinetā. 

UZ: Jā, valsts dibinātiem muzejiem. Pašvaldību muzejiem tas ir jādara ar pašvaldību. 

IZS: Lai cik tas sāpīgi un nejauki skanētu, arī muzeju direktoru un vadītāju terminētie līgumi ir tāds “karstais kartupelis” – brīdī, kad daļa no valsts muzeju vadītājiem ir uz slimības lapām, jauni direktori valsts muzejos ir ienākuši pārsvarā tikai kaut kādu krīžu rezultātā. Arī šis terminētais līgums un brīvāka muzeju pārvaldības forma ir svarīga. Pašreizējā situācija norāda uz to, ka tas ir aktuāli un nepieciešami. Tas viss izvirza jautājumu, cik aktuāla būs šī jaunā Muzeju likuma redakcija?

RS: Laikam darba izvērtēšanas mehānisms vadītāju, direktoru gadījumā ir prioritārs – tam jāmainās, lai nebūtu jāgaida līdz iespējai atlaist neefektīgu direktoru. Mēs zinām situācijas. Lai būtu vienkārša, civilizēta, visiem saprotama, pieņemama un solidāra forma, kādā veidā mēs izvērtējam muzeju direktoru darbu, lai tas nebeigtos ar tiesvedības prāvu vai ar kādu nesmukumu. 

UZ: Man šķiet, ka muzeju direktoru nomaiņa tomēr ir tikai aisberga redzamā virsotnīte, ka tam visam apakšā tomēr ir problēma kopumā – ar jaunu spēku ienākšanu ne tikai muzejos, bet arī citviet. Un te mēs runājam ne tikai par kultūras iestādēm, bet arī par skolām, par izglītības iestādēm, kur jaunu kadru ienākšana ir lēna un tie, kas strādā, bieži vien ir tuvu pensijas vecumam, bet jauni cilvēki nāk negribīgi. Tas ir, protams, saistīts arī ar atalgojumu kultūras iestādēs, tā ka sistēma kopumā ir daudz, daudz komplicētāka, un tam visam “kājas aug” atalgojumā un nozares nodarbinātības prestižā. 

RS: Redzi, bet, ja tu piemini prestižu, tad es pirmajā sarunas daļā teicu, ka mums ir vajadzīgs tas jaunais tēls, tie jaunie produkti un vēstījums, ar ko mēs izejam sabiedrībā. Es esmu pētnieks pēc dabas un ļoti labprāt nolienu pētniecībā, un – neaiztieciet mani, es nodarbojos ar lietu. Bet es to pašlaik vairāk saku šīs nozares izdzīvošanas dēļ, ka ir vajadzīgs vairāk redzamu muzeju produktu, kas ir kvalitatīvi pārliecinoši un kam ir pievienotā vērtība, lai mēs vispār dabūtu kaut kādu nākotni, lai jauni cilvēki sāktu interesēties par mums, lai mēs nebūtu bariņš interešu kluba biedru, kas tur kaut ko dara. Tam ir jābūt redzamam. Šī vieta [LNB] ir pierādījums tam. Šis izstāžu ražošanas cehs, kas vienkārši pārdefinē, kā var izskatīties izstāde nopietnā institūcijā. Vienkārši super!

UZ: Bet žēl, ka joprojām tie jaunie cilvēki ienāk nozarē un... Jūsu iepriekšējās intervijas dalībnieks ir lielisks piemērs un cilvēks ar fantastisku potenciālu, bet es pieņemu, ka Kaspars [Kaspars Vanags] negāja vadīt muzeju fantastiskās algas dēļ, bet gan tādēļ, ka tas viņam likās kā personīgs izaicinājums un personiska degsme to darīt neatkarīgi no tā, cik viņam par to maksā. 

RS: Come on, Uldi! Atkarīgi no tā, protams. Ja tu gribi sevi šeit, pilsētā, uzturēt, tu esi ļoti atkarīgs no tā, lai tev vismaz būtu valstī vidējais atalgojums.

UZ: Es tomēr ceru, ka valstī vidējais atalgojums Kasparam sanāk. 

RS: Direktoram, jā, paldies!

IZS: Lai nerunātu par vienu konkrētu cilvēku…

RS: Un tas nav Ulda resors, vai ne? 

IZS: Tieši tā. Bet es domāju, ka algu un finansējuma jautājums ir ļoti svarīgs. Protams, neviens neiet strādāt uz muzeju, cerot, ka saņems miljonus, bet alga profesijas prestižā ir no svara un arī ietekmē iespēju vai neiespēju veikt uzdevumus muzeju nozarē. Un te ir papildu jautājums – vai cilvēki, atnākot strādāt uz muzeju, spēj īstenot savas ambīcijas, riskēt, eksperimentēt un muzeju padarīt par labāku vietu? Viņiem nolaižas spārni, un viņi saprot, ka pārmaiņas nav iespējamas – viņi nevar savā komunikāciju vai izglītības, pētniecības nodaļā izdarīt tās vai citas lietas. Un to ietekmē vai nu muzeja pārvaldība, vai resursi, vai muzeja tradīcija. Un šajā stāstā algas jautājums, manuprāt, ir tikai viens no jautājumiem. 

Es gribēju jautāt par papildu finansējumu daļējas dīkstāves dēļ. Es nezinu, vai uz muzejiem gluži attiecas vārds “dīkstāve”… Kā un cik proporcionāli šis papildu finansējums tiek sadalīts? 

UZ: Te mēs varam runāt tikai par Kultūras ministrijas muzejiem, kas, kā mēs zinām, ir saskaitāmi uz divu roku pirkstiem, jo tā ir katra muzeja dibinātāja atbildība, kā darbaspēkam tiek nodrošināta iztikšana šajā laikā. 

IZS: Jau nedaudz paredzot atbildi, tieši domāju par pašvaldību muzejiem un muzejiem, kurus pārrauga citas ministrijas. Savā ziņā šie muzeji no KM puses tiek atstāti savā vaļā. No vienas puses, kad mēs runājam par akreditāciju, nacionālo muzeju krājumu, kopkatalogu, tad visiem muzejiem – KM, pašvaldību, citu ministriju pārziņā esošajiem – ir vienādas prasības un visi esam viens, bet tad, kad cīnāmies par izdzīvošanu un papildu finansējumu, pēkšņi sakām – katrs cīnāmies pats par sevi! Nav divējāda sajūta? Es šeit vispār šobrīd nepieskaros privātajiem muzejiem, kuriem visdrīzāk ir jātiek pašiem galā. 

RS: Mēs jau nevarēsim atbildēt citu resoru administrācijas vārdā, kādā veidā viņi palīdz saviem muzejiem izdzīvot. Katrai ministrijai sanāk gandrīz pa vienam muzejam, tad nu viņiem pēc solidaritātes principa starp viņu pakļautībā esošajām institūcijām būtu jādod arī muzejiem kaut kādas subsīdijas tam iztrūkumam, kas radies pašieņēmumu nerealizēšanas dēļ. Tas ir plašāks jautājums, uzdodams konkrētajām amatpersonām. 

IZS: Vai Latvijas Muzeju padome [LMP] ir sniegusi pašvaldībām kādas rekomendācijas par papildu finansiālu atbalstu muzejiem ārkārtas situācijas apstākļos? 

UZ: Cik es zinu, nē. 

IZS: Nu, lūk – viens ir tas lielais “burbulis”, kas ir KM pakļautības muzeji, kuriem tiek palīdzēts krīzes laikā, un pavisam kas cits ir pašvaldību muzeji, kuri pašlaik, man šķiet, ir atstāti savā ziņā.

UZ: Jautājums – kā tad Latvijas Muzeju padome varētu šiem muzejiem palīdzēt? Iedot katram muzejam adresi ar pašvaldības atrašanās vietu un telefona numuru? 

IZS: Nē, varbūt sūtīt signālu pašvaldībām, ka muzejiem nepieciešams papildu finansējums šajā ārkārtas situācijā.

UZ: Konceptuāli visai šai situācijai, manuprāt, ir viens risinājums, kurš ir absolūti vienkāršs, bet nereāls. Proti, valstij pārņemt visus muzejus savā pakļautībā. Tad to varētu atrisināt. 

IZS: Pašvaldību, bet ne privātos…

RS: Tos Uldis gribēdams nevarētu dabūt.

UZ: Mēs nostiprinām totālu komunismu, kad valsts atbildībā ir pilnīgi visi muzeji. Un nevar būt cita muzeju pārvaldības forma kā valsts muzejs. Un viss, situācija atrisināta.

RS: Tur jau tā lieta, ka nevar to izdarīt. Ineta jau laikam domāja – ja ir konsultatīvā padome pie Kultūras ministrijas, kura uzņemas rūpi par visu muzeju nozari, kāds signāls no LMP noteikti kaut ko nozīmētu arī pašvaldībām vai ministrijām, kuru pakļautībā vēl ir muzeji.

UZ: Es tiešām nedomāju, ka ar pašvaldībām ir tik traki, ka ir vajadzīgs kāds īpašs signāls no metropoles, lai saprastu, ka viņu muzejam pēkšņi iet slikti. Es domāju, ir daudz efektīvāk, ja pašvaldību muzeji aiziet pie savas pašvaldības un saka: “Ir ziepes!”. 

IZS: Es nebūtu tik pārliecināta. Atcerēsimies, cik daudz dažādu stāstu mēs esam dzirdējuši akreditāciju gaitā, arī nekrīzes apstākļos. Muzeji daudzkārt ir lūguši LMP konkrētus ieteikumus iestrādāt akreditācijas atzinumos. Manuprāt, kopējs, draudzīgs LMP aicinājums pašvaldībām atbalstīt muzejus nenāktu par sliktu, uzsverot, cik muzeji pašlaik sabiedrībai ir nepieciešami un svarīgi. 

RS: Kartējums pierāda to, ka KM, arī dažas pašvaldības rūpējas par saviem muzejiem, citi pārvaldītāji, iespējams, ne visai sapratuši, cik svarīgi atbalstīt muzejus krīzes laikā. 

UZ: Es gribētu uzsvērt, ka LMP un KM kā nozari pārraugošās institūcijas galvenā funkcija tomēr ir profesionālais varējums un profesionālais atbalsts. Kas attiecas uz pamatdarbības jautājumiem, stāstīt muzeju dibinātājiem, ka viņiem jāmaksā algas vai elektrības rēķini, – tas iet ārpus kompetences. Galu galā, to, kā palaist cilvēkus dīkstāves atvaļinājumā, ja nevar nodarbināt, regulē Darba likums, un arī Valsts kanceleja ir izdevusi ļoti labu skaidrojošo materiālu jebkuram darba devējam, atbildot, kā šo jautājumu korekti risināt. Savukārt mūsu muzeju rekomendācijās ir tās lietas, kas attiecas vairāk uz praktisko muzeju darbību – kā ievērot visus drošības noteikumus, nevis risināt pamatlietas. Mēs tomēr gaidām, ka pašvaldības un muzeji paši to spēj. 

IZS: Kas notiek ar muzeju stratēģiju? Cik tā svarīga Kultūras ministrijai, pārraugot muzejus – īpaši krīzes laikā? 

UZ: Krīze noteikti ietekmēs to, kā izskatīsies muzeju stratēģija. Bet, manuprāt, stratēģija vairāk ir nepieciešama pašiem muzejiem, nevis Kultūras ministrijai. KM ir lielie kultūrpolitikas mērķi, un šobrīd noteiktas četras prioritātes. Proti, jebkuram Latvijas iedzīvotājam ir jābūt pieejamam augstvērtīgam un viņam piemērotam kultūras piedāvājumam visās nozarēs; katram Latvijas iedzīvotājam ir jābūt iespējai pašam iesaistīties kultūras procesos; visām kultūras nozarēm ir nepieciešams nodrošināt vajadzīgos priekšnosacījumus eksistencei un attīstībai, un ceturtais lielais bloks ir kultūrizglītība un prasmes – gan kultūrā strādājošajam, gan ikvienam sabiedrības loceklim. Un tālāk nozaru stratēģijas izvērš šīs četras tēzes sev pieņemamā un saprotamā formā, reflektējot, ko, piemēram, muzeji var darīt, lai padarītu savus pakalpojumus pieejamākus, piemēram, cilvēkiem ar īpašām vajadzībām, bērniem un jauniešiem. Mūsu mērķis muzeju stratēģijā nebūs ar karotīti mutē ielikt, kas ir jādara, bet drīzāk pateikt, ko mēs vēlētos redzēt. Tādā ziņā muzeju stratēģija vairāk ir vadlīniju nekā uzdevumu dokuments. Tā ir viela, kas katram muzejam ļauj domāt par to, kā tas strādās šajos virzienos. 

RS: Savukārt, es domāju, to detalizēto izvērsumu var darīt nevaldības organizācija, kas apvieno visus muzejus, uzņemas atbildību un kurai stratēģijas apspriešanas sanāksmē mēs visi piekritām palīdzēt ar savu kompetenci.

UZ: Jā, attiecībā uz to, vai šīs stratēģijas un vadlīnijas kopumā tiks izpildītas, mēs atgriežamies pie muzeju resursiem, galvenokārt pie cilvēkresursiem – pie viņu kapacitātes un izpratnes par šiem jautājumiem. Būs muzeji un muzejnieki, kas būs atvērtāki, un būs tie, kas būs pasīvāki. 

RS: Pie šiem spēles noteikumiem, kad no KM ir šāds uzdevums, tad nozarei atliek tikai pašiem mobilizēties un izstrādāt sev vēlamo stratēģiju. Ja nav tāda uzdevuma no ministrijas, ka tiek gaidīti noteikti rezultatīvie rādītāji un nozares redzamības sasniegšana. Līdzīgi kā dizaina nozarē un citās radošajās industrijās, kur ir konkrēti rādītāji, kas ir jāuzrāda, lai kaut kādu līmeni sasniegtu. Ir labi, ja tas ir tas līgums un savstarpējā vienošanās.

UZ: Būtiska lieta ir tā, ka šī stratēģija nenāk kopā ar līdzekļiem, ar investīciju paketi. Nebūtu godīgi kaut ko prasīt, ja mēs neko nedodam. Tie nebūtu godīgi spēles noteikumi. Mēs varam tikai rekomendēt. 

IZS: Noslēdzot sarunu – jūsu pašu personisks viedoklis, kā un vai pārdefinēt muzeju krīzes laikā? Varbūt nozarei vienkārši jāiekapsulējas un jānogaida? 

UZ: Es domāju, ka 21. gadsimtā neviens vairs nevar atļauties – ir vai nav krīze – ieņemt strausa pozīciju un teikt, ka viss ir kārtībā tā, kā bija līdz šim. Es domāju, ka šī pārdefinēšanās, kura šobrīd ir nepārtraukta - 24/7/365 –, ir nepieciešama un krīze tam piemetusi papildu pipariņu – asumu un ātrumu šim procesam. Skaidrs, ka process ir sācies, un es neredzu, ka šī nepieciešamība pārdefinēties tuvākajā laikā varētu apstāties. Un ne tikai muzejiem vai kultūras iestādēm, bet ļoti daudzām nozarēm – izglītībai, medicīnai, uzņēmējdarbībai utt. Mēs dzīvojam ļoti strauju pārmaiņu laikmetā. Un muzeji nevar atļauties nedomāt par to. 

RS: Man sarunā visvairāk patika uzsvars uz individuālo līmeni un kompetencēm. Ka katram pašam kaut kas jādara pašam ar sevi, lai mēs pēc tam varētu domāt par nozares pārdefinējumu. Pārdefinēšana – tie ir lieli jautājumi. Piemēram, ja mēs nevaram citādi tikt pie auditorijām, kā tikai digitāli, tad – kas ir tie rīki, ar kuriem mēs to varam izdarīt? Kādā veidā, apvienojot spēkus un veidojot arvien plašāku vai mērķtiecīgāku sadarbību, varam saprast, kā mēs šajā jaunajā eko sistēmā varam funkcionēt? Bet jāsāk ar sevi. Pamosties un jautāt, kas man trūkst, lai es šodien varu veiksmīgāk funkcionēt šajā jaunajā situācijā. 

UZ: Man bija interesanta jauna pieredze – es mācu bibliotekārus jaunajā Kultūras akadēmijas maģistrantūras programmā un tur nedaudz paprovocēju studentus. Sākumā izstāstīju visu, ko bibliotēkai ir paredzēts darīt saskaņā ar normatīvo regulējumu, un tad mēs sākām runāt par reālo dzīvi un pasaules piemēriem, un to, ko bibliotēkas daudzviet dara un kas absolūti nekādā veidā nav ierakstīts bibliotēku likumdošanā. Domāju, ka ar muzejiem ir stipri līdzīgi. Tā ka nonākam pie tā, ka svarīgi ir nevis vispārīgie nozares priekšraksti, kas ir muzejs (zinot, ka ir šī definīcija), bet katra apzināšanās par vietu, telpu un laiku, kurā strādājam, proti, kopienu, ar ko strādā, un stāstu, ko grib pastāstīt. Un to var izdarīt ar visdažādākajiem līdzekļiem. Mēs zinām, ka tikpat labi šobrīd ir iespējams arī muzejs bez krājuma. Tāpat kā ir iespējama bibliotēka bez grāmatām. Jautājums – vai tas joprojām ir muzejs, vai tā joprojām ir bibliotēka? Es nezinu, es domāju, neviens nezina. Bet skaidrs, ka šis ir tāds konverģences laiks, kad svarīgi ir strādāt ne tik daudz ar apziņu, vai mēs atbilstam kaut kādiem kritērijiem vai definīcijai, bet vai mēs darām labu un sabiedrībai vajadzīgu darbu. 

IZS: Turpinām pārdefinēt muzejus un nozari krīzes laikā un arī pēc tās. Paldies par sarunu. 

 

Podkāstu sērija tapusi ar Valsts Kultūrkapitāla fonda atbalstu.

Podkāstu sērija ierakstīta LNB ierakstu studijā, īpašs paldies Renāram Braufmanim.

Grafiskais dizains: Edvards Percevs

Ineta Zelča Sīmansone

Muzeoloģe, Paula Stradiņa Medicīnas vēstures muzeja direktora vietniece attīstības darbā | Museologist, Deputy Director of the Medicine History Museum